Pirksts ir tapis!

Hey, guys! Sāpes mazajā pirkstiņā lika atgādināt par sevi un to, ka, iespējams, par operāciju jāieraksta kāda rinda arī blogā. :) 

So, a quick update: Ja neskaita to pulsējošo sajūtu, kas izstrāvojas cauri mazajam pirkstiņam katru sekundi, es jūtos ļoti labi. Un, ja pirmajās pēcoperācijas stundās mana roka bija burtiski kā pagale, kuru es nespēju kontrolēt un likt tai kustēties, tad šobrīd visi pirksti, šķiet, arī mazais, kustas tieši tā, kā tiem jākustas. 

Kā jau Zanei, man bija interesnti piedzīvojumi gan pirms, gan pēc opeācijas, piemēram, māsiņa iedeva zāles, kas lika smieties par visu un, šķiet, mudināja arī runāt par visu. Kundze man balkus sāka runāt par to, kā cūku bērēs viņa gatavo ruletītes un pievieno gan zirnīšus, gan rīvētus brukānus, bet es smējos par faktu, ka viņa mani no pāris metru attāluma vairs neredz. Interesants moments bija arī anestēzija, kurā anesteziologs pirms operācijas nikni teica, lai beidzu čīkstēt un nevarot būt, ka tā sāp. Nu, jā, sure, kad tev rokā iestumj padusē 7cm garu adatu un baksta cauri tavai miesai, sāpes ir tikai ilūzija. Operācija ilga apmēram 1.30h, bez sarežģījumiem un veiksmīgāk, nekā plānots, un šobrīd man ir skaists ģipsis. ;)

Arī pēcoperācijas sapņi bija dīvaini un mazliet haotiski - guļot sapņoju par to, ka manu slimnīcas gultuman vēlas atņemt īsa auguma kungs ar garu sirmu bārdu un gariem sirmiem matiem - līdzīgi, kā Gendalfs. Sapņoju arī par to, ka pie manis pēc operācijas ienāca māsiņa, bet pamodos no tā, ka māsiņa patiešām pie mnis ienāca un vaicāja, kāda pašsajūta.

Par cimdiem: burtiski mēneša laikā ir tapuši 3.5 pāri cimdu - 3 no uzadītajiem pāriem tiks nosūtīti to īpašniekiem pavisam drīz, savukārt atlikušie taps kaut kad drīz pēc šuvju noņemšanas un pirkstiņa sadzīšanas.

Turam īkšķus, sargājam pirkstus un paldies!

Zane 

Mamutu medības 2015

"Kaut Kas foršs!" pirms starta Mamutu medībās 2015

-Aww, yiss! - teica Zane, kad Diāna tai pēc Dubļa 2014 piedāvāja piedalīties "Jauno Vanagu" rīkotajās piedzīvojumu orientēšanās sacensībās Mamutu medības 2015. Šī bija otrā reize, kad iesaistījos šadā nakts avantūrā, kas paredzēja 9h ilgu orientēšanos pa mežu, brikšņiem, klajumiem, pļavām, ezeriem, stigām, cenšoties saprast, kurā pusē ir ziemeļi, kurā - dienvidi, kā arī to, kāpēc mežs, kurā mēs tobrīd atrodāmies, izdala tik baisas skaņas. Bet par to - mazliet vēlāk. 

Par "Mamutu medībām" biju dzirdējusi daudz - prātam neaptverami uzdevumi, orientēšanās -27C grādu salā, brišana cauri sniegam, kas mazliet pāri gurniem, fiziski grūti un citreiz pat neizpildāmi uzdevumi, kas prasa no dalībnieka ne tikai lielisku fizisko sagatavotību, bet arī mentālu izturību un, protams, imunitāti pret aukstumu, sniegu, salu, lietu un citiem šķēršļiem. Bet kāpēc 100x dzirdēt, ja var vismaz 1x piedzīvot pats? Tad nu piedzīvoju arī pati - kopā ar komandu "Kaut kas foršs!", ar kuru kopā pagājušogad rudenī izcīnījām draudzīgākās komandas titulu piedzīvojumu sacensībās Dublis 2013.

Sastāvā - Diāna, Jānis, Artis, Ivars un es- devāmies tālajā ceļā uz Kuldīgu jeb Kuldžiņu, kā mēdzu to dēvēt. Sakrāmējāmies manas mammas lielajā mašīnā, nospraudām mērķi uz Raiņa ielu 21 un ap 16.45 izbraucām no Rīgas. Jāsaka, ka tas bija pietiekami liels iesildīšanās posms jau līdz pašam sacensībām - tumsa, nepārredzams un slidens ceļš, putenis un redzamība, kas nepārsniedz ~150m uz priekšu. Rezultātā, ap plkst. 19.00 iebraucām Kuldīgā, devāmies paēst čempionu vakariņas, kas sastāvēja no Hesburger veltēm, kā arī iepirkāmies, lai visas 9 h, atrodoties kaut kur Kuldīgas mežā, mums būtu ko iekost, iedzert un dāvināt citiem. Savukārt pēc nelielas veikala iekarošanas, devāmies uz Kuldīgas Sporta kompleksu, kur norisinājās visu komandu pulcēšanās.

Jau sākumā sapratām - mūsu komanda nav pirmā svaiguma un mūsu divi labākie skrējēji noteikti ir Diāna ar Arti - viens ikdienā nodarbojas ar futbolu, bet Diāna pāris reizes nedēļā ievingrina roku sieviešu lakrosā. Pārējie kā nu pārējie - arī labi sportisti un skrējēji, bet vienam temperatūra mazliet pāri +38℃ , otram celis iznīcināts, bet man kā trešajai nekad nav padevušies ātri, fiziski skrējieni, pat neskatoties uz to, ka skriešana ir viens no veidiem, kā nomierināt savu prātu. Bet, neskatoties ne uz ko, mēs bijām gatavi cīnīties ar nezināmo,pildīt uzdevumus un visā visumā - izpriecāties no sirds!

Jāatzīst, ka kā jau katru reizi pirms pasākumiem, kur neesi drošs par laikapstākļiem vai to, ko ceļa laikā Tev vajadzēs(līdzīgi, kā tas bijis ne tikai ar pirmajiem Laivu Braucieniem, bet arī Eirotripu un fizmatu rīkoto "Spēks un jauda"), līdzi uz Kuldīgu paņēmu neskaitāmi daudz drēbju gabalu - pāris bikšu pārus, jakas, legingus, zeķes, vēl zeķes, apakšveļu un vēl zeķes, kā arī vēl daudz zeķu, kuras, patiesībā, visa vakara garumā lietu noderēja. Saprotot, ka skriet biezā ziemas jakā un biezajās biksēs būs diezgan neērti un pārāk karsti, beigās izlīdzējos ar sekojošajām lietām:

• divi pāri legingu - termo un parastie;
• termo zeķes;
• vilnas zeķes;
• parastas kokvilnas zeķes(6 pāri);
• silti, mitrumnecaurlaidīgi ziemas zābaki;
• vēja necaurlaidīgi šortiņi;
• kokvilnas t-krekls;
• siltā jaka ar rāvējslēdzi;
• vēja un lietus izturīga jaka;
• bafs;
• šalle, cimdi(2pāri), cepure;
• atstarotājs;
• pieres lukturis

Savukārt uz pieciem cilvēkiem mums bija 3 mugursomas, kurās salikām tādas lietas, kā:

• musli batoniņi;
• snicker's batoniņi;
• enerģijas dzērieni;
• kotlešmaizītes;
• ūdens;
• pirmās palīdzības lietas -plāksteri, salvetes, Ibumetin;
• maisiņi;
• extra zeķu pāri, apakšveļa, džemperi

Šeit noteikti liels paldies jāsaka pieredzējušajiem komandas biedriem, kuri  Mamutu medībās piedalās jau otro vai trešo gadu un palīdzēja saprast, kas ir tās lietas, kuras trasē jāņem līdzi noteikti, un kas ir tās lietas, kuras līdzi nevajadzētu ņemt. Es būtu paņēmusi koferi uz ritentiņiem un vēl pāris somas ar lieko apģērbu. :)

Un te sākas šī piedzīvojuma interesantākā daļa - Mamutu Medību 2015 sākums!

Brīdī, kad tiesnesis deva signālu un tu tur stāvi tāds smaidīgs, satuntulējies sīpoliņš kopā ar savu komandu, kura ir satuntulējusies tieši tāpat, esi entuziasma un prieka pilns. Liekas - viss ir iespējams! Un tad tu sāc skriet. Pirmais kilometrs noskriets godam - bez apstājas, apmēram 6 minūtes, kā man tas parasti ir, turklāt bariņš cilvēku mums priekšā rosināja skriet ātrāk, jo, nu, sacensības taču! Pēc 1 km veikšanas, sāku just sāpes un grūtības sagādāja ne tikai atelpoties, bet pat spert soli, un kamēr Diāna ar Arti un Ivaru bija mazliet mums priekšā, mēs ar Jāni skrējām mazliet nopakaļ.

Šādi mēs pārvietojāmies - graciozs "finger" iekš kartes. :)

Bet ko tur daudz par startu! Uzdevumi - tie taču bija mega interesanti! :) Saņemot karti, devāmies uz mūsu 1.posmu, kuru organizēja "Baltais kalns". Tur bijām pirmie, kas ieradušies un tas nozīmēja tikai vienu - mazākas rindas nākamajos sešos posmos. Uzdevumi divi. Pirmais - aizdedzināt 40 svecītes eglītē ar nosacījumu, ka vienu sērkociņu vari iegūt, ja četri komandas biedri sinhroni pietupjas 10 reizes ar garu bluķi rokā. Otrs - aizdedzināt brīnumsvecīti zem ūdens. Izpildot 1.posmu, sekoja arī 2.posms, kuru atradām salīdzinoši viegli - skrienot pāri stigām, šķērsojot grāvjus un cīnoties ar zariem, nonācām pie otriem diviem uzdevumiem, kur vienā pāri slack line jālien apmēram 3-4m garam ārliņģim, bet otrā - ar fancy trīsriteni jāpadrifto pa ezera ledu. Šis, šķiet, bija viens no jaukajiem posmiem, kur es un Ivars paguvām saslapināt matus, muguras un dibenus, lienot pāri āliņģim, bet atlikusī komanda ne tikai mūs atbalstīja, bet pēc tam izdriftojās pa ezera ledu. 3.posms tika atasts ātri un nesapīgi, taču ar tieši tik pretējiem īpašības vārdiem varētu aprakstīt to, kādi bija divi uzdevumi šajā posmā. Vienā no posma uzdevumiem nācās ar basām kājām un aizsietām acīm iziet labirintu, kas bija uzstādīts uz auksta, slapja, nepatīkama dīķa ledus(jo tieši šie ir atslēgas vārdi, kas raksturo to šausmīgo sajūtu, kas pēcāk pārņēma mūsu kāju pirkstus). Saprotams, viss nebija tik peļami -otrs uzdevums paredzēja izģērbšanos un došanos siltā, kūpošā kubulā, kurš, kā vienojāmies ar komandu arī pēc tam, deva tādu kā otru elpu un, protams, palīdzēja sasildīties.

Brienot pāri klajiem laukiem, izturot salu un sāpīgu vēju, kas sitās sejā un purināja mūs, kamēr gājām, nonācām arī pilnmēness apspīdētajā 4.posmā. Šis, šķiet bija viens no izaicinošākajiem posmiem, vismaz viena uzdevuma ziņā noteiki - iegūt 10g matu. Uz galda stāv šķēres, matu mašīnīte, bet mēs apjukuši stāvam un nesaprotam, vai tas, ko pateikts darīt, patiešām jādara. Visvairāk apšņikājām Jāni, kurš šķīrās no vismaz 8g matu, mazliet ziedoju arī es no savas bizes gala, taču, kā minēja Diāna, ja vajadzētu, matus dabūtu vēl. Jāatzīst, ka tiesneši bija parsteigti par to, ko tik cilvēki neizdomā skūt - bārdas, krūtis, kājas, paduses, savas intīmās vietas un kaimiņa matu cirtas arīdzan! 

Līdz 5.posmam sanāca veikt palielu gabalu, taču tajā bija divi uzdevumi, kas saistīti ar gaisu - kur vienā no uzdevumiem jārāpjas kokā un jāmanipulē ar spaiņiem, bet otrā - jācenšas noķet 10 plastmasas bumbiņas, kas palaistas pa upes straumi. Te arī bija milzīgs komandas darbs - Diāna meta, Ivars ķēra, Jānis un Artis koriģēja, bet es centos neiekrist upē un noķert bumbiņas, kuras Ivars, iespējams, palaidis garām. Pēc tam gan Jānis izcilā līdaciņā ieleca pakaļ vienai no bumbiņām, kā rezultātā Diāna viņam atdeva savus legingus, jo viss atlikušais viņam bija slapjš. 

Komanda pēc finiša

Pēc piektā posma izpildīšanas, mūsos bija manāms nogurums un līdz 6.posmam sanāca veikt milzīgi lielu gabalu - vismaz tajā brīdī tā šķita. Nogurums bija pārņēmis mūs visus, taču putenī skrējām pāri laukiem, stigām, pa ceļu un neceļu, līdz nonācām līdz 6.posmam, kur es ļoti, ļoti sabijos, jo lauka vidū manīju kustību. Samiedzu acis un redzu, ka pa apsnigušo lauku mūsu virzienā skrien kādas 7 - 8 meža cūkas. Nekavējoties informēju komandas biedrus, patvērāmies aiz organizatoru mašīnas un turpinājām vērot notikumu gaitu, kad no labās puses skrienošie pretinieki sabiedēja nabaga cūciņas un tās mainīja savu virzienu, dodoties atpakaļ iekšā mežā. Fuuuu. Ak, jā, 6.posms. Tas bija tāds savdabīgs - tajā bija vajadzīgas sapiera cienīgas iemaņas, kā arī mazliet spēka un precizitātes un zināšanas latviešu tautas folklorā. Diemžēl, 7.posmu pēc apmēram stundas maldīšanās mežā, mēs tā arī neatradām un pēc nelielas viesošanās ļoti baisā vietā, kurā šķita, ka koki ar mums runā, steigšus devāmies prom uz Kuldīgas sporta kompleksa pusi, kur sacensības ne tikai sākās, bet arī noslēdzās. Ieradāmies finišā apmēram 10 minūtes pirms kontrollaika beigām un burtiski paplīsām kur nu kurais. 30 km un 9h vēlāk, bildē, kura vēsta par to, ka esam finišējuši, var redzēt, ka es vairs nevaru nostāvē kājās, tāpēc Jānis mani ienesa kadrā. Mēs bijām tieši tik noguruši, ka pat pacelt buljona pīrādziņu šķita neiespējami, bet Hesburgerā iegādātais čīzburgers, kas bija paredzēts gardai notiesāšanai, tā arī palika neapēsts. 

Kopumā man ļoti,ļoti patika. Protams, bija mirkļi, kad uznāca drebulis vai uz kājas izveidojās kāda tulzna, bet tas viss pieder pie procesa. Okay, šobrīd sāp viss. Sāp trepes un piecelšanās no gultas, nemelošu, ka sāp arī centieni piesēst vai pacelt kāju augstāk par 4cm virs zemes, taču es zinu, ka arī nākamgad gribēšu piedalīties šajās piedzīvojumu sacensībās! Gandarījums par paveikto uz pāris dienām garantēts!

Pirksti top!

Gluži nesen Latviju pāršalca ziņa par Pingvīnu Zani, kas sākusi akciju "Pingvīns", kas paredzēja, ka 100 biznesa cilvēki vienu dienu atteiksies no savām fancy pusdienām. Izlasot, šķita mazliet absurdi - vai cilvēks var prasīt naudu kam tādam? Ceļošanai. Vai tas nav kaut kas tāds, ko cilvēks nopelna pats un tad izbauda? Manas domas gan ļoti ilgi pie šī nekavējās - galu galā, cilvēki ir prasījuši naudu arī silikona krūtīm. 

And then it stroke me. Patiesībā, ne mani, bet Arti. Es viņam pastāstīju par situāciju ar pirksta operāciju - iestājoties valsts rindā, jāgaida nesamērīgi ilgs laiks, kas pirkstam kaitētu vēl vairāk un izdevīgāk būtu vienkārši paņemt kredītu. Viņš, šķiet, jokojoties izteica ideju par to, ka varētu uztaisīt kādu Kickstarter'i, kur es adītu cimdus, bet cilvēki man ziedotu naudas. Sākumā ideja bija vienkārši nereāla, bet kādu brīdi padomājot, sapratu, ka ideja nav nemaz tik peļama. 

Attapos kādā darbdienas vakarā, šķiet, naktī no 22.janvāra uz 23.janvāri. Plkst. 2.00. Gofundme.com mājaslapa. Klusums. Un pilnīgi traka ideja, kuru var mēģināt īstenot. Tā nu ķēros pie rakstīšanas, īsi pastāstot par to, kas noticis un kādam mērķim nepieciešama nauda, kā arī paskaidroju, kāpēc pati nevaru operāciju atļauties uzreiz. Publicēju ierakstu. Gribēju dzēst ārā. Tomēr neizdzēsu. Pateicu sev - no rīta izdzēsīšu, jo saprotu, ka reāli cilvēkiem ir savas problēmas, kāpēc gan tiem jārisina manējās?

Un laikam jau labi, ka ap plkst 7.00 nolēmu ierakstu neizdzēst un paraudzīties, kā sokas. Un burtiski nepilnu 14 h laikā, pateicoties maniem draugiem, paziņām un pilnīgiem svešiniekiem, kuri vēlēja veiksmi un izturību, biju ieguvusi par apmēram Eur 100 vairāk, nekā sākotnējā summa. Joprojām pasaulē vēl nav tādu vārdu, kas izteiktu manu pateicību un neizmērojamo prieka sajūtu, kas mani pārņēma brīdī, kad sapratu, ka operācijai nepieciešamā summa ir savākta un mans pirksts drīz tiks sadakterēts. ^^

A QUICK UPDATE: Gribēju vien pateikties vēlreiz par atbalstu, jo pirksti top. Un top pateicoties cilvēku neaprakstāmi dāsnajam atbalstam. Pavisam nesen paviesojos pie mikroķirurga atkal, kurš piešķīra man operācijas datumu - 27.februāris. Tas nozīmē, ka pēc darba komandējuma - meistarsacīkstēm vieglatlētikā Dubajā no 20.02. līdz 26.02., nākamā diena paies, kā minēja ārsts, "vieglā žvingulī". Ir arī vesela kaudze lietu, kas darāmas līdz konkrētajam datumam. Tā, piemēram, nepieciešams nodot virkni analīžu, paralēli apmeklēt anesteziologu un noskaidrot, vai operācija būs veicama vietējā vai vispārējā narkozē. Tāpat, sieviete, kas mani reģistrēja operācijai, minēja, lai neņemu līdzi uz slimnīcu neko pārāk vērtīgu un noteikti nedodos uz slimnīcu ar personīgo auto. Tas, savukārt, liek domāt par to, kā nokļūšu no punkta A līdz punktam B un pēc tam no punkta B atpakaļ (.)A.

Nepatīkams, taču pieminams fakts: šī ir pirmā etapa operācija. Tas nozīmē, ka neveiksmes gadījumā nāksies veikt vēl vienu operāciju, lai rokas cīpslas rekonstruētu, nevis vienkāršī sašūtu kopā.

Top ne tikai pirksti, bet arī dūraiņi - šobrīd, kad saprasts, ka jāada ļoti daudz, uzreiz saku - visticamāk, ka šajā ziemā dūraiņus saņems tikai 2-3 cilvēki. Adīšana tāda ir - jo rūpīgāk centies, jo lēnāk vedas uz priekšu, turklāt katrā dūrainītī gribas ielikt mīļumu, centību un sirds siltumu. Pārējiem būs mazliet jāpagaida, taču līdz 2015.gada beigām apsolos darināt skaistus, vismaz 18 pārus dūraiņu, no kuriem divi pāri ir gandrīz gatavi. Sixteen more to go! :)

Tāpat esmu nolēmusi, ka gadījumā, ja kāda no saziedotās naudas pēc operācijas un atveseļošanās procesa paliks pāri, ziedošu to tālāk kādam/kādai, kam tā būs nepieciešama. 

Vēlreiz - liels paldies! Bez jūsu palīdzības operācija labākajā gadījumā tiktu veikta maija sākumā - esam ietaupījuši gandrīz trīs mēnešus! :)