Tā jau ir - vai nu tu māki pārdot savu preci vai pakalpojumu, vai nokļūsti vietā, kuru mēdz dēvēt par "krēslas zonu", kurā nevienam tevis lolotais produkts, neatkarīgi no tā veida, vairs nav nepieciešams (jā,jā, tāda zona nepiemīt tikai cilvēkiem vēlos rudens vakaros). Attiecīgi, lai panāktu vēlamos mērķi, jāķeras pie visiem iespējamajiem līdzekļiem un veidiem, lai to sasniegtu. Viens no veidiem ir reklāma - wow, ne? Much mindblown, such success! Nu, lūk, un arī reklāmai ir neskaitāmi veidi. Viens no tiem - skrejlapiņu/flajeru un bukletu dalīšana lielveikalos.
Domāju, ka jebkurš ir piedzīvojis to neveiklo mirkli, kad dodies savās ikdienas gaitās, bet pārlieku smaidīga jaunkundze ar cerīgām acīm cenšas tavās tā jau aizņemtajās rokās ieslidināt skrejlapiņu, kura vairumā gadījumu ir bezjēdzīga un nevienu neinteresē - ja vien tie nav ēdiena kuponi. Ēdiens interesē visiem. Reti gan mēs aizdomājamies, ka cilvēki, kas aktīvi cenšas mums kaut ko "iesmērēt", neatkarīgi no tā, vai tā ir reklāma par gaidāmu pasākumu vai nesen atvērtu ātrās ēdināšanas restorānu, cenšas nopelnīt naudiņu ikdienas tēriņiem. Jāsaka, esmu mīkstsirdīga un vienmēr šāda tipa skrejlapiņas paņemu, pat neskatoties uz to, ka tā labākajā gadījumā nonāks istabas tālākajā nostūrī, kaut kur zem gultas (tur, patiesībā, ir daudz neiedomājamu lietu), jo kādus tik stāstus neesmu dzirdējusi no paziņam, kas agrāk nodarbojušās ar aktīvu šo lapiņu dalīšanu! Atceros, ka klasesbiedrene aktīvi stāstīja, ka ieguvusi darbu, kas saistīta ar lapiņu dalīšanu, un bija ļoti priecīga. Pirmajā dienā. Un tad - pooof - vairs ne, jo atklājās, ka viņa saņems 0.08 santīmus tikai par PAREIZI aizpildītu skrejlapiņu/aptaujas anketu, kas nozīmē, ka visiem, kas aizpildījuši, jābūt no 25-35 gadu vecumam ar vidējiem ienākumiem līdz LS 500. Viens no spilgtākajiem piemēriem, kādēļ es šī lapiņas paņemu, citreiz - vairākumā, jo zinu, ka par katrām, piemēram, 100 izdalītām vienībām, tu saņem ~EUR 3. Tātad esi ziedojies laiku, nervus, kājas un veselo saprātu, lai 100 cilvēkiem censtos ieskaidrot, ka ir forši darīt/apmeklēt/būt informētam par to, kas rakstīts uz skrejlapiņām. Tāpēc piekopju mūžslaveno akciju - "Paņem lapiņu - izglāb lapiņu dalītāju!" - jau vairākus gadus.
Šogad, saistībā ar festivālu BILDES 2014, kuras LU SZF studenti šogad palīdz organizēt, arī man radās iespēja brīvprātīgā piespiedu kārtā dalīt skrejlapiņas T/C Spice - piektdiena, 24.oktobris; plkst. 17.00 - 20.30. Ļoti maģiski, ļoti satraucoši, ļoti nē. Devos uz Spici ar tādu nelielu satraukumu, jo, nu, bāc, ja reiz nekad neesi dalījis skrejlapiņas, tu taču nezini, kāda ir pareizā tehnika, kas jāsaka un tādas lietas, tieši tādēļ, satraukums, protams, neatkāpās. Pēc sastrēgumu izstāvēšanas uz Salu tilta (jā, jā, jā, kā parasti darbdienu vakaros ap plkst. 16.50), drīz vien nonācu Spicē un devos tikties ar kolēģi, kurš bija man "pielīmēts", lai dalītu skrejlapiņas. Uzvilkām Bilžu krekliņus, lai būtu mazliet oficiālāki, paņēmām milzu iepakojumu ar skrejlapiņām un, pēc īsas pamācības noklausīšanās, uzsākām skrejlapiņu dalīšanu.
Mērķis: Atbrīvoties no ~150 skrejlapiņām
Laika periods: 3h30min, plkst. 17.00 - 20.30
Telpas rādiuss: ~4m
Amplitūda: 2x2m
Uzmanību! Gatavību! Aiziet! Uzsāku lapiņas dalīt ar milzu smaidu un centību saprast, kam šīs festivāla informatīvās lapiņas varētu "iesmērēt". Tad - pirmais solis.... Klusumu! Lūdzu, nedaudz uzmanības! Stress, nenormāls, nenormāls stress, un... Jā, pirmā lapiņa iedota pavecākai kundzei ar bereti! Success! Iekšēji, saprotams, gavilēju, jo manīju, ka manam kolēģim nesokas tik labi, kā man - viņš cenšas pastiept roku un iedot lapiņas garāmgājējiem, nemaz neskatoties uz viņiem un cerot, ka neviens viņam neko nevaicās. Tā es lēni, lapiņu pa lapiņai, tuvojos mērķim, līdz pie 4. lapiņas sniegšanas, saņēmu atraidījumu. Mans over-excitement, protams, bija lielāks nekā bēdas par neiedoto skrejlapiņu, tomēr mazliet jau ir nepatīkami, kad, laipni sveicinot garāmgājēju, pretim saņem - "ņet, a nam ņičivo ņidada", vai, piemēram, "mņe ņeinteresuet etot festival". Citreiz nācās dzirdēt tādas frāzes kā "Paldies, nē", "Sorry, we don't speak Latvian", vai "Es to lapiņu pēc tam tāpat izmetīšu ārā!". Ir jau saprotams, ir. Man arī nepatiktu, ja man censtos iedot kaut ko, kas mani neinteresē. Tādēļ mainīju taktiku - ja sākotnēji vispirms sasveicinājos, tad iedevu lapiņu, pasakot, ka tas ir festivāls BILDES, bet roku turot 45 grādu leņķī, tad šoreiz uzreiz minēju, ka tā ir festivāla programma, tur viss forši, vispār viss forši un rokas arī foršā 46 grādu leņķī. Joks, protams, taču, jā, mazliet pamainot tekstu, kuru teikt garāmgājējiem, lapiņu dalīšana veicās vēl labāk.
Atzīstu uzreiz - nostāvēju tur apmēram 1h30min, kad man jau bija apnicis. Ļoti, ļoti, ļoti apnicis. Ej, sāc putroties vārdos, nesaproti, ko gribi pateikt, bet garāmgājējs neizpratnē satver lapiņu un ar sarauktu seju dodas prom. Arī mans kolēģis jutās ļoti slikti, tādēļ pēc ~2h skrejlapiņu dalīšanas nolēmām pārtraukt šo visnotaļ aizraujošo nodarbi un mazliet atpūsties. Daudz. Un te - neliela statistika.
Izdalītas: ~110 skrejlapiņas no vēlamajām 150
Laika periods: 2h20min
Vidējais lapiņu dalīšanas ātrums: 1 skrejlapiņa minūtē
Atraidījumi: 19
Cilvēki, kas paši paņēma lapiņas: 3
Jāsaka, ka pēc šīs nelielās avantūras, esmu nākusi pie apgaismības pāris jautājumos.
-->Piemēram, es, cilvēks, kuram šķiet apnicīgi dažādu flajerīšu dalītāji, beidzot spēju saprast, cik ļoti apnicīgi ir tie cilvēki, kas nepaņem to nolāpīto skrejlapiņu!
-->Tāpat sapratu arī to, ka ir ļoti, ļoti vienalga, vai kāds paņem to skrejlapiņu vai nē - pats vainīgs, ka nepaņēmi, iespējams, nākamreiz palaidīsi garām lielisku piedāvājumu!
-->Mazāk satraukties par lietām, jo cilvēkiem īsti nerūp arī tas, kāpēc tu tur stāvi kā muļķis un centies kaut ko kādam iesmērēt.
-->Endomondo neķer signālu Spicē, taču esmu pilnīgi pārliecināta, ka, dalot skrejlapiņas, nogāju apmēram 1-2 kilometrus, vienkārši riņķojot apkārt gar informācijas centru.
-->Nonācu arī pie atziņas, ka man šāda tipa darbs laikam nepatiktu arī tad, ja es būtu skolēns un, jo īpaši, ja man tas būtu jādara katru dienu. Laikam vienkārši neesmu tāda tipa cilvēks, kas var ieskaidrot cilvēkiem, ka tieši šis putekļu sūcējs ir pasaulē labākais putekļu sūcējs!
-->Lieliska pieredze, cilvēku pētīšana un iespēja mazliet atslēgties no realitātes un pasmieties par cilvēkiem, kuri gluži kā nindžas cenšas izvairīties no tava acu skatiena un rokas stiepiena - "ka tikai man neiedod to nolādēto lapiņu!"
Lieliski ir arī tas, ka esi ticis līdz šī ieraksta beigām! Apsveicu! Dāvanā - kartupelis!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru