Ārā līst. Esmu nosalusi. Salst rokas un vējš spēcīgi plivina manas blondās matu cirtas. Sejā ik pa laikam iesitas kāda lielāka lietus lāse, liekot atcerēties, ka ārā valda rudens. Soļoju cauri parkam un, gluži kā katru reizi, steidzos nokļūt mašīnā, kura mazliet, taču tomēr - pasargā no salkanā rudens vēja, kas nepārstāj spēlēties arī ar manu šalli. Cilvēki, kas soļo man pretim, ir ar drūmām sejām. Visi kā viens iet cauri Bastejkalna parkam, īpaši nepievēršot uzmanību apkārtējiem. Taču es pievēršu. Eju un vēroju lēni krītošās lapas, kas milzīgajā vējā tiek iepūstas kanālā. Ir tiešām auksts un rokas sajūt rudens nepatīkamo vēju vēl vairāk.
Man priekšā soļo divi policisti. Abi uzvilkuši lietus mēteļus, lielus, biezus cimdus un cepures. Gluži kā ziemā. "Ko viņi darīs ziemā?"- nodomāju. Bet atbilde jau nav nekāda neatrisināma kvantu fizika. Sajūtu pazīstamo izsalkuma sajūtu un nolemju iegriezties slavenajā ātrās apkalpošanas restorānā - McDonald's. Paverot durvis, nāsīs iesitas patīkams ēdiena aromāts, mani apņem siltums, savukārt rokas sāk atgūt iepriekšējo, veselīgo izskatu - no sārta pārvēršoties gaišākās krāsās. Cilvēku te tikpat kā nav, tikai kāda sieviete ar bērnu, lai gan - neierasti - , jo parasti ap 18.00 šī ēstuve parasti ir pilna. Es pasūtu to pašu, ko parasti - bērnu komplektu, un aizeju apsēsties restorāna tālākajā stūrī, kurā iekārtojos ērtāk un vēroju skatu uz ielas. Sākotnēji gan pamanu jaunekli, kas sēž man ar divu krēslu atstarpi - viņš arī parūpējies, lai uz tiem neviens nesēž, jo uzlicis uz tiem savu lietussargu, datorsomu un mēteli. Tomēr skats uz ielas ir interesantāks.
Ārā joprojām līst. Lietus sitas cilvēkiem sejās un vējš plosa to siltās drānas - mēteļus, jakas, džemperus, šalles. Pamanu kādu sirmu, gados pavecāku kungu, kurš, par spīti laika apstākļiem, stāv ārā un ar asterēm rokās gaida, šķiet, mīļoto. Uzreiz sāku galvā domāt, vai kungs šo sievieti pazīst jau sen, vai ir ieradies uz pirmo tikšanos? Varbūt viņš ziedus dāvā savai sievai katru dienu?
Kamēr notiesāju savu siera burgeru, aiz muguras dzirdu sievietes un dēla sarunu. Dēliņš ļoti neapmierināts, ka mamma paņēmusi vienkāršu ne-komplektu, nevis bērnu "Laimīgo maltīti". Momentā pametu acis uz savu mantiņu. Atdot to mazajam puikam? Nospriežu, ka netraucēšu sev mazliet atpūsties no ikdienas steigas un, dodoties prom, piedāvāšu sievietei savu mantiņu, jo, nu, man to tā īsti tāpat nevajag.
Vientuļi sēžu un turpinu vērot cilvēkus. Man garām pabrauc neskaitāmas mašīnas, trīs tramvaji, un garām paiet apmēram 100 cilvēku. Kādi 80 no visiem vienkārši dodas kaut kur. Nodūruši skatienu zemē, tie lēni vai ātri soļo cauri pilsētas pelēcīgumam, kurā ievijas sarkani mēteļi un dzeltenās kļavu lapas. Atlikušie pamet skatu uz mani, bet domāju - drīzāk uz manu maltīti. Tad nolemju doties prom.
Paņemu somu un uzvelku mēteli, neieliekot mantiņu kabatā, dodos uz izeju, taču mans labais nodoms atdot puisītim mantiņu izplēn vējā, jo mamma ar dēlu devusies prom. Ironiski nopētu nelielo rotaļlietu un nolemju, ka tā īsti nevienam nav vajadzīga. Skumji, tomēr patiesi. Pasmaidu par spīti rudenim, paveru restorāna durvis un manā sejā atkal iesitas nerātnais vējš. Un rokas, no gaiši rozā toņa lēni kļūst sārtas. Jo vējš. Dodos prom neatskatoties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru