Mamutu medības 2015

"Kaut Kas foršs!" pirms starta Mamutu medībās 2015

-Aww, yiss! - teica Zane, kad Diāna tai pēc Dubļa 2014 piedāvāja piedalīties "Jauno Vanagu" rīkotajās piedzīvojumu orientēšanās sacensībās Mamutu medības 2015. Šī bija otrā reize, kad iesaistījos šadā nakts avantūrā, kas paredzēja 9h ilgu orientēšanos pa mežu, brikšņiem, klajumiem, pļavām, ezeriem, stigām, cenšoties saprast, kurā pusē ir ziemeļi, kurā - dienvidi, kā arī to, kāpēc mežs, kurā mēs tobrīd atrodāmies, izdala tik baisas skaņas. Bet par to - mazliet vēlāk. 

Par "Mamutu medībām" biju dzirdējusi daudz - prātam neaptverami uzdevumi, orientēšanās -27C grādu salā, brišana cauri sniegam, kas mazliet pāri gurniem, fiziski grūti un citreiz pat neizpildāmi uzdevumi, kas prasa no dalībnieka ne tikai lielisku fizisko sagatavotību, bet arī mentālu izturību un, protams, imunitāti pret aukstumu, sniegu, salu, lietu un citiem šķēršļiem. Bet kāpēc 100x dzirdēt, ja var vismaz 1x piedzīvot pats? Tad nu piedzīvoju arī pati - kopā ar komandu "Kaut kas foršs!", ar kuru kopā pagājušogad rudenī izcīnījām draudzīgākās komandas titulu piedzīvojumu sacensībās Dublis 2013.

Sastāvā - Diāna, Jānis, Artis, Ivars un es- devāmies tālajā ceļā uz Kuldīgu jeb Kuldžiņu, kā mēdzu to dēvēt. Sakrāmējāmies manas mammas lielajā mašīnā, nospraudām mērķi uz Raiņa ielu 21 un ap 16.45 izbraucām no Rīgas. Jāsaka, ka tas bija pietiekami liels iesildīšanās posms jau līdz pašam sacensībām - tumsa, nepārredzams un slidens ceļš, putenis un redzamība, kas nepārsniedz ~150m uz priekšu. Rezultātā, ap plkst. 19.00 iebraucām Kuldīgā, devāmies paēst čempionu vakariņas, kas sastāvēja no Hesburger veltēm, kā arī iepirkāmies, lai visas 9 h, atrodoties kaut kur Kuldīgas mežā, mums būtu ko iekost, iedzert un dāvināt citiem. Savukārt pēc nelielas veikala iekarošanas, devāmies uz Kuldīgas Sporta kompleksu, kur norisinājās visu komandu pulcēšanās.

Jau sākumā sapratām - mūsu komanda nav pirmā svaiguma un mūsu divi labākie skrējēji noteikti ir Diāna ar Arti - viens ikdienā nodarbojas ar futbolu, bet Diāna pāris reizes nedēļā ievingrina roku sieviešu lakrosā. Pārējie kā nu pārējie - arī labi sportisti un skrējēji, bet vienam temperatūra mazliet pāri +38℃ , otram celis iznīcināts, bet man kā trešajai nekad nav padevušies ātri, fiziski skrējieni, pat neskatoties uz to, ka skriešana ir viens no veidiem, kā nomierināt savu prātu. Bet, neskatoties ne uz ko, mēs bijām gatavi cīnīties ar nezināmo,pildīt uzdevumus un visā visumā - izpriecāties no sirds!

Jāatzīst, ka kā jau katru reizi pirms pasākumiem, kur neesi drošs par laikapstākļiem vai to, ko ceļa laikā Tev vajadzēs(līdzīgi, kā tas bijis ne tikai ar pirmajiem Laivu Braucieniem, bet arī Eirotripu un fizmatu rīkoto "Spēks un jauda"), līdzi uz Kuldīgu paņēmu neskaitāmi daudz drēbju gabalu - pāris bikšu pārus, jakas, legingus, zeķes, vēl zeķes, apakšveļu un vēl zeķes, kā arī vēl daudz zeķu, kuras, patiesībā, visa vakara garumā lietu noderēja. Saprotot, ka skriet biezā ziemas jakā un biezajās biksēs būs diezgan neērti un pārāk karsti, beigās izlīdzējos ar sekojošajām lietām:

• divi pāri legingu - termo un parastie;
• termo zeķes;
• vilnas zeķes;
• parastas kokvilnas zeķes(6 pāri);
• silti, mitrumnecaurlaidīgi ziemas zābaki;
• vēja necaurlaidīgi šortiņi;
• kokvilnas t-krekls;
• siltā jaka ar rāvējslēdzi;
• vēja un lietus izturīga jaka;
• bafs;
• šalle, cimdi(2pāri), cepure;
• atstarotājs;
• pieres lukturis

Savukārt uz pieciem cilvēkiem mums bija 3 mugursomas, kurās salikām tādas lietas, kā:

• musli batoniņi;
• snicker's batoniņi;
• enerģijas dzērieni;
• kotlešmaizītes;
• ūdens;
• pirmās palīdzības lietas -plāksteri, salvetes, Ibumetin;
• maisiņi;
• extra zeķu pāri, apakšveļa, džemperi

Šeit noteikti liels paldies jāsaka pieredzējušajiem komandas biedriem, kuri  Mamutu medībās piedalās jau otro vai trešo gadu un palīdzēja saprast, kas ir tās lietas, kuras trasē jāņem līdzi noteikti, un kas ir tās lietas, kuras līdzi nevajadzētu ņemt. Es būtu paņēmusi koferi uz ritentiņiem un vēl pāris somas ar lieko apģērbu. :)

Un te sākas šī piedzīvojuma interesantākā daļa - Mamutu Medību 2015 sākums!

Brīdī, kad tiesnesis deva signālu un tu tur stāvi tāds smaidīgs, satuntulējies sīpoliņš kopā ar savu komandu, kura ir satuntulējusies tieši tāpat, esi entuziasma un prieka pilns. Liekas - viss ir iespējams! Un tad tu sāc skriet. Pirmais kilometrs noskriets godam - bez apstājas, apmēram 6 minūtes, kā man tas parasti ir, turklāt bariņš cilvēku mums priekšā rosināja skriet ātrāk, jo, nu, sacensības taču! Pēc 1 km veikšanas, sāku just sāpes un grūtības sagādāja ne tikai atelpoties, bet pat spert soli, un kamēr Diāna ar Arti un Ivaru bija mazliet mums priekšā, mēs ar Jāni skrējām mazliet nopakaļ.

Šādi mēs pārvietojāmies - graciozs "finger" iekš kartes. :)

Bet ko tur daudz par startu! Uzdevumi - tie taču bija mega interesanti! :) Saņemot karti, devāmies uz mūsu 1.posmu, kuru organizēja "Baltais kalns". Tur bijām pirmie, kas ieradušies un tas nozīmēja tikai vienu - mazākas rindas nākamajos sešos posmos. Uzdevumi divi. Pirmais - aizdedzināt 40 svecītes eglītē ar nosacījumu, ka vienu sērkociņu vari iegūt, ja četri komandas biedri sinhroni pietupjas 10 reizes ar garu bluķi rokā. Otrs - aizdedzināt brīnumsvecīti zem ūdens. Izpildot 1.posmu, sekoja arī 2.posms, kuru atradām salīdzinoši viegli - skrienot pāri stigām, šķērsojot grāvjus un cīnoties ar zariem, nonācām pie otriem diviem uzdevumiem, kur vienā pāri slack line jālien apmēram 3-4m garam ārliņģim, bet otrā - ar fancy trīsriteni jāpadrifto pa ezera ledu. Šis, šķiet, bija viens no jaukajiem posmiem, kur es un Ivars paguvām saslapināt matus, muguras un dibenus, lienot pāri āliņģim, bet atlikusī komanda ne tikai mūs atbalstīja, bet pēc tam izdriftojās pa ezera ledu. 3.posms tika atasts ātri un nesapīgi, taču ar tieši tik pretējiem īpašības vārdiem varētu aprakstīt to, kādi bija divi uzdevumi šajā posmā. Vienā no posma uzdevumiem nācās ar basām kājām un aizsietām acīm iziet labirintu, kas bija uzstādīts uz auksta, slapja, nepatīkama dīķa ledus(jo tieši šie ir atslēgas vārdi, kas raksturo to šausmīgo sajūtu, kas pēcāk pārņēma mūsu kāju pirkstus). Saprotams, viss nebija tik peļami -otrs uzdevums paredzēja izģērbšanos un došanos siltā, kūpošā kubulā, kurš, kā vienojāmies ar komandu arī pēc tam, deva tādu kā otru elpu un, protams, palīdzēja sasildīties.

Brienot pāri klajiem laukiem, izturot salu un sāpīgu vēju, kas sitās sejā un purināja mūs, kamēr gājām, nonācām arī pilnmēness apspīdētajā 4.posmā. Šis, šķiet bija viens no izaicinošākajiem posmiem, vismaz viena uzdevuma ziņā noteiki - iegūt 10g matu. Uz galda stāv šķēres, matu mašīnīte, bet mēs apjukuši stāvam un nesaprotam, vai tas, ko pateikts darīt, patiešām jādara. Visvairāk apšņikājām Jāni, kurš šķīrās no vismaz 8g matu, mazliet ziedoju arī es no savas bizes gala, taču, kā minēja Diāna, ja vajadzētu, matus dabūtu vēl. Jāatzīst, ka tiesneši bija parsteigti par to, ko tik cilvēki neizdomā skūt - bārdas, krūtis, kājas, paduses, savas intīmās vietas un kaimiņa matu cirtas arīdzan! 

Līdz 5.posmam sanāca veikt palielu gabalu, taču tajā bija divi uzdevumi, kas saistīti ar gaisu - kur vienā no uzdevumiem jārāpjas kokā un jāmanipulē ar spaiņiem, bet otrā - jācenšas noķet 10 plastmasas bumbiņas, kas palaistas pa upes straumi. Te arī bija milzīgs komandas darbs - Diāna meta, Ivars ķēra, Jānis un Artis koriģēja, bet es centos neiekrist upē un noķert bumbiņas, kuras Ivars, iespējams, palaidis garām. Pēc tam gan Jānis izcilā līdaciņā ieleca pakaļ vienai no bumbiņām, kā rezultātā Diāna viņam atdeva savus legingus, jo viss atlikušais viņam bija slapjš. 

Komanda pēc finiša

Pēc piektā posma izpildīšanas, mūsos bija manāms nogurums un līdz 6.posmam sanāca veikt milzīgi lielu gabalu - vismaz tajā brīdī tā šķita. Nogurums bija pārņēmis mūs visus, taču putenī skrējām pāri laukiem, stigām, pa ceļu un neceļu, līdz nonācām līdz 6.posmam, kur es ļoti, ļoti sabijos, jo lauka vidū manīju kustību. Samiedzu acis un redzu, ka pa apsnigušo lauku mūsu virzienā skrien kādas 7 - 8 meža cūkas. Nekavējoties informēju komandas biedrus, patvērāmies aiz organizatoru mašīnas un turpinājām vērot notikumu gaitu, kad no labās puses skrienošie pretinieki sabiedēja nabaga cūciņas un tās mainīja savu virzienu, dodoties atpakaļ iekšā mežā. Fuuuu. Ak, jā, 6.posms. Tas bija tāds savdabīgs - tajā bija vajadzīgas sapiera cienīgas iemaņas, kā arī mazliet spēka un precizitātes un zināšanas latviešu tautas folklorā. Diemžēl, 7.posmu pēc apmēram stundas maldīšanās mežā, mēs tā arī neatradām un pēc nelielas viesošanās ļoti baisā vietā, kurā šķita, ka koki ar mums runā, steigšus devāmies prom uz Kuldīgas sporta kompleksa pusi, kur sacensības ne tikai sākās, bet arī noslēdzās. Ieradāmies finišā apmēram 10 minūtes pirms kontrollaika beigām un burtiski paplīsām kur nu kurais. 30 km un 9h vēlāk, bildē, kura vēsta par to, ka esam finišējuši, var redzēt, ka es vairs nevaru nostāvē kājās, tāpēc Jānis mani ienesa kadrā. Mēs bijām tieši tik noguruši, ka pat pacelt buljona pīrādziņu šķita neiespējami, bet Hesburgerā iegādātais čīzburgers, kas bija paredzēts gardai notiesāšanai, tā arī palika neapēsts. 

Kopumā man ļoti,ļoti patika. Protams, bija mirkļi, kad uznāca drebulis vai uz kājas izveidojās kāda tulzna, bet tas viss pieder pie procesa. Okay, šobrīd sāp viss. Sāp trepes un piecelšanās no gultas, nemelošu, ka sāp arī centieni piesēst vai pacelt kāju augstāk par 4cm virs zemes, taču es zinu, ka arī nākamgad gribēšu piedalīties šajās piedzīvojumu sacensībās! Gandarījums par paveikto uz pāris dienām garantēts!