No Summer and no Sound

Brum, brum, brum. Šobrīd ārā vēl ir nedaudz gaišs, lai gan pulkstenis jau sen kā rāda mazliet pāri 23:--. Un jau pāris(daudz) stundu esmu Rīgā, taču vēl pirms pāris stundām(daudz) izbaudīju Beātes viesmīlību un festivālu "Summer Sound". Jāatzīst, ka šogad vairāk izbaudīju tieši Beātes un viņas ģimenes viesmīlību, jo pats festivāls, kurš Liepājā norisinās nu jau kādu laiciņu, bija diezgan... Nu, jā, nebija īsti. 

1.diena - Tev piedzims bērns zilām acīm!

Piektdienas pēcpusdienā, kad Rīgu vēl lutināja silts vējiņš, zaļais tanks a.k.a. Arta zaļais buss izripoja no Rīgas, lai dotos uz Liepāju labas nedēļas nogales meklējumos. Plāns doties uz "Summes Sound" festivālu bija jau sen, taču vēl nebiju iegādājusies biļetes - par to esamību parūpējās mani foršie draugi, kuri izdomāja man uz dzimšanas dienu tādas uzdāvināt. Paldies. ^_^

Atgriežoties pie festa. Ah, yes. Aizbraucot līdz Liepājai, mūs sagaidīja pietiekami vēss laiks - mazliet smidzināja, tāpat bija arī neliels vējš. Mūs, tāpat kā pagājušogad, arī šogad sagaidīja Beātes, Anetes un Initas vecāki, kuri ļoti viesmīlīgi izrādīja jaunās mājas telpas, kā arī apvaicājās, kā mums veicās ceļā no Rīgas līdz Liepājai. Lai izstāstītu visu stāstu, būtu nepieciešami vairāki bloga ieraksti, taču galvenās lietas pirmajā vakarā, šķiet, varētu raksturot ar šiem pāris plāna punktiem:

• Liels, apaļīgs kaķis;
• Jānis, Jānis un vēl viens Jānis;
• Tev piedzims bērns!;
• Salāti ir garšīgi;
• Navigācija, kas palīdz atrast ceļu no (.)A līdz (.)B arī ir lieliska lieta;
• Aukstums, salūts, Dons;
• Dons :)
• Dons :(

Jāatzīst, ka pirmajā vakarā nevienam festotājam nebija pārāk liels spēks kaut ko darīt, bet tāpat jāatzīst, ka nebija jau ko darīt - skan Dons, kurš ļoti cenšas atdarināt "Queen" solistu gluži kā šajā video --> click!click!click! , un tas notiek tik ļoti acīmredzami, ka Dons uzdzied pat vienu We will rock you gabaliņu. Es jau nesaku, ka bija slikti, taču arī dziesmas nebija pārāk populāras un zināmas. Jeb - kā teica Diāna, atbildot uz jautājumu, vai dzirdēja Donu - ja atnāci uz pēdējām 4 dziesmām, tad dzirdēji visu Dona koncertu. Dons, šķiet, nav vispopulārākais Latvijas mākslinieks, atšķirībā no pagājušā gada hedlaineriem "Prāta Vētras". 

2.diena - Tev piedzims bērns zilām acīm, jo Tu stampāji grīdu.

Otrā diena iesākās ar gardām, gardām desmaizītēm, kuras bija sarūpējuši mājas saimnieki, kā arī gatavošanos vakara koncertprogrammai (Diāna, šķiet, jau vairākas stundas runāja par to, ka noteikti ies uz Gacho koncertu un izārdīsies, jo vakar pie Dona tas neesot izdevies). Kamēr citi čučēja saldā miegā un šņākuļoja, bet lietus Liepājā nemitās rimt, daļiņa devās uz tuvāko lielveikalu Depo, lai iegādātos nojumīti, kas pasargātu no lietus. Šīs dienas pirmā puse arī pagāja...Interesanti. Visu laiku kaut kas notika, skanēja mūzika, tika veidota ikgadēja frikadeļu zupiņa, kas uz ugunskura vārīta garšoja īpaši labi, kā arī, aukstā laika iespaidoti, devāmies izbaudīt pirts priekus. Arī te būtu daudz stāstāmā, taču tā īsumā:

• GURU jeb Gvido un Ulda rīta uzbrukums;
• Nabas šoti;
• Pirtiņa;
• Pirtiņa ar drēbēm;
• Arī zaķīšu pirtiņa;
• ~700m gājiens līdz jūrai pēc pirtiņas;
• Auksts jūras ūdens;
• Frikadeļu zupiņš;
• Hektors. Tas, kas no ozolkoka mucām;
• Gacho;
• "Tas tiešām tagad notiek, vai es to tikai nosapņoju?";
• Ūdenspīpe
• Klusums, siltums, un klusēšana.

Hm, nu,jā, arī šī vakara koncerta programma bija diezgan liels meh (red.p.: neizdevusies, sūdīga, nepārdomāta, wtf like), jo, lai gan zināju pāris "Pet Shop Boys" dziesmas, manuprāt, tās bija diezgan vienādas, neklausāmas un jau pēc 4 dziesmas mēs devāmies prom, jo elektroniskā mūzika, šķiet, man nav pa prātam. Kā minēja Artis a.k.a. Viszinis - ja nebūtu fancy dejošana, horeogrāfija un dejotāju/solistu tērpu maiņa, tad būtu bijis pavisam neinteresanti. Patīkami pārsteidza šķietami mazās grupas "Triānas Parks" uzstāšanās uz Cēsu alus skatuves( click!click!click! or click!click!click! ), kas tiešām pārsteidza ar labu un svaigu skanējumu, lai gan arī to,nenoklausoties līdz galam, devāmies prom, domājot par to, kāpēc Liepāja ir tik tukša un pamirusi. 

3.diena - Murr, murr, hurr, hurr, miegs un miegs. 

Izgulējos ļoti labi, tiešām. Aizejot gulēt mazliet vēlāk nekā 3 naktī, pamodos vien ap 12, kad cilvēki lēnām, bet aktīvi runāja par došanos mājup. Salīdzināšanai - pagājušogad mēs palikām nomodā līdz ~9 rītā, tad devāmies gulēt un pamodāmies pēc trim stundām. 

Tāds kopsaucējs par festu ir viens - no summer and no sound. Jo nebija pārāk silts un vasarīgs, kā arī t.s. line-up bija quite neklausāms. 

Pasākumu lielisku padarīja Čīmu ģimenes viesmīlība, kā arī foršā draugu kompānija, kuri no rīta dalījās ar saviem piedzīvojumiem iekš festivāla teritorijas. :) 

Paaaaaldies visiem, visiem, kas visus vakarus un pēcpusdienas padarīja tik neaizmirstamas - tas bija tieši tas, kas nepieciešams. :)

Kā Tu jūties 21 gada vecumā?

Tāpat.

Vasaras vidus svētki Apē

Līgo un Jāņi pagājuši lieliski - tieši tik lieliski, lai par piedzīvoto izpaustos vienā kārtīgā bildīšbloga ierakstā. Tad nu - kā jau kārtīga latviešu tautu meita, kuru tālajā 1993.gadā vēlējās saukt par Līgu, nevis Zani, arī es katru gadu svinu šos leģendām apvītos svētkus. Pagājušo gadu tie visai tautiskā garātika atzīmēti netālu no Jelgavas, pie Svētes upes - "Žuburos", savukārt šogad no daudzajiem Līgo svētku svinēšanas piedāvājumiem, izvēlējos šķietami vienu no vistālākajiem Latvijas rajoniem - Api. 

Tāda īsta gatavošanās šogad nesanāca - vien divas dienas pirms svētkiem nolēmu, ka jāsāk plānot, kā līdz Apei nokļūt, kad beigās ar Lindu nonācām līdz secinājumam, ka visas biļetes autobusā izpirktas. Un te sākas viena no interesantākajām 23.jūnija daļām. 

22.jūnija vakarā sakārtojot ceļa somu, ar Lindu bijām nolēmušas stopēt uz Api(piedod, mammu, ja lasi, bet, ja teiktu, ka stopēju, tu drošvien būtu nikna. ^_^). Pirmā doma - ir forši, es gribu. Nekad īsti nav sanācis, tādēļ - kāpēc ne? Apsvēru plusus:

• ātrāk, nekā autobuss;
• lētāk, nekā autobuss;
• fun momenti garantēti;
• interesanti cilvēki;
• iespēja satikt kādu pāri ar beisbola nūju aizmugurējā sēdeklī.

Tad nu ar Lindu satikāmies 23.jūnija rītā, leģendām apvītajā 1.autobusā, kas mūs nogādāja līdz Brīvdabas muzejam, kur uzsākām stopēt. Jau pirmajās minūtēs visai interesanti atgadījumi - riteņbraucējs, kas uzsit high-five, kamēr Linda izstiepusi roku, stopē, kā arī kāds Jāņu vainagu pārdevējs, kas uzstājīgi vēlas, lai ejam pie viņa dēla un stopējam tur - tā ātrāk iegūsim vietu mašīnā. Beigās, kad trīs mašīnas bija piedāvājušas aizvest uz Tallinu, nolēmām izmantot ceturtā auto piedāvājumu, lai nokļūtu kaut mazliet tālāk, jo bija sācis smidzināt. Un tad viss gāja ļoti, ļoti raiti - pirmais auto mūs aizveda apmēram ~90 km, un atlikuši bija vien kādi ~60km, kurus pieveicām ļoti raiti nostopējot vietējos iedzīvotājus. Secinājums - jo tālāk no Rīgas, jo atsaucīgāki cilvēki. Piemēram, viens vīrietis jau pirms mums bija paņēmis divas stopētājas, kas nokavējušas autobusu, taču citi šoferīši novēlēja veiksmes atlikušajam ceļam, novēlot nesalīt(p.s. te sānā arī bildīte ar Lindu un vārtiem uz Pekli :D ). Šķiet, pagāja 2 h, pirms nokļuvām Bunkovsku rezidencē, "Akotu" mājās un, kā par brīnumu, tikai pēdējos 50m dabūjām mazliet lietus. Tur mūs sagaidīja jau ātrāk atbraukušie jāņotāji, "Zvaigžnu karu" maratons, kā arī siltas pusdienas.

Pēc tam ar meičukiem tikām nogādātas pļavā, kur salasījām rudzus, pāris ziedus un visas aplītī pēcāk pinām arī vainagus. Kā nu kurai - vienai pļava uz galvas, citai rudzi matos auga, savukārt vēl kādai meitenei vainags par smagu, kādai - par mazu, citai - par lielu, taču kopumā rezultāts, manuprāt, visām tika sasniegts - pašpīts Jāņu vainadziņš. ^^

Vakarpusē, saprotams, Jāņu ugunskurs, silta un garšīga samovarā vārīta tēja, daudz ēdiena, pirtiņa, baļļa, pastaigas pa mežu un pļavām, alus un citi dzērieni un no rīta neizpalika arī pēcjāņu mini galvassāpes. No neilgās gulēšanas, protams. :) Naktī, šķiet, norisinājās vēl kāda Jāņu nakts mistērija, taču ap pieciem mans organisms aizgāja čučēt.  Braucot mājās autobusā uz Rīgu nākamajā dienā, smējāmies un pļāpājām ar Lindu, atceroties, cik Jāņi bija izdevušies.

Bet kopumā, patiešām jauki, sirsnīgi un patīkami svētki, kuri diemžēl liecina par garākām naktīm un īsākām dienām. Bet es nebēdāju. Jo bija patiešām skaisti. ^_^

Kāpēc cilvēki vairs nepērk belašus?

Nu, labi, let's face it, tas ir mazliet dīvains nosaukums emuāra ierakstam, taču šī doma mani skāra pavisam nesen un gluži nejauši, taču tagad tā nelaiž vaļā nelielu daļu manas pelēkās vielas. Braucu ar velosipēdu pa centru, sajutu svaigi ceptu bulciņu aromātu un nespēju nepagriezt galvu uz pusi, no kuras kārdinošā smarža nāca. Palūkojoties pa labi, starp lielo cilvēku pūli, kas parasti siro cauri Rīgas centram, ievēroju necilu kiosku(vai veikalu, bodīti - sauc, kā vēlies!) bez īpaša nosaukuma, taču ar dzeltenu uzrakstu "Svaigi belaši, čebureki".Saostījusies garšīgo aromātu, atmiņā atausa pavisam nesena pagātne, kas norisinājās apmēram 14 gadu atpakaļ. 

Spilgti atceros to, kā Purvciemā, kādā Nīcgales ielas pirmā stāva dzīvoklī, es un ome pucējāmies braucienam uz Cēsīm a.k.a. mani lauki Kārļos. Pirmais, saprotams, bija skaistākās kleitas izvēle, kuru omīte bija rūpīgi izgludinājusi. Pēc tam man kārtīgi tika sasukāti mati - parasti divās skaistās zirgastēs, kuras nebija perfektas, bet tomēr bija - vismaz man. Tad norisinājās piedzīvojumiem(iepirkumu maisiņiem) pilns ceļš līdz centram, kas parasti notika ar 11.trolejbusu - vasarā, ja vien bija silts, uz mīkstajiem ādas sēdekļiem pielipa dibens. Spilgti atceros arī to, kā manas kājas nespēja aizsniegt trolejbusa grīdu, kad ome palūdza man apsēsties, lai viņa konduktoram var samaksāt 0,15 santīmus par braucienu sabiedriskajā transportā. Un ļoti labi atceros arī vienu no braucieniem, kur omei saplīsa mīļākā ādas kurpe. Mēs nopirkām superlīmi, taču no tūbiņas nekas netecēja laukā - tikai tagad saprotu, ka vajadzēja atvērt metāla plēvīti, kas bija šķērslis starp līmi un brūno ādas kurpi, bet tolaik biju par mazu, lai kaut ko ieteiktu. Braukšana ciemos uz laukiem pie vecmammas(omes mammas) bija vesels piedzīvojums!

Nu, ja, par tiem belašiem. Parasti izkāpjot no 11.trolejbusa, pirmais jautājums no omes bija: "Zanīt, vai negribi ēst?, lai gan biju pirms tam apēdusi kārtīgu šķīvi ar ceptiem kartupeļiem. Es vienmēr atbildēju negatīvi. Ome vienmēr neticēja. Tad mēs devāmies cauri lielajam, baisajam centram un es mūžīgi pieķēros pie omītes rokas, lai justos drošāk. Tur, kur tagad ir milzīgs lielveikals ORIGO , tur agrāk, ne tik sen, slējās vien prestižā Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija, savukārt netālu no tās - vairākas nelielas, šķiet, sarkanas kastes uz riteņiem, uz kurām latviešu un krievu valodās bija uzrakstīts "Čebureki, belaši". Un vienmēr, pirms iekāpt vilcienā un doties uz Cēsīm, ome nopirka divus eļļainus, siltus belašus, lai būtu ko ceļā pagrauzt. Tie bija garšīgi, eļļā vārīti, barojoši un nenormāli garšīgi. Un šodien man rodas jautājums - kāpēc cilvēki vairs nepērk belašus? 

Patiesi dīvaini, ka agrāk viss bija vienalga - ja arī cilvēki runāja, ka belašos tiek malti kaķi vai baloži, tad mani tas neinteresēja un šķiet, es to uzskatīju par normu. Šķietami sāpīgā kaķu un baložu tēma tika pacelta, kad uzsāku iet 5.klasē - cilvēki teica, ka belašos ir dīvaina rakstura gaļa, kā arī nevar zināt, kā tos cep. Internetā parādījās anekdotes par to, ka belaši mirkšķina vai kustina astīti. Man, kā jau bērnam, gribējās iejusties - teicu, ka belaši man negaršo, tos arī nekad neesmu ēdusi, lai gan patiesībā - garšoja gan un kā vēl! Rezultātā iestāstīju sev, ka belaši man negaršo un ikreiz, kad braucām uz Cēsīm ar omi, no belašiem atteicos, priekšroku dodot speķa pīrādziņiem. Muļķīgi, vai ne? Neesmu redzējusi arī sarkanās kastes, kuras atverot, kūp no tvaikiem, bet gaisā paceļas patiesi labs siltas maizes aromāts. 

Ar šo es vēlējos teikt, ka cilvēki mainās, laiki mainās un nekas nestāv uz vietas - arī belašu tantes, kas agrāk kāri skatījās uz katru garāmgājēju, piedāvājot siltus belašus. Tāpat arī neesmu dzirdējusi replikas par baložu un kaķīšu gaļu belašā - nevaru vien saprast, vai tas tādēļ, ka cilvēki paaugušies, vai tādēļ, ka cilvēki paaugušies. Sagribējās pagaršot belašus tagad. Diez, vai tie garšotu tāpat, kā manā bērnībā? 

Braslas Ups jeb LB'14

Beidzot. Beidzot man ir mazliet vairāk laika (jeb brīvs brīdis, sauc, kā gribi),lai uzšņāptu pāris teikumus par nesen notikušo Fizmatu ikgadējo Laivu braucienu, kurā, lai cik dīvaini tas nešķistu, piedalījos jau otro gadu pēc kārtas. ^_^

Lai arī pagājušogad visus  savas vasaras notikumus sastūķēju vienā milzīgā teksta blāķī, nolēmu, ka šogad dokumentēšu (emuārēšu, sablogošu, sašņāpšu un citādi -šu). Un arī šogad mana vasara ir sākusies. Yes, Laivu Brauciens(turpmāk - LB) iezīmē manas vasaras sākšanos! Jo, kamēr citi rāva kursa darbu, Zane greba ūdeni ar airi.

1.diena jeb Braslas Ups

Gatavošanās šim leģendām apvītajam pasākumam sākās jau februārī. Pieļauju, ka pieredzējušākie laivotāji cītīgi nosvītroja ik dienu savā kalendārā, un sajūsma spiedza ikreiz, kas kārtējā darba nedēļa bija pagājusi. Man šķiet, ka mūsu komandas -  "Krūtis rīta rasā" -  kapteinis Artis savas laivas norezervēja jau pašā februāra sākumā. Tad sākās lielās diskusijas par to, kādēļ izvēlēta tieši Brasla, jo tā ir sekla, akmeņaina un visādi citādi interesanta, taču tā pa īstam laivu brauciens sākās vēlā 1.maija vakarā, kad pie manām mājām pieripoja zaļš busiņš, pilns ar šķidru, sāļu, sausu, cietu, saldu, jēlu, pusgatavu un gatavu ēdienu, savāca manas mantas (šogad izlīdzējos bez somas ar riteņiem) un devās tālāk pie cilvēciņiem. Un tad rāmi, rāmi pienāca 2.maija rīts. Oficiālais LB sākums.

Daudz nav ko stāstīt par to, kā nokļuvām līdz Siguldas pusei (aptiekas, ēdieni, dzērieni, smiekli, vēl smiekli), taču, izveļoties no autobusa, uzvilku savu biezo tīģerkostīmu un cienāju visus ar Šmī uzvārīto moku, kura visiem, arī ne fizmatiem, gāja pie sirds. :) Sākotnēji upe šķita pietiekami plaša, līdz brīdim, kad mēs sākām airēšanas procesu. Hm, koki un zari visur, tāpat miljons akmeņu, uz kuriem skaisti uzsēsties. Šķiet, pāris cilvēki paguva pilnībā iznīcināt laivu, jo tā tika uzsēdināta uz akmeņu krāvuma vai uzplēsta uz kāda zara. Bija interesanti. Laiva, kurā atradāmies mēs (16 cilvēki komandā + 4 laivas = 4 cilvēki laivā), slīdēja pietiekami jauki un īpašu sarežģījumu nebija, līdz brīdim, kad viens no laivā sēdošajiem izdomāja izbaudīt jauko pavasara ūdentiņu, ieveļoties tajā iekšā. Sākumā - tiešām smieklīgi, pēc tam attopies ūdenī pats un smiekli pazuduši kā tikko sākušies. Pirmo reizi dzīvē peldsezonu atklāju tik agri(pagājušogad tas bija 6.maijs) un ar visām drēbēm. Sajūtas neaprakstāmi dīvainas, jo sākotnēji ir karsts, bet pēc tam, kad izlien laukā no ledusaukstā ūdens, saproti, cik patiesībā ir auksts. 

Paliekot tikai vējjakā un apakšveļā, aptinos ar Lindas doto segu un mēs devāmies tālāk, taču nākamie sarežģījumi mūs gaidīja tepat aiz stūra - komandiņa viens pēc otra vēlās ūdenī kā pēc mitruma izslāpuši kaķēni un es zinu,ka kaķēniem ūdens nepatīk. Sākumā - Linda, tad arī Sigita, kas cītīgi noslīcināja savu mobiļņiku. Un tuvojoties spēku izsīkumam, lupatojoties apkārt un cenšoties no citām komandām iegūt kādu sausāku drēbju pāri, mēs (ne)veiksmīgi nokļuvām līdz pirmajai nometnei, kurā mūs gaidīja aizraujoša pazudušo mantu meklēšana, malkas vākšana, citu telšu apciemošana, slapjo mantu izgriešana un sildīšanās pie ugunskura. Ak, jā, vai minēju, ka uzsitu milzīgu punu sev uz pieres? Nekas, līdz kāzām sadzīs! ;)
 

Nakts trase, kura, atšķirīgi no citiem gadiem, notika pirmajā dienā, bija veiksmīga - mēs ar savu šarmu (5 meitenes un Pēteris, kas cītīgi Elzai sildīja kājas) "izgrebām" visus uzdevumus un rezultātā ieguvām pirmo vietu, kā arī gandarījumu un kasti ar RED BULL enerģijas dzērieniem, kas lieti noderēja pēc LB. ^_^ Savukārt naktī iestājās jauka kodolziema, un secināju, ka vienam pašam gulēt 4vietīgā teltī nav forši.

2.diena jeb miers un laiva, un airis, un telts, un Černobiļa

Otrās dienas rīts iesākās ar nepatīkamām ziņām - Linda un Sigita nolēma doties prom un pamest mūs vienus upes baisajos krastos. Acīmredzot, aukstais ūdens nebija nācis par labu Lindas jau tā neforšajai veselībiņai un izdarījis vēl lielāku postu, tādēļ viņa nolēma doties mājup. Interesanti, ka mēs laivā palikām tikai divi, bet tas bija tikai sākumā, jo mums pievienojās divi spēcīgi airētāji no citām labsirdīgām komandām -Annija un Jānis. Un šī diena patiesi bija jauka. Gluži kā pirmajā, daudz zaru un šķēršļu, bet tas šo upi padarīja vēl interesantāku. Saulīte mazliet lutināja, ik pa brīdim saāķējāmies kopā ar kādu no komandām, lai iekostu un padzertu vai padziedātu A-Eiropas labākos hitus, savukārt pēc tam, kad izkāpām upes krastā, visus pārņēma lielais nogurums un arī saule bija aizlīdusi aiz mākonīšiem. Šis vakars, salīdzinot ar pirmo, bija gana mierīgāks, lēnāks un, iespējams, ne tik auksts. Garšīga, silta zupa visiem komandas biedriem ( un arī tiem, kas nebija mūsu komandā) sildīja sirdis un arī vēderus, kā arī applaucēja lūpas un kaklus, jo aukstumā šķita, ka zupa sen jau kā atdzisusi. Savukārt, kamēr nakts aizsegā komandas kapteinis nodarbojās ar bioloģiju un dabas pētīšanu, daļa no komandas siroja pa nometni, pētot, ko varam izdarīt, lai iegūtu Gada Cirvja titulu ( p.s. Gada cirvi piešķir tiem, kas izdarījuši kaut ko, lai būtu Gada cirvji. :D). Kā jau minēju, šis vakar aizritēja gana mierīgāk, kā citi, taču tas netraucēja lieliski pavadīt laiku pie ugunskura, cepot desas, sildoties un runājot par dažādām tēmām.

Pēc kāda laika, kad jau biju plānojusi doties gulēt, sastapu Bruģi - to, kas cilvēks, nevis bruģis - un viņš iedeva paprovēt vienu no interesantajiem sava ražojuma dzērieniem "Černobiļa", kas bija...savdabīgs? Iespējams. Garšoja briesmīgi, taču cilvēki, kas šo mantu iemalkoja, ātri vien pazuda no redzes loka un devās čučēt kur nu kurais. Un arī es, ne Černobiļas vadīta, bet gan aukstuma, nolēmu, ka jādodas gulēt un, veicot vēl pēdējo apgaitu ap nometni, devos saldā miedziņā.

3.diena jeb "Gauja, nāc mājās! Muuuuuu!"

Lai gan trešā diena bija pienākusi ar saules stariem, kas sākotnēji lutināja cilvēkus nometnē, pēc mirkļa sapratu, ka teltī ir pārāk auksts, lai gulētu, tādēļ ap ~5.30 izrāpos no guļammaisa un devos taisnā ceļā uz ugunskura pusi. Pēc tam vēl pačučēt. Tad atkal līdz ugunskuram. Un tad jau lēnām sākās airēšanās ceļš mājup. Sākotnēji šķita- hm, nelīst, tas ir labi, tiksim laicīgi līdz Gaujas tiltam un miers. Tad sāka līt. Hm, jā, līst, bet šķiet, ka drīz beigs līt. Lietus turpināja līt. Hm, iespējams, nelīs stipri. Un tad nelija - tad gāza. Iekāpjot laivā, biji jau slapjš no tā, ka esi iekāpis laivā, savukārt gandrīz visu ceļu ārā gāza kā no spaiņiem. Tas gan neatturēja mūsu atkal mazākumā palikušo laivu no dziedāšanas, skaļas kliegšanas un ēšanas, līdz ar to, nonākot galapunktā, vairāk bijām noguruši nevis no airēšanās, bet no konstantās dziedāšanas.

Bija arī kāds mirklis dvēselei - slīdi pa upi un klusi dungo kādu dziesmiņu, kad pēkšņi apmēram 20 m augstumā paceļas leģendām apvītā Turaida, kas skaisti pacēlās virs koku galotnēm. Dūmaka, mazliet, mazliet lietus un zaļi koki visapkārt. Viens no skaistākajiem skatiem, kādu jebkad biju redzējusi. Neaprakstāmi.  

Nonākot galā, saprati, ka nekas no tā, kas bija uzvilkts, nepalīdzēja atgrūst lietu, taču kopumā, neskatoties uz aukstumu, visi no Gaujas izvēlās laimīgi un patiešām ar gandarījuma sajūtu. Atgriežoties Visvarenajā Zellijā, kur komandas kapteinis sagaidīja savu komandu ar somām, sapratu, ka man nav nevienas sausas drēbes, vien džinsi, kas sen jau kā par mazu, kā arī plāns krekliņš, ar kuru pat vasarā ir auksts. Un vējš. Kā tas purināja! Tāpēc rezultātā mājās devos izskatoties pēc Rīgas Satiksmes kontroliera.

Pāris atziņas no Laivu Brauciena:

• Braslas upe jāpārsauc par Braslas Ups;
• Forši, ka ir krēsli, uz kuriem sēdēt, bet slikti, ja tie saplīst;
• Zupu var dzert;
• Desas arī var dzert;
• Čumačešaja vesna jeb "Kāpēc tu zini to dziesmu?";
• Auksts ūdens ir auksts;
• Tīģeriem ūdens nepatīk. Kaķēniem arī ne;
• Mākonīši ir skaisti;
• Moka ir skaista arī;
• Telefoni paši neuzpeld. Džemperi arī. Saulesbrilles arī ne;
• Formula - 1 pelde x 1 telefons = nav telefona;
• Ja iekrīti karstās oglēs, nekrīti vēlreiz;
• Dalīšanās - ēdiens, dzēriens, drēbes, bilde vai filma;
• Boobs;
• Salavecītis ir īsts!

6 lieliskas dienas jeb 2.laivu brauciens manā mūžā!

Oficiāli divu gadu laikā esmu pavadījusi uz ūdens 6 lieliskas un neatkārtojamas dienas. Paldies, tiem foršajiem cilvēkiem, kas palīdzēja visa LB garumā, tiem, kas aizdeva sausas drēbes, tiem, kas bija "Krūtis rīta rasā", komandas kapteinim ViszinimA a.k.a. Artim, kā arī pārējiem laivotājiem. Bija forši, bija grandiozi un oficiāli - mana vasara ir sākusies lieliski! ^^ Tagad - jāgaida nākamais gads, precīzāk - maijs, kurā atkal būs šis mega-giga-awesome pasākums. Wrum,wrum. Iedvesmai - CLICK! CLICK! CLICK!

Zvilnēšana uz dīvāna jeb pirmā pieredze ar Couchsurfing

Kā jau studentam, lai gan aktīvi strādāju un oficiāli skaitos kā ekonomiski aktīvs iedzīvotājs, man ir svarīgi pēc iespējas rūpīgāk plānot savus līdzekļus - galu galā, jāmaksā ne tikai mobilā telefona rēķini, bet arī par studijām jāatdod prāvs naudas žūksnis, un, lets face it, kura meitene sev nevēlas kādu jaunu klozīti? Jā, arī man mēdz paslīdēt roka (un kredītkarte) un kāda ļoti kārota prece ik katru otro mēnesi papildina mana skapja saturu. Viena no lietām, kam es parasti atvēlu naudu, ir ceļošana. Tas prieks ir gana dārgs, tāpēc pavisam nesen ieguvu vērtīgu Couchsurfing pieredzi.

Ceļojot noteikti jārēķinās ar to, ka visu laiku mašīnā vai lidostā dzīvot nevarēs- tas ir ne tikai nehigiēniski, bet arī neērti un galīgi nav forši pamosties deviņos līkumos kaut kur uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, izdalot...teiksim, ne visai patīkamu aromātu. Tieši tādēļ ir izdomātas viesnīcas, moteļi un hosteļi, taču bieži vien iepriekš minētās viesmīlības iestādes nepiedāvā saprātīgu un studentam pieņemamu cenu. Tāpēc ir izdomāts kaut kas pilnīgi traks, interesants un aizraujošs, kas ir pa kabatai jebkuram ceļotgribētājam!

Couchsurfing.org jeb, kā to mēdz dēvēt latviski, dīvānā zvilnēšana, būtībā ir iespēja palikt pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuri ir ar mieru tevi uz pāris naktīm izguldināt. Šī ideja mani vienmēr bija fascinējusi, tādēļ, pirms martā uzsākām Eurotrip ar Arti un Princesi Alexu, es biju persona, kas bija atbildīga par cilvēku meklēšanu iekš šīs milzīgās datubāzes. Kā rādās, tas nebija tik vienkārši, cik sākotnēji šķita, kā arī bija jāņem vērā virkne lietu, pirms iesaisties ar kādu svešu cilvēku tādā avantūrā kā šī. Piemēram? Hm, nu, piemēram t.s. references - jo vairāk pozitīvu referenču(un vispār, ja tādas ir), jo labāk. Tas nozīmē, ka cilvēciņi ir kaut kur bijuši un tie, kas viņus izguldinājuši un/vai viņš kādu uzņēmis pie sevis(bija hosts), ir par viņiem pozitīvās domās. Tāpat noteikti jāpievērš uzmanība tam, vai šī cilvēka profils ir apstiprināts jeb verification - samaksājot, šķiet $19.99, tu vari savu profilu padarīt uzticamu. Un arī pašam ir daudz patīkamāk komunicēt ar personu, kura profils ir apstiprināts, jo vari būt 80% drošs, ka neviens tevi neuzmetīs un tev būs naktsmītne. Noteikti jāpievērš uzmanība arī tam, cik daudz profila informācijas cilvēks ir sniedzis - cilvēks, kurš ar Couchsurfing.org vēlas paniekoties, visticamāk savu profilu necentīsies aizpildīt līdz galam un pietiekami rūpīgi.

Mana pieredze ar Couchsurfing.org izvērtās pagalam interesanta, tiešām. Te arī neliels ieskats, kas tieši nogāja/nenogāja greizi, kas bija interesanti un kas -vēl interesantāk, kā arī pāris vērtīgi padomi un fīčas, ar kurām saskāros. 

• Pirmais hosts Kauņā, kas pieteicās mūs izguldināt, pēdējā brīdī atteica, līdz ar to nācās meklēt citu vietu, kur pārlaist nakti.
• Vieglāk atrast hostus mazākās pilsētās. Jā, piemēram, Viļņā, Florencē un Vīnē hostu atrast bija ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami.
• Hosti mēdz būt dažādi! Vīnē gadījās miermīlīgi zāles mīļotāji, kuri brīvajā laikā ēdienu ņēma no lielveikalu miskastēm, bet Brno gadījās puiši, kuri ir apsēsti ar datoriem, programmēšanu un spēlītēm.
• Hosti mēdz būt dažādi! Part 2. Jap, šo nu gan spilgti varēja iezīmēt. Ja Bolzano mūs izguldināja milzīgā gultā ar svaigi smaržojošiem palagiem, lielām segām un pat(!!!) spilveniem, tad, piemēram, Prāgā mēs čučējām uz grīdas pilnīgā aukstumā un mitrumā, no rīta nesaprotot, kādēļ ārā ir siltāks, nekā iekštelpās. Ja Krakovā, Varšavā un Vroclavā mums bija pašiem sava istaba, kur gulēt, tad, piemēram, Vīnē mēs telpu dalījām ar dzīvokļa īpašnieku.
• Hosti mēdz būt dažādi! Part 3. Šis ir pelnījis arī trešo daļu, jo, vieni hosti var būt vairāk introverti, savukārt citi var runāt par pilnīgi visu un bez izņēmuma. Tā, piemēram, Vroclavā meitene,kas mūs izguldīja, bija aizrauta ar Japānu un Animēm, un Artis ar meiteni varēja dalīties savā Anime skatīšanās pieredzē. Bet Grācā, savukārt, meitene, kas mūs hostoja, varēja runāt par pilnīgi visu - daba, gatavošana, ceļošana, saldumi, fiziska tuvība, tīrība, darbs un tamlīdzīgi.
• Cilvēks, kam nosūtīji pieprasījumu pie viņa apmesties, iespējams, pēdējo reizi ielogojies savā Couchsurfing.org profilā pirms vairākiem gadiem. Un jāatzīst, ka tas mazliet traucēja meklēšanas procesā -liekas, uzrakstīji 15 cilvēkiem, bet patiesībā ziņu saņems vien 1/3 no visiem.
• Laiks - relatīvs. Ja cilvēki no Čehijas uzrakstīja uzreiz un deva pozitīvu atbildi, tad, piemēram, no Romas es vēl neesmu saņēmusi atbildi par to, vai mēs tur varētu nakšņot, lai gan aizrakstīju vismaz 15 cilvēkiem.
• BOOM!Vietējie vienmēr zinās labāko alu, labākos krogus, skaistākās vietas, labākos veikalus u.tml.utjp. Šis ir liels bonuss - tev parāda ne tikai vietas, kur garšīgi un labi paēst, izdancoties, iedzert, parāda skaistākas vietas un so on. Piemēram, Brno iztērējām vien Eur 25 uz trim cilvēkiem par ēdienu/dzērieniem/uzkodām), bet Prāgā redzējām Džona Lenona sienu, skaistākos mūrus, bet Lietuvā iekļuvām vienā no populārākajiem studentu bāriem.
• Galvenais - nedrīksti būt aizspriedumains! Visa šī Couchsurfing.org padarīšana mani padarīja mazliet atvērtāku, lai gan tāda esmu bijusi vienmēr. Redzēju, kā dzīvo citi, kādi ir šo cilvēku dzīves uzskati un tamlīdzīgi. Biju pateicīga par iespēju gulēt uz grīdas, jo man tas patiesi patīk un tas ir ļoti jautri. Un patiesībā, ja ir laba kompānija, tad ir ļoti, ļoti vienalga, kur vai kā guli - viss ir lieliski un forši. ^_^

Hm. Īsumā viss. Atceros, tētis neizpratnē jautāja, kur tad mēs palikām ceļojuma laikā, kā arī to, kā gulējām visi. Kad stāstīju par Couchsurfing, viņš, piemēram, nesaprata, kā vari pilnīgi svešu cilvēku ielaist savās mājās. Kad izskaidroju, kā tas viss strādā, tad viņa viedoklis mainījās uz pozitīvo pusi.

Novēlu riskēt un darīt, jo tāda veida pieredze ir vienkārši neaizmirstama. :)

Noderīgi linki: 

Mans CS profils 

Couchsurfing.org 

Spēks un Jauda, un Gauja, un Mazās

Pirms - "Nu, čau, Mazā!"

Vēl ar svaigiem zilumiem un itin patīkami smeldzošiem muskuļiem kavējos atmiņās par vēlo un patīkamo 5.aprīļa vakaru, kad 22 aktīvas, spēcīgas un entuziasma pilnas komandas uzsāka aizraujošās piedzīvojumu sacensības "Spēks un Jauda" , kuras rīkoja man mīļie un pavisam oranžie Fizmati (jā, ar lielo burtu!). Ikviens, kas ikdienā ar Fizmatiem nav saistīts, izmisīgi jautā, kas tad ir "Spēks un Jauda" un kāpēc visi par to nebeidz runāt? Tad nu - lūk, neliels ieskats no tā, ko redzēju es ar foršo komandu "Nu, čau, Mazā!" ;-)

Viss sākās 5.aprīļa saulainā pēcpusdienā, kad komanda "Nu, čau, Mazā!" nepilnā sastāvā stāvēja pie DUS "Neste" un izmisīgi gaidīja divus noklīdušos jērus a.k.a. Valtu, kurš nemāk izčammāties un ir liela caca, kā arī Zani, kura vienkārši gaidīja cacu Valtu. Īsāk sakot, kad nokļuvām līdz mašīnai, kurā nepacietīgi bija nogaidījušies Bruģis(Jānis), Vasīlijs(Edgars V.) un Diāna, kura bija uzņēmusies kapteiņa amatu, varējām ātriem soļiem(riteņiem) doties uz Carnikavu, kura bija izvēlēta par šī gada "Spēks un Jauda" mājvietu.

Ceļā pavadot vien apmēram stundu un prātuļojot par sacensību taktiku, kā arī to, kā pie sejas piestiprināsim Nikolaja Puzikova skaistās sejas, pavisam drīz nonācām arī Carnikavas Vidusskolā, kurā mūs sagaidīja virkne komandu, organizatoru, tiesnešu un citu foršu cilvēku, kuri rūpējās, lai komandas nepazustu, tiktu noknipsētas, informētas un pienācīgi piereģistrētas vai padzirdītas ar siltu tēju. Jāsaka, es šādās sacensībās piedalījos pirmo reizi, ja neskaita "Jauno Vanagu" rīkotās piedzīvojumu sacensības "Dublis", kas ir vairāk fun-fun pasākums, nevis hardcore orientēšanās, kā tas bija "Spēkā un Jaudā", tāpēc patīkami pārsteidza organizētības līmenis.

Silti saģērbjoties un nodrošinoties ar vairākām somām, kas pilnas ar ēdienu ( un kukuļiem tiesnešiem ), uzsākām skrējienu uz pirmo kontrolpunktu, kas bija apmēram 2.5km attālumā no starta. Pārsteidzoši ātri nonākot līdz pašam jūras krastam, sapratām, ka izvēlēties 1.kontrolpunktu kā punktu, kuru apmeklēt, bija pavisam muļķīgi, jo pirms mums bija apmēram 4 spēcīgas komandas, bet pēc mums ieradās vēl apmēram 6 komandas, kas pacietīgi stāvēja rindā. Jāsaka, ka izpildot uzdevumu ar morzes kodu un dezodoranta pudelīti, secinājām, ka īsti nemākam lasīt/rakstīt, bet tad secinājām, ka ārā ir pārāk auksts, lai plastilīns mūsu rociņās izkustu.

Nākamais posms tika sasniegts ar optimistisku noti sirdī - "mēs esam mazi, bet vareni un, iespējams, varam pat iegūt kādu balvu"(suuuure). Ieskrienot posmā, Puzikovi turpināja meklēt meiteni no 6.b un liels bija mūsu pārsteigums, kad bargais tiesnesis, kuru drīkstēja barot, teica, ka ielikšot mīnus punktus par to, ka meklējam liktenīgo Mazo, kuru mīl Dievs. Izpildot pāris ellīgi jautrus uzdevumus, kuri prasīja no mums ne tikai fizisku piepūli, bet arī loģisku domāšanu un izdomu(mēs bijām aizas malā), turpinājām skrējienu uz trešo punktu, kas šķita esam tepat netālu. Tā arī bija, bet mūsu uzmanība un lukturīši, kā arī kājas tā nedomāja, jo mēs vieglā riksītī paskrējām garām atstarotajai priedei un nonācām pavisam kutelīgā situācijā. Maldoties gar jūras krastu, tālumā pamanījām bāru un mūsu loģiski domājošie prāti iedomājās, ka, iespējams, bāra nosaukums ir "Priede" un tas ir viens no punktiem, kurā jāpaņem parole. Bruģis, uzkāpjot uz skaistās koka grīdas, iedarbināja bāra signalizāciju un tad pār mums nāca atklāsme - tas NOTEIKTI nav viens no punktiem, kas jāatrod un esam nonākuši līdz citai pilsētai. Ātrā riksītī devāmies prom.

Atkal nonākot uz pareizā ceļa, laimīgi devāmies pildīt 3.posma uzdevumus, taču visi komandā bija tik saguruši un sapīkuši par neveiklo apmaldīšanos un 4km brīvo skrējienu just for fun, ka 3.punktā sanāca pietiekami ilga atpūtiņa. Tad parādījās motivācija, bet, cik ātri sākās, tik ātri beidzās. Skrienot it kā pa pareizo ceļu(yeeeeeees), nomaldījāmies un iebridām purvā. Pirmā doma - ejam atpakaļ. Otrā doma - varbūt ejam atpakaļ? Trešā doma - labi, mēģinām iet pāri. Sākam iet pāri purvam un aizmirsām par mērķi nesaslapināt kājas, jo visur ūdens, visur nelieli akacīši un nokrituši zari. Rezultātā, tāpat atdūrāmies pret upi, kuru pāriet nebija iespējams pat izmantojot baļķi, jo Bruģa iemestais koka gabals skaisti nogrima, radot mums realitātes sajūtu, ka te pāri netiksim, un raitā solītī rikšojām atpakaļ, Skumji, taču fakts - mīcoties cauri purvam, pazaudējām vērtīgas 40 minūtes, kuras mums maksāja turpmāku sacenšanos par vietām. Komanda saskuma un arī ātrums, ar kādu pārvietojāmies, lēnām nokritās. Taču mēs nepadevāmies! Klumpačojām cauri visam purvam, mežam, un nonācām līdz ielai, kur satikām cīņas biedrus, kuri padeva ziņu par 4.posma atrašanās vietu (Paldies,Jums! ^_^) Nonācām līdz "Baltā kalna" 4.posmam, kurš, kā rādās, bija viens no interesantākajiem. Kukaiņu, slieku, asu piparu un konfekšu ēšana, kā arī bokss, sava svara turēšana - tie ir tikai daži no uzdevumiem, kas bija jāveic 4.posmā. Ja neskaita to, ka Bruģis tika aplaistīts ar nelielu daudzumu ūdeni, tad kopumā posmā mēs ieguvām daudz, daudz punktu.

Pēc - "Nu, čau, Mazā!"

Šis posms, šķiet, bija tas liktenīgais lūzuma punkts, jo komandiņai bija iestājies nogurums un arī skumjas par to, ka meitene no 6.b vēl nav atrasta, tāpēc raitā solītī devāmies uz 7.punktu, izlaižot piekto un sesto. Kāpēc? Mēs zinājām, ka ar mūsu topogrāfiskajām spējām, mēs nepaspēsim iziet gan 5. punktu, gan 6.punktu un laicīgi nonākt atpakaļ Carnikavas vidusskolā. Ierodoties 7.punktā - nenožēlojām, jo arī tur gaidīja interesanti augstumi un lēkšana no koka ~5m augstumā, ķerot Bauskas aliņu, bija jāpārkāpj  ne tikai bailēm, bet augstumam(un aukstumam), taču tas tiešām bija to vērts. Bija vērojams nogurums arī tiesnešu sejās, jo visi tur bija sēdējuši ~ 8 h. 

Lēnām soļojot atpakaļ uz Carnikavas vidusskolu, mums visiem mazliet uzlabojās garastāvoklis, jo, lai gan zinājām, ka uz vietām vairs nepretendējam, mēs izklaidējāmies, metot kūleņus, kā arī runājot par maznozīmīgām lietām, smejoties un ēdot. Un kas var būt labāks par ēdienu, kūleņiem un labu garastāvokli? Tieši tādēļ, Carnikavas vidusskolā iegājām kā varoņi - precīzāk, iekūleņojām iekšā lielajā sporta zālē un tad, kad tas bija darīts, kustēties negribējās vispār. Vispār. Un svētdiena...Jā, tā bija diena, kas tika pavadīta ar produktivitātes līmeni mazliet virs 0%.

ĪSS REZUMĒ:

• Jo vairāk ēdiena, jo labāk;
• Forši, ja ir ēdiens, bet muļķīgi, ja ir daudz somu, ko nest;
• Ja ilgi skrien, bet tad ilgi stāvi - paliek auksts;
• Tiesnešiem garšo augļi un patīk sūkāt. Čupačupsus, protams;
• Es nemāku orientēties;
• Es ļoti nemāku orientēties;
• Kas ir orientēšanās?;
• Valts izskatās visvecāk, viņš būs Puzikovs, pārējie ir meitenes no 6.b; 
• Meitene no 6.b vēl tiek meklēta;
• Miegs ir jauks, bet dziļš miegs ir labāks;
• Ja piesakies pie čiekura turēšanas, tad bruģis būs slapjš un Bruģis arī;
• The lietas, kas jāņem līdzi nākamreiz - atstarotājs, labs lukturītis, mazāk drēbju, galva un uzmanība.

Kopumā bija lieliski. Tiešām. Tā bija viena no produktīvāk pavadītajām sestdienām/svētdienām ilgā laika posmā. PALDIES, lieliskie Fizmati un foršā "Nu, čau Mazā!" komanda! Noteikti gaidu nākamo gadu, jo zinu, ka būs tieši tik pat forši! ;-)

Iedvesmai: Nikolajs Puzikovs - Mazā, Dievs Tevi mīl

Super-mega-awesome Osvalda Neidera veidotais video: "Spēks un Jauda" video (p.s. Ieskats uzdevumos. :))

Ūdra blogs - fotoreportāža no mediju puses: "Spēks un Jauda un Ūdrs"

P.S. Paldies, par bildēm Vasīlijam, SB ar VisziņaA fotoaparātu, kā arī Pēterim, kura bildes vēl jāgaida. ^_^