Eurotrips - mini edition

Šobrīd, kad man būtu jāatrodas kaut kur dziļos Vācijas dienvidos, laiski gulšņāju savā mīkstajā, siltajā gultiņā un atceros to, kas noticis pēdējo divu nedēļu laikā. Kā jau minēju, devos Eurotripā ar vēl diviem puišiem. Izbaudīt pilsētas, valstis, cilvēkus. Mazliet sanāca, taču tā līdz galam gan nē.  Tad nu - kāpēc es neesmu kaut kur dziļā Vācijā? Nezinu, tā gadījās, taču ir kāds trāpīgs teiciens - "Cilvēks domā, Dievs dara".
Īsāk sakot, divu nedēļu laikā notika patiesi daudz un te, nosacīti īsi, var palasīt par to, kā gāja un kas jāņem vērā, dodoties ceļojumā, taču, ja vēlies noskaidrot iemeslu, kāpēc Eurotripam pienāca tu-tu un atā-atā moments, sāc lasīt ar dienu numur 12!

Sāksim ar iepazīšanos!

Mēs bijām trīs. Mēs bijām ātri. Mēs bijām izveicīgi. Mēs bijām skaisti. Mēs bijām... Okay, īsāk sakot, mēs bijām trīs - es, Artis un Aleksandrs, kurš turpmāk tiks dēvēts par princesi vai vienkārši par Alexu (par to, kāpēc viņš ir maza princesīte, mazliet vēlāk).  

Artis - pieredzējis Eurotripotājs, kuram patīk serpentīni. Viens no hobijiem - ceļojuma sākumā pazaudēt kredītkarti. Garšo čipsi ar bekona garšu, patīk ūdenspīpes un policijas, kā arī labprāt nēsā sieviešu saulesbrilles. Mīļākā spēle - CandyCrush 27.līmenis. 

Alex - selfiju mīlošs iPhone atkarīgais. Viens no hobijiem - aizvietot GPS un manuāli stāstīt par ceļu. Prot motorā ieliet tosolu, kā arī labprāt malko vīnu kalna galotnē. Garšo alus. Daudz alus un visāds. Visās vietās. Mīļākā aplikācija - Tinder.

Zane - nepieredzējusi Eurotripotāja, kurai patīk gudri runāt, cerībā, ka kaut kas no pateiktā būs patiesība. Spēcīgākais ierocis - seja. Spēku smeļas no siermaizītēm un 80%o "paļinkas". Sajūsminās par ēkām un maziem niekiem. Mīļākās spēles - Flappy Bird 27.truba un CandyCrush 27.līmenis.

Un, ja nu gadījumā kāds veiksmīgi izvairījies no visiem iekš Facebook ievietotajiem selfijiem, te, lūk, viena no mūsu kopbildēm. ^_^

1.diena jeb "Kur mēs šonakt gulēsim?" - Kauņa

Tad nu mēs trīs devāmies ceļā. Jāatzīst, ka Eurotrips iesākās pavisam veiksmīgi - piecēlos stundu pirms modinātāja un neaizgulējos. Tāpat paguvu uzcept gardas siermaizītes ceļam un sakrāmēt savu mega-giga-ūber lielo koferi, par kuru visi parasti smejas. Un  pirmo reizi pa ilgiem laikiem, man nācās pagaidīt, kamēr ierodas Artis ar mašīnu, nevis otrādi. Tāpēc tad, kad  Artis piebrauca ar īrēto Hundai, es pacietīgi gaidīju ārā. Tad sākās fail. Viss izskatījās patiešām pārāk labi, tādēļ izcili agro izbraukšanu no Latvijas mazliet pabojāja princese Alex, kurš, vēlāk atzīstot, ka nespēja izlemt, kādas lietas ņemt līdzi ceļojumā, aizgulējās un aizkavēja plānu par ~ 40 minūtēm. Tad apjēdzām otro fail. Kad Alex savācies un iekāpis mašīnā, saprotam, ka GPS, kuru laipni biju piedāvājusi sagādāt, ir, atklāti sakot, mēsls, kurš slēdzas ārā un rāda dīvainus ceļus, bet kopumā, pateicoties trim gudrām galvām, tikām līdz Lietuvai laicīgi, kā arī satikām absolūti jauku meiteni Orintu, kas atbildīga par ERASMUS studijām Kauņas Universitātē. Tad pār mums nāca trešais fail. Šis gan nebija no mums atkarīgs, taču meitene, kas pieteicās mūs izmitināt uz vienu nakti ( couchsurfing.org <--par CS --> CLICK! CLICK! CLICK! ), mums atteica, sakot, ka mūs izmitināt nevar. Tad nu devāmies iztērēt savu naudu uz vietējo ēstuvi un Booking.com atradām visai interesantu piedāvājumu noīrēt pilnībā aprīkotu studio tipa dzīvoklīti trim cilvēkiem. Ņemot vērā, ka arī Viļņā nebija cilvēka, kurš mūs izmitinātu, nolēmām izdevīgo dzīvokli noīrēt uz divām dienām.

2.diena jeb "Hey, YOUR BEER SUCKS!!!" - Viļņa

Otrajā dienā, atstājot mantas Kauņā, devāmies uz Viļņu, kur ne tikai izbaudījām mazliet saulītes pa dienu, bet arī burvīgus skatus. Lai gan šajā dienā nekādi extra fail gadījumi nenotika,mums visai veiksmīgi izdevās palīdzēt puisim, kuram tāds neliels fail bija iznācis. Kamēr Artis skrēja uz mašīnu, jo bija aizmirsis savu telefonu, mēs ar Alexu devāmies uz Viļņas Universitātes pusi, pie kuras bija sarunāts satikt Darju - meiteni, kura ir cieši saistīta ar ERASMUS studijām Viļņā. Pa ceļam uz norunāto vietu, dzirdēju, kā no otrā stāva kāds izmisīgi lietuviski cenšas mūs sasaukt. Paceļot acis ieraudzījām visai satrauktu lietuviešu vīrieti, kurš izskaidroja, ka nespēj tikt ārā no sava dzīvokļa, tāpēc nometīšot mums atslēgas, lai varam viņam atslēgt durvis. Domāts - darīts! Pēc tam, kad lietuvietis tika veiksmīgi atbrīvots no gūsta dzīvoklī,sākām domāt, vai tikai viņš nebija kāds traks vīrietis, kas vienkārši drošības pēc ieslēgts dzīvoklī... Oh, well, devāmies tālāk iedzert mazliet lietuviešu alu un, kā pastāstīja Darja, Kauņas centrā ir flīzīte, uz kuras uzkāpjot un trīs reizes apgriežoties ap savu asi, vari ievēlēties vēlēšanos, kura piepildoties. Izdarīju, tagad tikai jācer, ka piepildīsies.

Ak, jā, pievēršoties THE FUN PART - pēc tikšanās ar Darju, devāmies atpakaļ uz Kauņu, lai apmeklētu interesantu ERASMUS studentu iecienītu klubu, kurā katru otrdienas vakaru notiek pamatīga izdziedāšanās. Galvenais uzdevums - aprunāties ar Erasmus studentiņiem. Jāatzīst, ka man izdevās aprunāties ar kādiem 16, savukārt Artis un Alex izbaudīja karaokes skaņas un tēloja, ka dara lietas, kamēr patiesībā malkoja alu vai kokteilīti. Starp citu, Lietuvā gandrīz visam bija pārsteidzoši zemas cenas. Piemēram, negaršīgs alus maksāja EUR 1.50, bet kokteilīši, šķiet, EUR 2.50, kas ir ievērojami lētāk, nekā Latvijā.

3.diena jeb "Kādēļ ēdiens garšo tik citronīgi?" - Varšava

Kā jau noprotams no otrās dienas, trešās dienas sākums bija visai... nesvaigs. Mūsu kaimiņu dīvainais alus bija padarījis galvas dullas, bet ķermeņa locekļus - sagurušus. Vismaz man noteikti, jo visai grūti bija sakoncentrēties sākt darīt lietas, piemēram, pierakstīt Polijas galvaspilsētas Varšavas lielākās universitātes nosaukumu. Taču, kad uzsāc miljons kilometru ( nu, labi, tikai ~ 500km) garu ceļu līdz Varšavai, tad viss pārsteidzošā kārtā ir forši un labais noskaņojums par ceļojumu var turpināties.

Jāatzīst, ka, ja neskaita nelielas ķibeles ar trešo fail momentu, a.k.a. GPS vēlmi mūs vest neceļos un trenēt mūsu atmiņas, Varšava kopumā bija jauka. Izbraukājāmies ar sabiedrisko transportu, kurš maksāja ~ 3 EUR, lai pabraukātos 24h, kā arī nosacīti izstaigājam Varšavas vecpilsētu un sastapām skotu nacionālajos tērpos tērptus futbola līdzjutējus. Lielā vilšanās mums visiem bija fakts, ka poļi visai kūtri lieto angļu valodu - runāt runā pat sakarīgi un labi, taču, ja tu ieej Universitātes teritorijā, tur nav neviena zīme, kas vēstītu lietas angliski. Tad nu jābūt īstam poliglotam, lai saprastu, ko pie velna nozīmē "Wydział Nauk Społecznych". Mēs bijām skaisti, mēs bijām jauni, mēs bijām trīs, bet mēs nesapratām vienalga.
Divi interesantākie dienas notikumi, saprotams, bija ēdiens un mūsu hosta - Igas - satikšana. Artis un Alex iekš fancy aplikācijas Forsquare(?) meklēja vietu, kur paēst, līdz uzgāja vietu ar nosaukumu "SAM". Izskatījās daudzsološi, taču, ieejot konkrētājā vietā, secinājām, ka šo aplikāciju drošvien visvairāk izmanto hipsteri un zaļēdāji. Ēdiena cenas bija samērā augstas un, kad katrs nobaudījām savu pasūtīto ēdienu, tad vienīgie teikumi, kurus varēja dzirdēt, bija "Bet man vismaz patīk apkalpošana!", "Alus garšo pēc bērzu sulas.", "Kas ir tās zaļās figņas?", "Cerams, ka tēja vismaz garšo normāli.", "Kāpēc viss garšo pēc citrona?". Nebija jau tik slikti, ņemot vērā, ka visu dienu nebijām īsti paēduši, taču tāda tipa ēdiens noteikti nebija tas, ko vēlējos.  
Par Couchsrufing Varšavā. Šī bija mana pirmā pieredze ar Couchsurfing, tādēļ biju mazliet satraukusies, taču, satiekot meiteni, kura piekrita mūs uzņemt savās mājās uz vienu dienu, nemiers pazuda - jauka, komunikabla un sasodīti forša meitene, kura labprāt mazliet parādīja Varšavu, kā arī pavizināja mūs ar sabiedrisko transportu. Kad ieradāmies pie viņas - boom! - viņa dzīvo samērā lielā mājā, un pats pārsteidzošākais - teica, ka varam izvēlēties, kurā stāvā/istabā/dīvānā/gultā vēlamies gulēt. Artis izteicās, ka viņam vairāk par zemi neko nevajagot, un ka tas jau ir over-kills.
Kopumā vakaru pavadījām jautri čalojot ar polieti Igu un pārrunājot dažādas tēmas un sērfojot internetā. Daudz. Ļoti daudz. Tiešām daudz. Ak, jā, kā arī uzzinājām daudz jauna. Piemēram, Polijā par narkotiku glabāšanu ir apcietināts suns, bet alkoholu var iegādāties visu diennakti.

4.diena jeb "Kāpēc Polijā nevar norēķināties ar kredītkartēm?" - Vroclava

Jāsaka, ka šī bija tā diena, kad sapratām, ka nevaram laicīgi izčammāties. Sarunājām pamest Varšavu ap plkst. 8.00, taču izbraucām tikai 8.40.  Ilgu laiku pavadot ceļā un darot neko, kā tas parasti ir sēžot mašīnā, izdomājām aptuveno rīcības plānu, taču visu nojauca fakts, ka Vroclavā ieradāmies salīdzinoši vēlu, jo pats brauciens ilga apmēram 5 h. Šī bija tā diena, kad beidzot nobaudīju "Pizza Hut" garšīgās picas. Situācija bija sekojoša - gribas ēst un gribas ēst daudz, tāpēc mēs ar Arti nolēmām pasūtīt lielo Super Supreme picu, kas nozīmēja, ka tajā ir visa veida gaļas un desas, kā arī siers, tomāti un citas garšīgas lietas. Un, lai gan kombinācija sākotnēji šķita dīvaina, pica garšoja patiesi labi un lieliski. Ak, jā, ieejot vietējā lielveikalā, kas ir apmēram SuperNetto tipa, attapāmies, ka ar kredītkartēm norēķināties tur nevarēja, kas mūs noveda pie secinājuma, ka poļi nelabprāt izmanto jaunās tehnoloģijas.
Diemžēl plāni satikt Renāti, kas no SZF skaistajiem gaiteņiem devās uz Vroclavu studēt Erasmus programmā, bija mazliet nobīdījušies no sākotnējās ieceres, tāpēc tas neizdevās un mēs taisnā ceļā devāmies uz mūsu otro Couchsurfing vietiņu iekš Vroclavas - pie meitenes, kuras vārds ir kontinenta nosaukums -Asia.
Par Couchsurfing iekš Vroclavas. Meitene, kura mūs hostoja šajā naktī, bija pavisam jauka un viņai patika animes, līdz ar to, kamēr es ar Aleksu rūpīgi strādājām, Artis ar Ašu runāja par dažādām animēm, japāņu valodu un dažādiem piedzīvojumiem. Bija arī ūdenspīpes akšens, kas meitenei likās īpaši jauks, kā arī, neskatoties uz to, ka meitenei 7 no rīta bija paredzēts doties prom, viņa mums uzticēja sava dzīvokļa atslēgas un ļāva pagulēt mazliet ilgāk, kas gan izdevās kūtri, jo atkal vajadzēja celties salīdzinoši agri, lai dotos ceļā uz nākamo Polijas pilsētu - Krakovu.
Galvenā atziņa par Princesi Aleksu - pirmais jautājums, ko viņš uzdod, ir "Vai Jūs varētu pateikt sava WiFi paroli?"

5.diena jeb "Mēs varam gulēt arī uz trepēm, jo te ir silts"- Krakova

Šīs dienas aprakstā, jāatzīst, nav jēga daudz iedziļināties, taču bija pāris fun-fun-fun momenti, kurus noteikti jāpiemin. Tāpēc šo dienas aprakstu var saukt par ( bungu rīboņa )-->

TOP 5 dīvainības iekš Krakovas, kuras bija tika trīs.

1. Forskvērā(?) atradām interesantu vietiņu, kur paēst. Šķita lētāk, nekā Varšavā ēstais zaļais, citronīgais ēdiens un šķita, ka šī ēstuve piedāvā gaļu, kas ir arī ēdama. Tad nu pasūtījām mazliet ēdiena, Princese Alex nobaudīja garšīgu Polijas silto alu, bet pēc paēšanas sūdzējās, ka vista esot bijusi par maziņu. Artis un es neiebildām, viss bija garšīgi un galvenais atslēgvārds - fooooooooooooood.
2. Jāsaka, ka viena no Krakovas dīvainībām bija vieta, kur mēs palikām uz nakti. Cilvēks - Mareks - , kurš nolēma mūs izmitināt, pats dzīvoklī nebija, tāpēc atgriežoties dzīvoklī, sapratām, ka mūs neviens nelaiž iekšā. Dauzies pie durvīm, cik ilgi gribi, kā arī uz zvanu neviens nereaģē. Mareks neatbild ne uz sms, ne uz zvaniem, tāpēc pavīdēja doma pārlaist nakti turpat, kāpņu telpā, ar domu, ka kāpņu telpā tāpat ir samērā silts un nav lietu, par ko satraukties. Tāpat centāmies "noķert" dzīvokļa interneta pieslēgumu, taču pēc stundas ilgas gaidīšanas, mūs iekšā tomēr ielaida.
3. Sērfojot interneta plašumos un neko nedarot, istabā, kur pārnakšņojām, pēkšņi pavērās durvis. Durvju ailē - viens makans vīrs ar lielu zelta ķēdi un divas Erasmus studentes no Vācijas un Spānijas, kuras ceļojot apkārt. Skats bija visai savāds, tāpēc Alex vēlāk noteica, ka "tas noteikti bija saistīts ar cilvēku tirdzniecību". Jāatzīst, ka meitenes mēs tā arī vairāk neieraudzījām.
   

6.diena jeb "Paļinka, alus un lēts ēdiens" - Brno

Jāsaka, ka kādu brīdi nespēju sagaidīt, kad man beidzot pametīsim Poliju un dosimies uz Čehiju, jo tā ir valsts, kurā nekad nebiju spērusi savu kāju. Ja Polijai biju braukusi cauri, tad Čehija manā apmeklēto valstu listē nebija. Neskatoties uz attapīgā Arta ideju vispirms braukt uz Brno, nevis Prāgu(izdevīgāk no Krakovas bija doties uz Prāgu, pēc tam uz Brno), Brno tomēr bija jauka un fantastiska vietiņa. Visi šīs dienas piedzīvojumi saistās ar mūsu jaukajiem Couchsurfing draugiem - Dāvidu un Milanu, kuri abi laipni piekrita mūs uzņemt viņu studentiskajā koderu dzīvoklī. Un ar "koderu dzīvokli" es domāju dzīvoklī, kurā dzīvo tikai datoriķi. Datori, datori everywhere! Bet, bija lietas, kas notika vēl neizbraucot no Krakovas - Artis, būdams ģēnijs, pazaudēja savu kredītkarti. Izmeklējāmies visur, kur vien acis redzēja un rokas varēja ieslīdēt, bet tā arī neatradām. Sākumā. Jo pēc pāris dienām, kad kredītkarte jau bija nobloķēta, tā atradās kaut kur dziļi pasažiera sēdeklī.......

Visjaukākā sajūta, kas sagaidīja Čehijā - BEIDZOT ir iestājies pavasaris - salds, smaržīgs gaiss, plaukstoši ziedi un vēlme nomest kādu lieku drēbju kārtu. Jāsaka gan, kamēr Artis un Alex izmetās tik kaili, kā to parasti dara uz vasaru, es tomēr saglabāju savu silto ziemas jaku, cerībā vakarā nenosalt, taču manām bažām nosalt īsti nebija pamata, jo Dāvis un Milans mūs izvadāja pa daudz vietām un visur bija silti. Pirmā lieta, kas ir patiesa par Čehiju - alus garšo tik pat labi, cik Latvijā. Nav nekādas extra-mega-giga labās šķirnes alus vai kas tāds - jā, tas ir labs, bet līdzīgs ir arī Latvija. Jāatzīst gan, ka Čehijā alus maksā apmēram par EUR 1 lētāk, nekā tas parasti ir Latvijā. Mūsu izmitinātāji, saprotams, zināja labas un lētas vietas, kur paēst, jo, kā jau minēju, viņi bija studenti, kas rūpīgi taupa naudiņas. Puiši mūs iepazīstināja ar tradicionālajiem ķiploku grauzdiņiem, kuri ļoti atšķīrās no tiem, kas pieejami Latvijā, kā arī uzsauca garšīgākos Čehu alus un pat iedeva nobaudīt čehu tradicionālo dzērienu "paļinku", kura izārstēja manas nelielās kakla sāpes. Un atkal pārsteidza cenas - mēs patiesi izdzērām daudz alus un, kamēr Princese Alex ēda grauzdiņus, mēs ar Arti kārtīgi pavakariņojām ar makaniem gaļas gabaliem un kartupeļiem, bet visa vakara garumā samaksājām vien EUR 25, kas ir ļoti,ļoti,ļoti lēti.

7.diena jeb "Pagriez savu seju, lai varu nobildēt! Tūristi..."  - Prāga

Kā jau, iespējams, noprotams pēc iepriekšējā dienā pieredzētā, man bija mazliet, mazliet grūti nākamajā dienā, taču tas bija sīkums, jo laiks ārā lutināja, ceļš līdz Prāgai nebija pārāk ilgs, kā arī, kurš gan nevēlas doties uz pasakaino Čehijas galvaspilsētu? (Noteikti, ka Artis nē, jo viņam apnika mans un Princeses Aleksa tūrisms a.k.a. bildīšu uzņemšana) 

Īsāk sakot, nonācām Prāgā un, novietojuši mašīnu kaut kur tālu, tālu, devāmies izpētīt, ko Prāga mums piedāvā. Pārsteidza ne tikai jau iepriekš pieminētais jaukais un saulainais laiks, bet arī lielais tūristu daudzums, jo Marts nav tipiska tūrisma sezona. Kā arī cilvēki lielākoties bija saģērbušies ļoti, ļoti siltās drēbītēs, piemēram, +15 grādu siltumā valkājot ziemas cepuri. Arī šodien interesantākos momentus piedzīvojām pie Tomaša - cilvēka, kurš ar Couchsrufing starpniecību piekrita mūs uzņemt savās mājās uz vienu nakti. Satiekot puisi - iespaids lielisks. Runā angliski, ir atsaucīgs un gana pievilcīgs, tāpat arī nevar sūdzēties par komunikablitāti, jo tā viņam noteikti netrūka. Taču, lai cik foršs būtu pats Tomašs, vienīgais, par ko spēju domāt, ir nenormāli lielais aukstums un mitrums puiša 3m augsto griestu dzīvoklī. Smieklīgi, taču ārā šķita siltāks, nekā iekšā. Iedomājies cilvēku ietītu slapjā palagā, staigājot ar kailām pēdām pa asfaltu rudens dzestrajā naktī. Apmēram tā jutos es. Pieļauju, ka arī Artis un Alex, jo abi izteicās, ka dzīvoklis ir milzīgs ledusskapis. Taču mums virs galvas ir jumts, turklāt mums izdevās sastapt vēl trīs interesantus cilvēkus - vienu ķīnieti, kurš studē Vācijā, kā arī divus poļus, kuri aizgāja no darba, lai paceļotu. Tomašs mūs izvadāja pa Prāgas naksnīgajām ielām, parādīja pāris uzmanības cienīgus objektus un patiesi sakarīgā laikā atgriezāmies puiša dzīvoklī, lai dotos gulēt. Tiesa, aizmigt bija grūti, jo, piemēram, Princese Alex krāca, bet dzīvoklī mitinošais aukstums negribēja atkāpties un mans guļammaiss bija pilnīgi bezspēcīgs ierocis pret aukstumu. Ak, pareizi! ĒDIENS! To, iegādājoties dažādas lietiņas, uzmeistaroju pati. Artis teica, ka bija ēdami un viņš nav miris, tad jau kartupeļi un gulašiņš viņam dikti nekaitēja. Un, vai es jau minēju, ka Čehijā ir normāli, ja Universitātē pārdod alkoholu?

8.diena jeb 

"-Where did you got the MENTOS machine? 

-Well, I kinda stole it." - Vīne

Loģiski, pēc Čehijas devāmies uz Vīni un, jo tuvāk dienvidiem, jo siltāks kļuva. Pirmais, ko redzi, iebraucot valstī - daudz vīnogulāju, kā arī vēja ģeneratoru, kuri skaisti ražo elektrībiņu. Tāpat - daudz pavisam nelielu pilsētiņu, kuru darba laiks bija patiesi neizprotams - veikals strādāja no 7:00 rītā, līdz 13.00, taču tad veikala darbiniekiem ir divu stundu ilgs pusdienu pārtraukums. Kopumā Austrijā bija patiesi dīvaini darba laiki, jo, piemēram, ja Latvijā lielveikals normālā variantā strādā līdz 22:00, tad Austrijā plkst. 19:30 ir normāli veikalus slēgt ciet. Arī šodien izveidotais plāns mazliet neizdevās, jo, plānotais kafijas/ēdiena paziņš ar Katrīni, kura studē Vīnē ERASMUS programmā, arī neizdevās. Ak, jā, un vai es jau minēju, cik pasakaini daudz skaistu celtņu bija iekš Vīnes centra? Daudz, daudz, daudz un ļoti skaistas. ^ _ ^
Un arī šajā valstī vislielākie emocionālie triecieni un interesantākie notikumi norisinājās pie cilvēka, kurš mūs uzņēma savā viesmīlīgajā rezidencē uz vienu nakti. Viss sākās pavisam parasti - jāuzčāpo līdz otrajam stāvam, jāpiezvana pie pareizajām durvīm un "jāiedur" pareizajā caurumā. Pirmais, kas pārsteidza bija iekārtojums - ar drēbēm apkarināta lampa, avīžu izgriezumi pie sienām, iepirkumu ratiņi koridora vidū. Inovatīvi, interesanti un, jāatzīst, mazliet traki. Ievēroju pie durvīm novietotu konfekšu "Mentos" aparātu, par kura esamību norādīju arī Artim un Aleksam. Artis puisim apvaicājās, kur šis dabūjis tādu cute aparātu, taču atbilde, kas sekoja, bija visnotaļ interesanta - "I kinda stole it". Tajā brīdī mēs visi mazliet saskatījāmies un nodomājām, ka, oh, well, nav jau nemaz tik traki. Taču otra interesantā lieta gaidīja turpmat aiz stūra. Nolēmām pēc garās dienas doties uz vietējo lielveikalu, kurš, pārsteidzošā kārtā, strādāja līdz 21.00. Nopirkām pusfabrikātu vakariņas, kuras Artis nepārstāja bakstīt un vaicāt, vai konkrētajam zivju pirkstiņam ir jāizskatās tā, kā tas izskatās un vai tik liels daudzums kartupeļu uzcepsies tik mazā panniņā, un, pārnākot mājās, secinājām, ka pēkšņi dzīvoklī uzradušies apmēram 10kg banānu. Tie nebija pirmā svaiguma, taču tie noteikti bija ēdami un visnotaļ garšīgi. Kad vaicājām, no kurienes uzradušies tik daudz banānu, dzīvoklī dzīvojošie puiši atzina, ka nodarbojas ar t.s. "dumpster diet" a.k.a. fregānismu ( CLICK! CLICK! CLICK! ) jeb konkrētāk - puiši jau vairākus gadus nav pirkuši pārtiku, bet to ņem no vietējā lielveikala atkritumu tvertnes. Sākotnēji es jutos šokēta, jo, nu, kā? Kā? Taču, apskatot to, cik kvalitatīva pārtika uz galda stāvēja, mans viedoklis par šo interesanto dzīvesveidu mainījās - piens, kurš derīgs vēl 2 dienas, svaigi augļi un dārzeņi, kā arī kaste ar Milkas šokolādēm. Dienas atziņa - ir sarežģīti aizmigt, ja apkārt skaļi šņāc un krāc puiši.

9.diena jeb "Fancy virtuves, pasakaini skati un pavasaris" - Grāca 

Agrā rīta stundā, pametot viesmīlīgo dzīvokli Vīnes centrā, devāmies taisnā ceļā uz Grācu, kura tiek uzskatīta par studentu pilsētu. Pusi ceļa gan nogulēju, tāpēc skaistos kalnus visapkārt redzēju vien kādu stundu, līdz miegs ņēma virsroku. Kopumā arī šī diena pagāja drudžaini skraidot no vienas ēkas uz otru, tāpēc vakarā, kad ieradāmies pie meitenes, kura mūs labprāt uzņēma savās mājās, mēs bijām tik nokausēti, ka Princese Alekss palika mājās un iekoda mazliet salātus, bet mēs ar Arti devāmies izpētīt Grācu. Jāatzīst, nekā ĻOTI daudz tur nav, taču pilsētai ir sava burvība - kalnains apvidus, skaistas, šauras un bruģētas ieliņas, pazemes alas un īsts, īsts pavasaris, jo visur ziedēja krokusi! ^_^
Couchsrufing iekš Grācas. Mums pagadījās meitene, kas dzīvo centra vidū un kurai bija fantastiski skanīgi smiekli. Couchsurfing aprakstā gan viņa minēja, ka ir kautrīga, taču, iepazīstot viņu vairāk, nebūt tā nešķita. Viņai bija arī fantastiski skaista siena, uz kuras bija parakstījušies visi cilvēki, kas pie viņas jebkad ir nakšņojuši, tāpēc ar tekstu "Go and draw something for me", viņa mūs aicināja apzīmēt viņas sienu. Tad nu vienīgā ģeniālā ideja bija uzzīmēt vienradzi, kas tika izdarīts pilnīgā tumsas aizsegā ar neliela lukturīša gaismas kūli uz sienas. Kamēr Alex ar meitenei mācījās darboties ar rakstāmmašīnu, bet es gatavoju vakariņas, Artis apbrīnoja visus meitenei esošos veikala "IKEA" produktus. Ik pa laikam izskanēja tādas spārnotas frāzes kā "Es arī gribu tik foršu katlu, ar kuru nokāst kartupeļus!", kā arī "Es arī gribu sev tādus magnētus pie ledusskapja!". Rezultātā vēlme iebraukt IKEA beidzās kādā 13, dienā, bet par to - vēlāk. Atziņa - nekas nav mainījis, Princese Alex un Artis jau projām naktī šņākuļo.

 10.diena jeb "Policijas apciemojums, kalni un silta gulta" - Bolzano

Iespējams, tieši ceļā uz Itāliju sākās lielais piedzīvojums, kas atgadījās pavisam netālu no Itālijas robežas. Dodoties uz saulaino un silto makaronēdāju zemi, nolēmām papusdienot un uztaisīt skaistas bildes kaut kur kāda kalna galotnē - jo, kā var noprast, tur patiešām bija pasakaini skaisti skati, kurus tāpat vienkārši nevarēja (nedrīkstēja!!!) palaist garām. Kartē atradām extra šauru un mazu ceļu uz kādu random kalna virsotni un devāmies turp! Izkāpjot no auto, Aleksam bija ģeniāla ideja pārģērbties peldkostīmos un uztaisīt trakas bildes sniegā un, ja sākumā tā pat šķita lieliska ideja, kad iekāpu sniegā ar kailām pēdām, sapratu, ka sniegs tomēr ir auksts.
Ak, policijas lieta, jā. Mēs sēžam uz asfalta ceļa vidū un izbaudām saulīti, kā arī ieturam nelielu maltīti. Tāpat Artis, kaitinot Diānu, kura bija Latvijā, taisīja extra-mega-giga kārdinošas bildes ar ūdenspīpi kaut kur dziļos kalnos. Idille. Totāla idille. Līdz brīdim, kad kāds vietējais izdomāja, ka mēs viņiem nepatīkam un izsauca policiju. Jāsaka, ka mēs neko nelegālu nebijām darījuši, tāpēc bez stresa ļāvām policistu kungiem apskatīt bildes no fotoaparāta, kā arī mašīnu, pārbaudīt mūsu identitātes un tamlīdzīgi. Viņi gan bija pārsteigti, kad stāstījām par Couchsurfing, kā arī īsās pratināšanas beigās novēlēja "ātru un veiksmīgu ceļu uz Itāliju", kas lika noprast, ka mums, šķiet, valsts jāpamet.
Kopumā Itālijas pilsētā Lanā, kur palikām, bija patiešām fantastiska noskaņa - izejot uz balkona, redzi kalnus. Daudz kalnu. Un ābeļdārzus. Klintis. Tādas lietas, ko parastā situācijā Latvijā nekad redzēt nevarētu. Un arī Judīte, kura bija mūsu hosts Itālijā, bija patiešām jauka - viņa un viņas ģimene ne tikai zināja, kur atrodas Latvija, bet bija ļoti ieinteresēti mūs izprašņāt par mūsu mērķiem un nolūkiem ceļojuma gaitā. Tāpat viņa mūs rūpīgi pabaroja ar tradicionālu itāļu ēdienu - makaroniem - , kā arī izguldināja mūs king-size gultā ar segām un spilveniem. Artis ar savu pieticīgu gan atkal noteica, ka būtu pieticis ar zemi, kur gulēt, taču, ja esi pieredzējis gulēšanu uz zemes ļoti, ļoti aukstā istabā(ledusskapī), tad gulta ir the lieta, kas nepieciešama. Par to, kā šajā naktī gāja Alexam, jau projām īsti nav ziņu. Viņš nozuda un aizbrauca uz Bolzano centru pie latvieša un ERASMUS studenta Kārļa, taču no rīta stāstīja, ka 5 no rīta mazgāja veļu un rūpīgi izbaudījis ne tikai rāpošanu, bet arī gardu vīnu un galda futbolu.

AND THEN THE "FUN" PART BEGUN!

11.diena - "Viss, man nāk miegs, šonakt gulēsim mašīnā" - Gardas ezers, Verona, Venēcija, Boloņa

Iespējams, šis ieraksts sāks ieviest skaidrību par to, kas notika un kādēļ esam mājās gandrīz nedēļu agrāk, nekā plānots. Tad nu, arī šeit, TOP 5 lietas,kuras bija tikai četras, kas notika dienā pēc gardām vakariņām un siltas, mīkstas gultas. 

1. Devāmies uz leģendām apvīto Venēciju. Kā rādās, visa pilsēta nav ūdenī - ūdenī ar šauriem kanāliņiem ir tikai vecpilsēta. Interesanti un mazliet šokējoši, jo tūristu daudz un taksis, kas parasti ir uz riteņiem, te bija laivas izskatā, kā arī daudz tumšādainu vīriešu, kuri cenšas tev pārdot viltotas PRADA somiņas vai, piemēram, nekam nederīgu, lidojošu nieciņu par EUR 1.
2. Izrādījās, ka Venēciju izbaudījām mazliet par ilgu, tāpēc steigšus, izbaudot vilcienu(tur nav kontrole un neprasa parādīt biļeti), devāmies atpakaļ uz mašīnu un centāmies atrast vietu, kur pārlaist nakti. Zinājām vienu - noteikti brauksim uz kādu pilsētu, kas atrodas tuvāk Romai, taču mums ļoti trūka internets un nolēmām piestāt Boloņā - lai pameklētu internetu. Much internets, such wow. Kā jau Bad Luck Zanei, man izdevās sapīties ar random itāli, kurš mani aizveda uz viņa vecākiem piederošu bāru, uzsauca man alu un lika iedzert par godu pasaulei. Nu, kā teica, tā darīju un tad uzreiz skrēju atpakaļ pie Alexa un Arta, kuri izmisīgi gaidīja manu verdiktu - Boloņas centrā internetam būt vai nebūt.
3. Neatradām internetu Boloņā, tāpēc devāmies uz Florenci. Izvēlējāmies ceļu, kurš kartē atzīmēts kā bezmaksas, jo Itālijā par ceļiem bija jāmaksā tiešām daudz. Tiešām. Taču mūsu izvēle nemaksāt vainagojās ar skaistu, jo skaistu, līkumainu serpentīnu, kur, šķiet, esi nobraucis 10 kilometrus, bet patiesībā tikai 2km. Pusceļā apstājāmies, izstaipījām kājas un sajutām dīvainu smaku, kas nāk no mašīnas izpūtēja. Tāpat arī balti dūmi, kas mutuļoja no tā ārā, nešķita pārāk pievilcīgi. Tajā brīdī mēs nopratām, ka kaut kas nav labi ar mašīnu, taču tomēr devāmies tālāk.
4. Tālāk devāmies tikai pāris kilometrus, jo Artim,kurš mūs visu laiku uzticami šoferēja ( un neļāva to darīt man. :( ), uznāca miedziņš un mēs nolēmām par naktsmājām saukt vietējo ceļa nomali. Tas bija...interesanti. Ietināmies guļammaisos un, šķiet, visi bija tik noguruši, ka "noplīsa" pirmo 5 minūšu laikā. Atziņa - tas, ka tu guli mašīnā, nenozīmē, ka puiši naktī nešņākuļos.

12.diena jeb 

"-Are you going to Rome now?

-No, I just work here." - Florence,  Orte

Izplūst detaļās par to, kā centāmies atrast internetu un sakarīgu autoservisu, laikam nav jēgas. Vienīgais, ko, šķiet, svarīgi piemetināt - nekad nepērciet antifrīzu Itālijas autoservisā, jo par diviem litriem zilā šķīduma samaksāsi EUR 30. Svarīgākie notikumi sākās apmēram 80 km no Romas, kad mašīnas motors sāka karsēties un niķoties. Pieļauju, ka tam bija uznākušas īpašās alkoholiķošanas dieniņas, jo antifrīzu ar ūdeni motors izdzēra nepilnās 5 minūtēs,līdz ar to, motors nespēja sevi dzesēt un trijatā nonācām pie secinājuma, ka tālāk braukt nevaram. Dažādu apstākļu sakritības dēļ, apstājāmies briesmīgākajā atpūtas vietiņā visā Itālijā - ne ūdeni vari dabūt, ne tualete, ne angļu valodu kāds zina, kā arī apkārt braukā sieviete, kas piedāvā savus pakalpojumus. Un scenārijs bija vēl briesmīgāks, ņemot vērā, ka gan man, gan Artim, gan Aleksam draudēja visu elektronisko ierīču izlādēšanās. BOOM! Bad luck Zane strikes again!

Bet, ja jau esmu Latvijā un savā mīkstajā gultiņā, tad tur mēs nepalikām un, saliekot trīs galvas kopā, apzvanot visus Itālijā mums zināmos cilvēkus, izsaucām arī evakuatoru, kurš par 3km vešanu uz random vietu, prasīja samaksāt EUR 138. Mums īsti nebija variantu, vai ne? Jā, nebija gan. Tāpēc ap plkst. 2 naktī attapāmies pie viesnīcas, kura mums trijatā uz nakti izmaksāja dārgāk, nekā dzīvoklis uz divām naktīm Kauņā. Taču arī te mums īsti nebija variantu. Kā arī viesnīca bija ar ekstrām - Artis teica, ka pa ceļam uz istabiņu, dzirdējis, kā pārītis nodarbojoties ar seksu. Trenēta auss? Iespējams. Plānas sienas? Jā, drošvien, ka tas ir patiesais variants. 

Šis bija mans lūzuma punkts - gribēju ceļot vēl ilgi, ilgi, taču skarbā realitāte bija pavisam drūma un mēs trīs sapratām, ka ceļojums beidzas te un tagad. Viss. Tagad tikai bija jāizdomā, kā ar visu lielo mantu daudzumu tikt līdz Rīgai. No Romas. Laikam.

13.diena "Man šķiet, ka mūs tikko ieslēdza universitātes teritorijā!"- Roma

 Pamostoties un kaļot plānus tuvākajām divām dienām, secinājām, ka:

• mašīnu no Romas līdz Rīgai noīrēt ir nereāli;
• sazvanīt kādu autoīres firmu ir vēl nereālāk, nekā noīrēt mašīnu;
• itāļu valoda nav mūsu mīļākā valoda;
• autobuss no Romas uz Rīgu iet 1x nedēļā;
• noīrēt mašīnu ir dārgs prieks, bet braukt ar metro - vēl dārgāks;
• mums ir pārāk daudz mantu;
• mums ir pārāk,pārāk daudz mantu;
• lidmašīna ir dārga;
• mums ir ļoti pārāk daudz mantu;
• un mums ir daudz alus. Un mantu arī.

Verdikts bija skaidrs - dodamies ar vilcienu uz Romu, tur īrējam mašīnu, braucam atpakaļ uz Orti(vietu, kur atradāmies tobrīd), paņemam visas mantas, braucam uz Romu un tad domājam, ko darīt tālāk. Pilnīgi sakarīgs un tiešām īstenojams plāns, ja vien sabiedriskais transports līdz vilcienam neietu vien divas reizes dienā. Pirmajā mēs vienkārši neiekāpām, taču otro nesagaidījām - tā vietā piegājām pie vīra, kurš pat sakarīgi runāja angliski un sarunājām, ka viņš līdz dzelzceļa stacijai aizvedīs. Pa ceļam noskaidrojām, ka Orte ir 2000 gadus veca, viņu sauc Aleksandrs, viņš atbalsta Putinu un taisa apavus. Tad sapratu, ka nav jēgas daudz ar viņu runāt - mazums, izdomās izsēdināt nekurienes vidū? Ak, jā, kā arī Orte pārsteidza mūs ar visnotaļ interesantām ielu dekorācijām  - pērkamas sievietes ik pēc ~ 500m, un abas gaida kādu, kas apstāsies. Interesting.

Romā bija par daudz cilvēku. Tieši nodomājām par lielo tūristu skaitu vasarā - ja nesezonā tas ir tik milzīgs, kas notiek Romā, kad ir vasara? Bet, jā. Uzreiz izkāpjot no vilciena,devāmies īrēt mašīnu, kuru mums arī izdevās dabūt ( bildē pa labi, iespējams, var redzēt Arta sejas izteiksmi un skepsi, ieraugot automašīnas izmērus ) un mums pat izdevās atrast pilsētu, kurā mēs bijām pirms tam. Taču tas, diemžēl, nesamazināja mūsu mantu daudzumu.  

Romā, kur ieradāmies vakarpusē, iebraucām arī IKEA, kur nopirkām man vēl vienu koferi. Vai man saplīsa soma? Nē. Vai to kāds nozaga? Nē. Mēs vienkārši izdomājām, ka manā lielajā koferī, par kuru visi smejas, var salikt visu iepriekšējās valstīs iegādāto alkoholu, bet jaunajā, divreiz mazākajā koferī iestūķēt visu manu līdzipaņemto. Un jāatzīst, ka tas izdevās necerēti labi. Pēc tam gan nolēmām sevi palutināt un vismaz vienreiz divu dienu laikā kāāārtīgi paēst, tāpēc par sakarīgām naudiņām un lielām porcijām, notiesājām daudz gaļas, kartupeļus un citus labumus Romā esošā ēstuvē. 

14.diena jeb "Grand Finalle ar 44.5h autobusā"- Ceļš no Rīgas uz Romu

Eh, žēl gan, ka man nav kāda selfija ar to, cik apkrāvušies mēs devāmies uz autobusa pieturu. Ak, jā, es un Artis nolēmām doties mājās svētdienas pēcpusdienā ar autobusu Roma -Kauņa - Rīga, taču Princese Alex nolēma palikt vēl pāris dienas un mājās doties ar lidmašīnu. Šķiet, ka katrs par autobusa biļetēm samaksājām apmēram EUR 140, un mums bija jārēķinās ar 44.5h garu, nogurdinošu ceļu uz Rīgu. Mums bija kopumā divi koferi uz riteņiem, viena liela soma, divas mugursomas, un divi ar lietām pilni maisi. Tāpat mums bija arī jakas un ēdiens, ko grauzt pa ceļam...Beidzot sapratu tos tūristus, kuri ne tikai apkrāvušies atbrauc, bet arī aizbrauc prom no galamērķa.
Bet par tām 44.5 stundām. Tik.Ļoti.Gāja.Ciet.Smadzenes. Ja neskaita to, ka pa ceļam pazaudējām vienu pasažieri, kurš vienkārši izkāpa un, atstājot savas mantas, aizgāja prom, tad visā visumā šīs 44.5 stundas bija piepildītas ar nekvalitatīvu miegu, smiekliem, CandyCrush, seriāliem, filmām, animēm, snauduļošanu un 30h ilgām cerībām iegādāties kaut ko sāļu, jo viss graužamais, kas mums bija paņemts salonā, bija saldumi - šokolādes cepumi, M&M's, šokolādes. Neviena. Paša. Sāls. Gabaliņa. Kā arī fakts, ka divas dienas pavadīsi visai nehigiēniskos apstākļos, šķita visai nevilinošs. Bet citu variantu nebija un 44.5 stundas pagāja salīdzinoši ātri. Nu, labi, nē.


KOPSAVILKUMS.Vienīgais, ko varu teikt, it nebaidīties un mesties trakos izaicinājumos. Gluži kā šis eurotrips - lai arī visas pilsētas nesasniedzām, galvenais mērķis tomēr tika sasniegts un tas, manuprāt, ir pats galvenais. :) Šis viss ir ļooooooooati gari, bet pat puse nav izstāstīta. Tāpēc sīkāk pie kādas tējas krūzes vai alus glāzes. Kaut kad. :)

THE END

Bad luck Zane jeb "Kāpēc Zani nekur nevar laist vienu?"

Neviena no tām biļetēm nav derīga. Bet smuki. 

Hm. Sākšu ar to, ka sēžu Frankfurtes lidostā. Pierādījumam - bilde, visskaistākā, no web kameras uzņemta( oh, it rymes!) Jā, lidosta. Kāpēc, vaicāsi? Iemesls gluži vienkāršs. Devos uz Vāciju, vēlējos tikt uz Latviju - neiznāca. Tad nu - pavisam neliela bilžu reportāža ar to, kāpēc neesmu Rīgā un nebaudu alu ar draugiem. :))))))))))))))) <--- sarkasma pilnais smaidiņš, ja nu kas. :) 

Sākās viss ar to, ka devos uz skaisto, saulaino un visnotaļ silto Vācijas pilsētu Frankfurti, no kuras ar vilcienu man bija jādodas uz Ķelni. Lūk, te arī sākas mans piedzīvojums. Plkst. 4:00 man bija jābūt lidostā. Saprotams, domāju, ka gulēt neiešu, taču pēdējā brīdī izdomāju, nē, pagulēšu stundiņu, būs labi. Un - boooom! - aizgulējos! Modinātāju nospiedu un tas zvanīja 30 minūtes vēlāk, nekā plānots - t.i., 4:00, lai gan 4:00 man bija jābūt lidostā. Okay, paķeru pēdējās lietas, kas nepieciešamas, izsaucu taksi un - boooom! - jaukā takšu firma ALVIKSA iedevusi man, iespējams, vislēnāko taksi Rīgā. Okay, elpoju dziļi, elpoju mierīgi, kad saprotu, ka pulkstenis rāda jau 5:00, bet esmu apmēram pusceļā uz lidostu. 

Ja jau esmu Vācijā, tad jau, šķiet, lidmašīnā tiku un līdz pat Vācijai (NĒĒĒ!), tas ir, līdz pat lidmašīnas vietai, man gāja jauki un skaisti, līdz ar mani sāka runāt svešs vīrietis no Austrijas. Es esmu sociāla būtne, bet ja kāds cenšas ar tevi runāt par nopietnām lietām ap plkst. 6.30 no rīta un vienīgais, kas tavā plānā ietilpst, ir mazliet pačučēt, sociāli aktīvs cilvēks parasti pārvēršas par nīgru cilvēku. 

Fankfurtē tiku jauki un smuki, līdz brīdim, kad vajadzēja sēsties vilcienā uz Ķelni. Jā, so it begun. Pirmais, esmu muļķe, jo mans foršais telefons centās ieskaidrot, ka Vācijā jau ir 9.00, kas nozīmētu, ka kavēju vilcienu. Tad nu skrēju. Ātri, bez apstājas, bet īstenībā apstājoties un nonācu līdz vilcienam laicīgi, kad sapratu, ka nesakrīt ne vilciena numurs, ne galamērķis. Tad "ierubīju", jā, kaut kas īsti nav labi, sapratu, ka pie vainas mans pulkstenis, devos uz "Starbucks" - ne tikai, jo man tur ļoti patīk un ir garšīga kafija, bet vairāk tādēļ, ka tā bija VIENĪGĀ vieta lidostā, kur bija iespējams sakarīgs interneta savienojums. 

Otrais "es esmu muļķe" moments sākās tad, kad izkāpu pieturā, kas saucās "Cologne Hbf", lai gan mans galamērkis bija "Cologne Ment/Deuz something-something", kurā, pašsaprotami, neizkāpu. Saprotams, ja tev ir mēle aiz zobiem(un zobi), tu vari pavaicāt kādam un iegūt informāciju par to, kā tikt nozīmētajā galamērķi, taču visu informāciju cilvēciņi nevarēja izstāstīt, tāpēc gandrīz iegādājos tramvaja mēneša biļeti par Eur 68. Liels mans pārsteigums bija momentā, kad, atrodot pareizo vietu, kur iegādāties parastu tramvaja biļeti, attapos pie kases, kurā jāplāta rokas, jo norēķinu var veikt TIKAI ar skaidru naudu, kuras man, pašsaprotams, nebija. Šī iemesla dēļ, turpmāk pārvietojos kā "zaķis" - meitene un vēl bezbiļetniece. Forši, ne?

Neskatoties uz nelielām orientēšanās problēmām - iekāpu nepareizajā tramvajā - , viesnīcā tiku laicīgi un plānoto, ļoti svarīgo tikšanos nenokavēju. ^_^

Hm, kad min kaut ko jauku un labu, jāpiemin arī FAIL MUCH momenti. Sīki neizplūdīšu, bet tādi THE TOP MOMENTS noteikti būtu:

• apmaldīties starp trijām priedēm;
• salauzu kafijas automātu;
• aizmigu konferencē, kurā bija tikai 12 cilvēki;
• apmaldīties starp trijām priedēm;
• un apmaldīties starp trijām priedēm.

Diānai mašīna tīra.

Ir arī patiesi laba lieta - satiku arī Diānu, kura dzīvo apmēram 2h braucienā no vietas, kur es mitinājos, tāpēc tas ir jauki. :) Aizbraucām pieēsties uz McDonaldu un izbaudījām vakaru ar foršu filmu, kuru neredzēju, jo noplīsu pirmajā pusstundā. 

Un tad sākās šī diena, proti, 21.februāris. Beidzās konference un ar kolēģiem no Igaunijas un Lietuvas devāmies Ķelnes apskatē. Forši jau, protams. Laika apstākļi mainās ik pēc 5 minūtēm - te līst, te saule karsē, te virpuļviesulis sākas, taču viss bija paciešami. Tāpat, izbaudījām garšīgu alu vietējā Ķelnes krogā un, jā, tas bija jauki. Man 21.februāra lielais FAIL MUCH bija mana neveiksme ar vilcienu. Devos uz Lufthansa biroju, cerībā apmainīt vilciena biļetes uz tādām, kas ir mazliet ātrāk, kā plānots. Sieviete paskaidroja, ka tā darīt varot, tikai apsēsties drīkstu tikai tad, kad visi cilvēki ar numurētajām vietām ir apsēdušies. Esmu vilcienā, pienāk vīrietis. Forši. Dodu šim biļeti. Vēl forši. Vīrietis saka, lai kāpju ārā no vilciena. Nav forši. Bet viss labi, jo vīrietis jauks un sarunājām, ka viņš man neko nedarīs. 

Stāsta turpinājums vairs nav saulains - ierodoties Frankfurtes lidostā, saprotu, par ko stresaini bija rakstījusi mana māsa - Frankurtes lidostas darbinieki, kuri atbildīgi par somu pārbaudi, streiko. Lieliskiņi. Taču laiks līdz lidojumam ir diezgan pamatīgi liels, apmēram 4h, un rinda, kas jāizstāv, līdz nonāc pie "Re-booking of tickets", izskatās neliela. Izskatās. Rēgojas. Patiesībā, minētās 4 h tiek pavadītas stāvot rindā un saprotot, ka ne es, ne Igaunis un ne Lietuviete, kā arī atlikušie 5 000  cilvēku, nekur netiek, jo,redz, streiks būs līdz 24:00, bet līdz tam, neviens no "mirstīgajiem" netiek iekš t.s. "Tax free" zonas.

Kad samierinājos ar faktu, ka, oh, well, nekur netieku, sāku izbaudīt aviosabiedrības bonusus - bezmaksas maizītes, šokolādi, kruasānus, kā arī dažādu atspirdzinošus dzērienus. Bija forši pirmās 2h, pēc tam šokolāde šķebināja, bet no patērētā ūdens daudzuma, man vajadzēja izmantot labierīcības.

Kad izstāvējām rindu ( bildē sieviete manam Igaunijas kolēģim paziņo, ka viņš mājās var tikt tikai pirmdien ), sieviete laipni paziņo, ka neviens šovakar nekur nelidos. Lieliskiņi 2. Igaunim un Lietuvas kolēģei neveicas - abi ielikti lidojumos uz pirmdienu, turklāt bez garantijas, ka tiešām tiks mājās. Respektīvi, tiks mājās, ja kāds atteiksies, bet cilvēki reti atsaka pēdējā brīdī. Man veicas labāk - pagaidi līdz svētdienas rītam un VARBŪT tiksi mājās. Lieliskiņi 3. Ko darīt? Kā rīkoties? Niknums milzīgs. Pavaicāju par iespējām un kompensācijām. Jā, kompensācija esot - 20 Eur vērts kupons viesnīcai pāris kilometrus no lidostas. 

Sazvanoties ar miljons cilvēkiem ( mamma un māsa ), nolēmu gaidīt sestdienu, kad vakarā varēšu tikt mājās. Pēc tam gan nolēmu doties uz Minheni un lidot no turienes - tādējādi, būtu mājās laicīgi. Bet es jau projām esmu Frankfurtes lidostā, vai ne? Tāpēc gala risinājums bija sagaidīt māsu, kura pašlaik aktīvi brauc man pakaļ un doties uz Rīgu ar reisu, kas ir Luksemburgā. Un tad ap 14.00, iespējams, būšu mājās. :)))))))))))))) <----- sarkasma pilnais smaidiņš.

Jā, sēžu lidostā. Vēl. Plānā doties apskatīt, cik cilvēku ir palikuši gulēt lidostas telpās. Un tad paēst - mazliet nogremdēt bēdas ēdienā. Un tad - atdot atpakaļ biļeti lidojumam, kuram tiku piereģistrēta, lai kāds cilvēciņš papriecājas, jo ātrāk tiks mājās. :)

Īss rezumē - viss slikti, bet ēdiens ir laba lieta.

That's all, folks! Let's keep in touch! ;)

Nieciņi, lentas un podziņas jeb idejas dāvanām

Pirms pāris dienām manā pastkastītē(tas tā, lai skan skaistāk, patiesībā via draugiem.lv) iekrita kāds interesants ielūgums uz dzimšanas dienas svinībām. Interesants, ne tāpēc, ka, piemēram, pirmais šogad, nebūt ne. Interesants, jo ielūguma autore skaidri bija norādījusi, ka "vairs nav pusaudze un dāvanās vēlas saņemt sadzīvē noderīgas lietas". Nezinu, kā citiem, taču man vienmēr ir bijušas problēmas ar oriģinālu un noderīgu dāvanu iegādi un manā gadījumā parasti dāvana ir vai nu tikai noderīga vai tikai oriģināla.

Šodien nolēmu apkopot, manuprāt, interesantākās dāvanas, kuras esmu pati dāvājusi, vai otrādi - saņēmusi dāvanā.Nezinu, cik noderīgas vai oriģinālas, taču domāju, ka pāris idejas smelties var! Tāpēc te arī apkopošu pāris interesantas idejas dāvanām, jo, kuram gan netīk dāvanas? ;)

IDEJAS oriģinālām un noderīgām DĀVANĀM

Apgleznota vāze. Pirms apmēram gada, kad tuvojās Ziemassvētki, sapratu, ka esmu bijusi nerātna un neesmu iekrājusi nepieciešamo naudas summu tuvo cilvēciņu dāvanām. Esmu "dari pats" cilvēks(nezinu, cik labi izdodas, but still), tāpēc iegādājos vairākas parastas stikla vāzes veikalā Cenuklubs.lv, iegādājos divas stikla krāsas (apm. ~ Eur 2 katra) un pati tās vāzes apgleznoju. Tur var izpausties - rakstīt novēlējumus, zīmēt ziedus, veidot kompozīcijas, abstraktas mākslas un tamlīdzīgi. Turklāt tukšo vāzi skaisti var piepildīt ar visparastākajām ledenēm.

Interaktīva glezna. Viens no, manuprāt, interesantākajiem dāvanu variantiem, kādu esmu redzējusi - veikalā "Tiimari", "Tiger" vai kādā citā nieciņu veikalā iegādājas audeklu gleznošanai (vēlamie izmēri ir līdz 60cm x 60cm, jo lielāku laukumu ir grūti aizpildīt), kā arī guašas, akrila, akvareļa vai jebkāda cita veida krāsas un otiņas. Neapzīmēto audeklu, otas un krāsas dāvina ar domu, ka viesi, kas ir ieradušies, katrs uz audekla papildina zīmējumu, līdz izveidojas unikāla piemiņa par šo pasākumu.

"Paģiru komplekts". Šāda veida paciņas, kurā tika salikti dažādi nieki, piemēram, pretsāpju tabletes, plāksteri, maza ūdens pudele un/vai neliela alkohola pudele un tamlīdzīgi nieki, bija aktuālas vidusskolā. Pati gan nesen līdzīgu uzdāvināju un visnotaļ līdzīgu saņēmu pretī - varbūt varētu šķist, ka ideja ir novecojusi, taču, jo oriģinālākas lietas kastītē vai maisiņā ievietosi, jo labāk. Piemēram, es saņēmu "Jaungada komplektu", kurā ietilpa kaudze saldumu, plaukšķene, alkohols, roku sildītājs, kā arī minerālūdens pudele 1.janvāra rītam.

Saldumu kaste. Man garšo ēst un pieļauju, ka neesmu vienīgā, kurai tā ir, tādēļ saldummīlim, koderim (datoriķim) vai vienkārši labam cilvēkam noderēs kastīte, kurā salikta kaudze garšīgu saldumu - Skittles, Čupačupsi, šokolādes batoniņi, ledenes, Chewits, pilngraudu batoniņi, saldas košļājamās gumijas un citi gardumi, kas ievietotu glītā kastītē. Tas ne tikai palīdzēs iegūt enerģiju pēc garas dienas, bet vienmēr būs tā saucamais stash ar garšīgumiem - ziemas salā nebūs jāmēro ceļš līz veikalam.

Pašcepta kūka/keksiņi. Manuprāt, viena no vissirsnīgākajām dāvanām ir pašcepta torte vai keksiņi. Pati gan dzimšanas dienās vai vārda dienās saņemu tikai pirktas kūkas, kas arī ir forši, taču ne tik forši, ja kūka ir pašcepta. Kūku cepusi pati esmu - virtuve bardakā un trauki netīri, taču gandarījums par padarīto liels! Vienīgi, jāuzmanās ar to, kāda tipa kūka tiek cepta - šokolādes kūka cilvēkam, kam negaršo šokolāde, nebūs labs risinājums.

Auskari, ķēdītes, rokassprādzes, pulksteņi. Lielākajai daļai meiteņu patīk dažādi nieciņi un sīkumi, ar ko papildinā savu garderobi. Tāpēc labs dāvanu risinājums ir bižutērija, kurā ietilpst viss boldā minētais. Tiesa, ir svarīgi pazīt cilvēku, kam dāvana tiek dāvāta, jo ir patiešām viegli nošaut greizi - te auskaru garums nav īstais, te pulksteņa siksniņas krāsa nepatīk, ķēdīte par garu un tamlīdzīgi sīkumi.

Mīļāko košļeņu kaste. Vai esat ievērojuši košļeņu dažādību pie lielveikalu kasēm? Nelielās kastēs uz pircējiem raugās neskaitāmi daudz košļeņu ar dažādām garšām. Jauka dāvana ir kaste ar košļenēm, t.i., 30 paciņas x 10 košļenes = 300 garšīgu košļājamo gumiju. Tiesa, viegli ievainojams cilvēks varētu pārsprast dāvanas jēgu, taču esmu redzējusi, cik laimīgi izskatās cilvēki, kuri saņēmuši savu mīļāko košļeņu krājumus vairākiem mēnešiem uz priekšu!

Biļete uz koncertu/teātri/operu/ baletu. Dāvana, ar kuru nekad neesmu nošāvusi greizi. Pati arī bieži vien dāvanā saņemu biļeti uz kādu jauku izrādi Latvijas Nacionālajā teātrī, vai, piemēram, no krustmātes vārda dienā visai bieži saņemu biļetes uz Latvijas Nacionālāš operas iestudējumiem. Tas ir kaut kas, ko cilvēks parastais sev pirks reti, īpaši, ja trūks laika vai resursu. Taču, līdzko dāvana uzdāvināta, atteikt būtu grēks un neiet uz kādu no pasākumiem - vēl lielāks grēks. 

Zīmējums uz asfalta. Viena no sirsnīgākajām dāvanām ir milzīgas apsveikuma kartiņas uzzīmēšana uz gaviļnieka piemājas asfalta. Darot to tumsas aizsegā, protams. Varbūt ne gluži "Mi tebja ljubim!", bet kaut ko visnotaļ līdzīgu. Tā ir iespēja izpausties ne tikai dāvanas dāvinātājiem, a.k.a. uz asfalta zīmētājiem, bet arī gaviļniekam prieks no rīta, dodoties ikdienas gaitās, pamanīt skaistu, krāsainu apsveikumu, kas veltīts tieši viņam. Tiesa, ziemā to darot salst rokas un pastāv visai liela iespeja, ka uzsnigs negaidīs sniegs, taču - it is worth trying!

Iepakojums ar mīļāko dzērienu. Pavisam nesenajos Ziemassvētkos, atkal sapratu, ka esmu bijusi nerātna, un neesmu laicīgi iegādājusies dāvanas tuvajiem, tāpēc ķēros pie nākamās "Praktiskais latvietis" sērijas un, zinot, ka māsai dikti garšo saldinātais dzēriens "Coca-cola", iegādājos pāris 0.5 pudeles ar šo dzērienu un skaisti iesaiņoju. Saprotams, ka dāvana tika likta lietā un izdzerta ātri, taču šai dāvanai ir pavisam noderīgs pielietojums. Šo droši var apspēlēt ar dažādu dzērienu bundžiņu sešpaku iepakojumiem.

Paša radīta dizaina krekls. Teiksim tā - tās noteikti ir vērtības, kas nenoveco. Vai tas ir dzeltens krekls ar slavenā pokemona Pikachu sarkanajiem vaidziņiem un lielajām, melnajām acīm, vai, piemēram, krekls ar uzrakstu "Bad girls suck. Good girls swallow." - tas ir ne tikai diezgan unikāli(varbūt mazliet klišejiski), bet prieks ir arī dāvanas saņēmējam, kuram skapī būs par vienu ikdienā nēsājamu kreklu vairāk.

Tējas komplekts. Tiem, kam garšo tējas un garšo tās dzert no milzu izmēra krūzēm(un es tiešām runāju par milzu izmēra krūzēm), manuprāt, patiks dāvaniņa, kas sastāvēs no, piemēram, vasarā pašlasītas un kaltētas piparmētru tējas un lielas(0.8l - 1l) krūzes. Pati esmu saņēmusi visai līdzīgu dāvanu, tiesa, bez krūzes, taču tēja bija ļoti garšīga un aukstos ziemas vakaros(toreiz vasaras gan) baudāma.

Tas tā - īsumā viss. Pirmās lietas, kas iešāvās prātā un šķita jaukas. Rezumējot varu tikai piebilst, ka, pirmkārt, ir svarīgi atcerēties, ka ne visām dāvanām jābūt dārgām vai ekskluzīvām, un, otrkārt, jāatceras, ka galvenais ir labais nodoms un radošs piegājiens pie lietām, arī pie dāvanu saiņošanas - dāvana var būt pavisam maziņš nieciņš, taču iepakots vairākos papīra slāņos. Prieks jau radīsies no tā vien, ka cilvēks ir centies dāvanu iesaiņot skaisti!

Veiksmes, radošas idejas un skaistas dāvanas!

Iedvesmai - Green Day - Amy

Alise Brīnumzemē - filma vs. realitāte.

Visai bieži pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, ka salīdzinu cilvēkus ar kādas zināmas filmas galvenajiem varoņiem. Un šķiet, tas sākās kādā no skaistajiem vasaras mēnešiem, kad pāris nedēļu laikā iepazinu trīs visnotaļ atšķirīgus cilvēkus, par kuriem kādā no bloga ierakstiem solīju arī pastāstīt.

"Zane, nospriežot, ka tas nebūs īpaši korekti un interesanti..." - labi, patiesībā, man tas būtu vienalga, taču interesantāk, manuprāt ir dalīties ar manu nelielo interpretāciju par to, kā es redzu filmas "Alise Brīnumzemē"(Alice in Wonderland) varoņus reālajā dzīvē - viņu rakstura iezīmes.

Lai šis neizklausītos pēc neliela rakstiņa žurnālā "Avene" vai "Sīrups", kuros parasti ir dažādi testi par cilvēku tipiem, piemēram, "Kāds esi draugu sabiedrībā?", šis raksts atšķirsies kaut vai ar to, ka te būs bildītes. Un vairāk vārdu. Un šis nebūs tests. Kā arī vairāk ironijas. Un sarkasma. Un mans viedoklis. Sāksim? Sāksim.

Alise. Cilvēks, kuru viegli varētu sajaukt ar Kāpēcīti un Nezinīti. Nekad nav pārliecināta par savām izvēlēm un vienmēr šaubās, vai izdarījusi pareizo izvēli (gadījumā, ja vispār izdarījusi izvēli). Parasti visai nenoteikta un noslēpumaina būtne, kas ārēji runā daudz, bet iekšējos dēmonus patur pie sevis - ne tikai, lai nesāpinātu sevi, bet arī citus. Cilvēks, kurš uz jautājumu atbildēs ar pretjautājumu, vai, labākajā gadījumā, sāks runāt par visu, tikai ne to, kas minēts uzdotajā jautājumā. Sapņotāja, kas gaida uz brīnumu. Neapzinoties mēdz pievilt cilvēkus. Drosmīga, iespējams, pārāk ziņkārīga. Prot parādīt zobus, ilkņus un arī nazi, ja nepieciešams. "Alus? Labāk dod spirtu." - varētu būt mūsdienīgas Alises spilgtākais domugrauds.

Baltā Karaliene. Šķiet, ka viņa ir rados ar Māti Terēzi - labsirdīga, visu zinoša, vienmēr izpalīdzīga. Ir pārliecināta, ka zina visu un ka dzīve ir  vēja plūsma, kurai vienkārši jāļaujas. Parasti tā arī ir, bet ir reizes, kad Baltajai Karalienei nav taisnība un tādēļ tai grūti atzīt savu vainu. Bieži slēpj savas patiesās domas un skumjas aiz smaida, jo nevēlas, lai citi viņā viltos, kā arī labāk iedzer kādu glāzi alus, nekā atbild uz miljons jautājumiem. Biežāk klusē, nekā iesaistās bezmērķīgās sarunās. Lielisks klausītājs un padomu devējs. Uzticama un lielisks draugs."Beidz stresot, še, alus!" - varētu būt mūsdienīgas Baltās Karalienes spilgtākais citāts.  

Sarkanā Karaliene. Cilvēks, kurš ir ļoti pašpārliecināts. Ļoti. Vienmēr turēsies pie saviem lēmumiem, bet, ja lielāku labumu gūs pielāgojoties citiem, - pielāgosies citiem. Varētu šķist, ka viegli ietekmējama, taču iekšēji zina savus nolūkus un nekavēsies tos sasniegt. Mēdz spēlēties ar cilvēkiem. Sarkanā Karaliene varētu būt rados ar Sniega Karalieni - vēsa, mazliet cietsirdīga, bet visiem taču ir sirds, arī tai! Cilvēks, kas rīkojas, nevis novēro un tad sāk rīkoties. Mēdz citus uzskatīt par kaut ko dikti, dikti zemāk stāvošu par sevi. Augstprātīga, taču draudzīga. Nepametīs nelaimē.

"Alu nē, labāk sulA. Alkoholu atstāšu tavā pārziņā!" - varētu būt mūsdienīgas Sarkanās Karalienes spilgtākais citāts.

Češīras Kaķis. "Minka, minka, kur tu esi?" -  neatsauksies. Šim cilvēkam, kā jau kaķim, ir divas dabas - vienu brīdi mīļš, pūkains, laisks un draisks, otrā brīdī - ielaiž nagus miesā, bet jau atklātā brūcē iesmērē mazliet sāls. Saldākai dzīvei, tā teikt. Iespējams, tas ir cilvēks, kam ir vienalga, ko par viņu domā, tādēļ daudz nesapņo un neaizdomājas arī par citiem. Mēdz būt vienaldzīgs, bet nekad nepametīs nelaimē - ja vien pamatīgi neizbesīsi, vai arī mincītim negribēsies paspēlēties ar cilvēku gluži kā ar dzijas kamolu. Vientuļnieks ar bara instinkta pazīmēm. Ēd daudz, garšo ēst un laiski čučēt saulītē. Slinks, bet čakls, nopietns, bet ar lielisku humora izjūtu. "Vēlies alu? Varētu tev uzsaukt. Bet slinkums. Nopērc pats."- varētu būt mūsdienīga Češīras minkas citāts.

Trakais Cepurnieks. Man, he is crazy! Straujas dabas, ātrs, neaprēķināms, spontāns - un tās ir tikai dažas īpašības, kas viņu raksturo. Visa dzīve paiet lielā skrējienā, īsti neko no tās neizbaudot. Daudz domā, daudz dara, tāpēc daudz sasniedz, taču vienmēr būs kaut kas tāds, ka viņam pietrūks. Ir mērķtiecīgs un pārliecināts par to, ko vēlas sasniegt. Neslēpjas aiz savām cepurēm, bet uzreiz liek kārtis galdā.Gribētu teikt,ka Trakie cepurnieki ir cilvēki, kuri savā dzīvē vēl nav atraduši īsto vietu. Iedomājas, ka zina visu, taču tad saprot, ka tā īsti jau neko nezina. Labs klausītājs, labs runātājs, labs darītājs. Avantūrists un dīvainis, bet kompānijas dvēsele. "No rīta alus mājās, bet jau vakarā - bārā! Tāds izaicinājums!" - varētu būt mūsdienīga Cepurnieka domu grauds.

Marta Zaķis. Ja ir vēl slinkāks zvērs par šo, tad tas ir Vinnijs Pūks. Vienmēr ir jautrs un neķītrs, bet labprātāk dienas pavada ieritinājies milzīgā spilvenu kaudzē ar ēdienu, tēju, segu un datoru. Marta Zaķis nelabprāt atklāj savu iekšējo būtību, tāpēc daudz mēdz noklusēt vai nerunā vispār. Skumjš Zaķis ir skumjš - ja reiz palicis saskumis, viņa garastāvokli uzlabot ir visai grūti. Cilvēks, kurš niķīgi un uzstājīgi liks darīt lietas citiem, bet, atduroties pret atraidījumu, kļūs domīgs. Vēlas visu un uzreiz. Ir neliels zaķpastala(cik ironiski!), jo izvairās no jaunām lietām un vietām. Cilvēks, kurš dzīvi uztver ļoti vienkārši. "Varētu aiziet uz virtuvi un iedzert alu. Vai arī iedzert to alu, kas mētājas pie gultas." - varētu būt mūsdienu Marta Zaķa citāts.

Saprotams, šīs ir viens liels joks. Atceroties varoņus filmā un to, kādas bija to rakstura iezīmes, vienkārši tās savilkt ar reāliem cilvēkiem. Tagad, ka interpretācija ir pabeigta, nevaru savilkt paralēles ar saviem draugiem, taču dažas rakstura iezīmes noteikti tiem piemīt! Cheers! 

2014!

Nu jau gandrīz nedēļu ļaudis visā pasaulē apzinīgi dzīvo 2014.gadā. 2014. 2014? Jā, patiesi, tik daudz. Atceros 2000.gada Jaungada sagaidīšanu - cilvēki gaidīja tā saucamo Millenium gadu, ieejot pilnīgi citā, teikšu, ļoti atšķirīgā gadsimtā - 21.gs. Bet nu, kopš 2000.gada pagājis labi daudz laika, izdarīts daudz lietu, kā arī notikušas citas, īpaši ekskluzīvas vai ne tik ļoti ekskluzīvas lietas. Un jau atkal - kārtējo gadu pēc kārtas - iesācies cerību, mērķu, lielu panākumu gads.

Arī Jaungada apņemšanās ir visai ierasta lieta. Nezinu, kā citi, taču es savas Jaungada apņemšanās parasti izpildu un, lai cik dīvaini tas nešķistu, vēl pirms mēneša atradu savu "New Years resolutions" lapu, kuru rakstīju 2012.gada nogalē (Dievs, žēlīgs, cik tas bija sen!). Jā, tālajā 2012.gadā manas vēlmes bija pavisam vienkāršas. Tās neatklāšu, taču varu pačukstēt - es nevēlējos nopelnīt miljonus, negribēju apceļot visu pasauli gada laikā vai tādas lietas. Manas vēlmes bija pavisam pieticīgas, ļoti nedaudz un, kā rādās, tik vienkāršas un elementāras, lai gada laikā manas apņemšanās piepildītos. Un kā ar šo gadu? Dīvaini, bet pirmo reizi vairāku gadu laikā, 2013.gada 31.decembra vakarā mans vēlmju saraksts netapa. Nebija laika? Nevēlējos? Iespējams. Varbūt pat tā labāk - tas tomēr ir citādāk nekā citos gados, un, iespējams, tas pat ir ļoti labi. Tad kādēļ es runāju par šo visu? Ak, jā. Sapratu, ka, ja neuzraksti kaut kādus mērķus nākamajam gadam, tad...Kamdēļ bezmērķīgi pavadīt vairākas dzīves/gada dienas? Hm. Un tad atskārtu, ka tomēr kaut kur dziļi sirdī mēs visi ļoti labi apzināmies, ko tieši šogad vēlamies sasniegt, pat tad, ja tas nav glīti uzdrukāts uz papīra.

Tātad, bez ilgas ceremonijas, trīs lietas, kuras noteikti vēlos šogad izdarīt. 

1)Iemācīties stāvēt uz galvas. Kāpēc? Hell, es nezinu, vienkārši liekas, ka tā ir viena no lietām, kuru šogad noteikti ir jāapgūst.

2)Pilnībā salikt Kubiku-rubiku. Līdz šim esmu tikusi galā ar vienu plakni un visu plakņu divām rindām, bet sarežģīto algoritmu tā arī neesmu līdz galam izpratusi. Nu, ko, vēl 360 dienas, lai pan;aktu vēlamo efektu!

3)Ģitāras spēle - vismaz mazliet! Ziemassvētku vecītis sagādāja man ģitāru. Kādēļ gan neizmantot iespēju un neiemācīties kādu labu gabalu? Noderēs ne tikai Pilnam Mīnisam, bet arī manai pašizaugsmei! ;)

Novēlu skaistu, saticīgu un patiešām veiksmīgu šo, 2014.gadu! Lai gada beigās varētu atskatīties uz pagājušo un saprast, jā, pie velna, gads ir bijis vairāk kā lielisks, ļoti veiksmīgs un neaizmirstams. Nu, skaists jau tas gads būs, nenoliedzami! Savukārt tie, kuri aizmirsuši izveidot savu vēlmju sarakstu 31.decembra pievakarē un vēl joprojām sev par to pārmet - tas nekas, visas iespējas to izdarīt tagad, jo gads jau nesteigsies, arī tam vajag nelielu atpūtu pirms milzīga izrāviena uz priekšu! ;-)

Lai labs! Priekā!

Svētki, kuros viss smaržo labi

Mani mīļākie svētki vienmēr bijuši Ziemassvētki. Tie man mūždien asociējušies ar siltiem gaļas pīrādziņiem, tēju, piparkūku aromātu, reibinoši daudz mandarīnu un, protams, spožos papīros ietītām dāvanām. Lai gan, dāvanas noteikti nav vissvarīgākās, ir patīkami saņemt kādu nieciņu no mīļajiem.

Piemēram, visjaukākā dāvana, ko esmu saņēmusi, ir žagaru bunte pilna ar konfektēm. To gan es saņēmu diezgan agrā vecumā un pieļauju, ka toreiz biju to pelnījusi. :)

Šogad Ziemassvētki pagadījušies tādi...nekādi. Dāvanas jaukas, skaistas un, protams, sen gaidītas, taču nav tā ikgadējā Ziemassvētku prieka. Iespējams, jo esmu kļuvusi vecāka.Iespējams,
jo nav sniega. Iespējams,iespējams,iespējams. Nezinu. Lai arī šī gada Ziemīši noteikti bijuši vieni no vislabākajiem pēdējo gadu laikā, nepamet šī nepabeigtības sajūta, jo liekas, ka kaut kas īsti līdz galam nav izdarīts. Laikam trūkst tā apbrīnojami skaistā Ziemassvētku sajūta, kas tev rodas mazam esot. Jā, tas noteikti ir tādēļ.

Vairākas dienas pēc kārtas centos radīt Ziemassvētku noskaņu - cepu piparkūkas, cepu pīrādziņus. Tāpat saiņoju dāvanas, bet pirms to saiņošanas - izvēlējos skaistākos ietinamos papīrus, bantes un lentes. Centos arī izpušķot "eglīti", kas šogad, atšķirīgi no pagājušā gada ceriņa zara, bija istabas stūrī zaļojoša palma. Taču smieklīgākais ir tas, ka visīstāko Ziemassvētku sajūtu guvu neilgi pēc lapu sārtošanās procesa sākuma - septembrī, kad kopā ar Arti, Māri, Lindu un Margaritu sēdējām Māra Brīvības ielas rezidencē un klausījāmies Ziemīšsvētku karoļļus. ^_^ Tobrīd es nedomāju par neko. Es biju es, Artis bija Artis, Māris bija Māris un tā tālāk. Un es tiešām jutos tā, kā gaidītu gada skaistākos, baltākos un gaišākos svētkus.

I tried. I tried, but I failed. I failed trying.  

Lai nu kā, Ziemassvētki pēc apmēram 4 minūtēm būs aizgājuši nebūtībā, spožais dāvanu papīrs izmests miskastē un daļa ikdienā nevajadzīgo dāvanu nonāks kaut kur istabas iekārtas tālākajā nostūrī. Skaistas, saticīgas un gaišas nākamās 364 Ziemassvētku gaidīšanas dienas.