Dziesmas rudenim

Man rudens vienmēr ir lielu pārmaiņu laiks, un, lai gan tas pilnīgi noteikti nav mans mīļākais mēnesis, tas ir laiks, kurā varu baudīt siltu zeķu, mīkstas gultas komfortu un malkot karstu tēju. Parasti šis laiks ir arī grāmatu un pārdomu laiks - īpaši mīļas man ir Imanta Ziedoņa epifānijas, kuras šad un tad pārlasu, cerībā iegūt par kādu domu graudu vairāk, kā arī mazliet vairāk izprast pasaules kārtību un to, kādēļ cilvēks ir cilvēks ar visām no tā izrietošajām sekām. Rudens ir arī tumšo vakaru un saldsērīgas mūzikas laiks, jo rudens piedod arī ilgākas pārdomas. Vasara gan negaida un nepiedod - skrien garām ar piedzīvojumiem, nakts peldēm un zvaigžņu lietu. Rudens ir vienkāršāks - biežāk līst, ir drēgns un auksts, un beidzot ir laiks pieķerties kaut kam, kam vasarā nebija laiks. Nu, piemēram, blogam.
Šis ieraksts gan nebūs par vasarā piedzīvoto, jo to aprakstīt vienā ierakstā un saspiesti būtu ļoti nepieklājīgi. Šis ieraksts būs par mūziku - par tām pāris dziesmām, kas iesēdušās prātā jau kādu laiku un pavada mani caur rudeni. Lielākā daļa noteikti ir dzirdētas, bet varbūt man izdosies parādīt kaut ko mazāk zināmu. Enjoy. :)

Tame Impala - Feels Like We Only Go Backwards
Dziesma, kas iekritusi manā plejlistē pavisam nesen, bet jau aizņem vismaz 30 minūtes mana laika ik dienas. Skanīga, tomēr mazliet saldsērīga un žēlīga. Īpaši piemērota ļoti lietainai un drēgnai dienai. Un īpaši tad, kad neko negribas darīt, kā vien malkot siltu tēju. :)

Bon Iver - I Can't Make You Love Me
Bons Ivers, kuru regulāri klausos sesijās, ir viens no mūziķiem, kura dziesmas liek smaidīt un palīdz koncentrēties, kad kaut kas jāizdara ātri un īpaši steidzīgi. 

Elliot Moss - Slip
Manuprāt, šo lielisko skaņdarbu man parādīja Ieva, kad vēl kopā mācījāmies 2.kursā. Mēs taisījām viena otrai t.s. dziesmu pakas, jo viss dzirdētais jau bija apnicis. Nolēmām - ja reiz mums ir līdzīgas mūzikas gaumes, padalīsimies viena ar otru ar dziesmu sarakstu vēlam rudenim. Domāts - darīts. Biju piemirsusi par šo dziesmu uz diviem gadiem, līdz nejauši uzgāju video, kur tā bija skaņu celiņš. Smaids.

Twenty One Pilots - Ride
Arī šī muzikālā apvienība pilnīgi nejauši nonāca manā redzes lokā pirms vairākiem gadiem, tomēr tad tā nebija tik populāra (varbūt bija? iespējams, es to nezināju). Toreiz es daudz neiedziļinājos un mans viedoklis par viņu mūziku bija neitrāls - nu, jā, skan mūzika, ir labi, bet nekas īpašs. Tad pilnīgi nejauši dzirdēju šos atkal - nu jau pēc vairāk nekā divu gadu pauzes-, un kopš tā laika, mūziciņa pilnīgi noteikti ir arī manā plejlistē.

Lana Del Rey - Summertime Sadness
Vasara ir mans mīļākais gada laiks, jo tajā var izbaudīt peldes vasaras naktī, parastu kopā būšanu. Pilnīgi nesankcionētu nakšņošanu mežā, vēlas pastaigas un... ziniet, ko? Nesalst. :) Lai gan pavisam veca un zināma, šī dziesma vienmēr man asociējas ar vasaras beigām. Īpaši tagad, kad esmu atgriezusies no Brazīlijas.

Astrud Gilberto - The Girl from Ipanema
Un, ja runājam par Brazīliju, tad šī dziesma bija tā, kuru ik pa laikam klausījos, lidojot mājup. Un tai nevajag komentārus. Tā ir vienkārši lieliska un skaista dziesma, kas vienmēr atgādinās par laiku, ko pavadīju Riodežaneiro.

Simon and Garfunkel - Sound of Silence
Šī ir the rudens dziesma, kas katru rudeni ir ar mani, man pašai to nenojaušot. Kā? Es nezinu. Tā vienkārši ir kaut kur, tepat. Vēro. :)

Priekā, par korķiem!

Vasaras vidus griežas aiz loga patīkamā silta vēja plūsmā, atstājot aiz sevis mitrus matus pēc peldes, garas sarunas pusnaktī un atmiņas no lieliskajiem piedzīvojumiem, kurus izdevies paveikt līdz jūlija beigām. Tomēr strauji tuvojas augusts un augusts, savukārt, ir rudenīgu gardumu laiks - nogatavojas āboli, jāņogas, plūmes un citas dabas veltes, no kurām izveicīgākie ļaudis mēdz darināt visādus meistardarbus. Nu, piemēram, zaptes un kompotus, un sievietēm tik ļoti iecienīto vīnu, kurš ne tikai garšo labāk par dažiem labiem Itāļu ražojumiem, bet arī atveldzē un remdē slāpes pēc garas, garas darba dienas. Un vai zinājāt, ka viena ļoti svarīga sastāvdaļa vīnam ir korķis? Skrūvējams un no plastmasas, aizspiežams un no metāla vai iespiežams un no korķa koka mizas - korķis ir tas, kas pudelē noglabātajam vīnam neļauj izlīt un dara virkni citu labu lietu.

Reiz mamma, mani sagaidot mājās, teica: "Zane, Tu esi kā korķis visām pudelēm!". Apjuku. Apjuku un stāvēju. Apjuku, stāvēju un raudzījos mammā, līdz pār mani nāca atklāsme, ka mamma runā par manu nodarbinātību un lielo vēlmi iesaistīties dažādos projektos un aktivitātēs. Kādu brīdi apdomāju tikko dzirdēto un atbildēju: "Bet varbūt pudelēm vienkārši vajag korķus!"

Dažreiz (vai pat ļoti bieži) ir forši būt kādas pudeles korķim. Neatkarīgi no materiāla, tieši korķis ir viens no nozīmīgākajiem elementiem vīna ražošanā - tas palīdz gardam dzērienam turēties savā vietā, neizlīt un nepārvērsties par etiķi.

"Korķis ir unikāls - tas laiž cauri gaisu, tas ir antibakteriāls, tas blīvi noslēdz pudeles kaklu, jo ir elastīgs, tas nelaiž cauri šķidrumu gan no ārpuses, gan iekšpuses, un tas ir pietiekami izturīgs, jo labvēlīgos apstākļos vīna pagrabā tas savas funkcijas var pildīt vismaz divdesmit piecus gadus."

Un patiesībā, apskatot korķa labās īpašības, ir grūti nevilkt paralēles ar cilvēku. Arī cilvēks, kurš ieveļas kādā darbā, pasākumā vai projektā, var kļūt par korķi. Nu, skat - tas laiž cauri gaisu un ir antibakteriāls, un arī cilvēks, ieejot "korķa statusā", ienes jaunas vēsmas, apskata lietas ar svaigu aci un likvidē "baktērijas" jeb nevajadzīgo un lieko konkrētajā projektā vai darbā. Korķis ir elastīgs un blīvi noslēdz pudeles kaklu - arī cilvēks ir elastīgs, ne tikai darāmo darbu un to kapacitātes ziņā, bet arī spējā pielāgoties pie cilvēkiem un dažādām situācijām. Korķis ir izturīgs un arī cilvēks tāds ir, vismaz līdz noteiktam brīdim. 

Ar to es gribēju teikt, ka ir patiešām forši iesaistīties dažādās aktivitātēs savu spēju robežās un brīvo laiku pavadīt kopā ar lieliskiem cilvēkiem. Vai tā ir kāda organizācija, kas rīko pasākumus jauniešiem, vai jogas pēcpusdienas kādā Rīgas parkā, kāds projekts, kur steidzīgi nepieciešama izpalīdzīga roka vai vēl pavisam svaigs "start - up". Iespējas ir jāizmanto, ir jālec nezināmajā un jāpalūko, kādi tur tie ūdeņi skalojas! Tas ne tikai paplašina redzes loku un uzbūvē pieredzes bāzi, bet arī attīsta prasmes, palīdz iegūt jaunus kontaktus un pilnīgi noteikti aizpilda brīvbrīžus, kuri citādi tiktu pavadīti, iespējams, ne tik produktīvi (ja vien tie netiek pavadīti, dzerot vīnu). Uzdrīksties, pamēģini, palīdzi ar savām zināšanām nogludināt nepilnības! Jo pēc tam atskatīties uz paveikto un pateikt, Hey, šis bija patiešām noderīgi un forši!, ir tiešām lieliski!

Priekā, draugi! Par tiem korķiem!

Par vecmammām, vectēviem un trolejbusiem

Vecmammās klausīties ir forši - to esmu teikusi vairākkārt, un to pierāda arī daži šajā emuārā publicētie ieraksti ar manas vecmammas domu graudiem par dzīvi un to, kā vislabāk veicamas lietas (lai gan, iespējams, tās lietas var paveikt labāk, tomēr omes vārdi ir viedi vārdi!). Arī šoreiz nevarēju nepadalīties ar Omes #padomuvācelīti, kas šoreiz nebūs par to, kā vislabāk saskābēt gurķus, vai kā labāk uztaisīt bubertu. Šis ir stāsts par to, kā pavisam nejauši un romantiski aizsākās manas vecmammas un vectēva kopdzīve - bez gurķu skābēšanas un labākajām buberta receptēm.

Gluži nesen, braucot ar Omi uz manas mazās māsas koncertu Ziemeļblāzmā, aizrunājāmies par mīlestību un precībām - par to, ko šie vārdi nozīmēja vēl tajā laikā, kad mans tētis, kuram šogad apritēs 45, vēl nebija plānots. Viņa sūkstējās, ka "tie jaunie jau vairs neprot laulības un šķiras pa labi, pa kreisi. Romantika mūsdienās gandrīz izmirusi un puķu veikali zeļ un plaukt pilni puķu, bet ne kādas meitenes vāzē". Un tad attapāmies pie stāsta, kuru Ome nekad nevienam nebija līdz galam uzticējusi - par to, cik skaisti un negaidīti pie viņas ieradās Ziedonis. Ne tas, kas pavasara Ziedonis vai tas, kurš Imants Ziedonis, bet tas Ziedonis, kas tālākā nākotnē kļuva par manu vectēvu. 

Omīte uz Rīgu dzīvoties atnāca, kad bija sasniegusi 16 gadu vecumu. Nolēma - jākļūst patstāvīgai, jādzīvo vienai un jāparāda mammai un tētim, uz ko ir spējīga. Tolaik viņa iestājās pavāru skolā, paralēli strādāja par biļešu kontrolieri Rīgas satiksmē, bet istabiņu īrēja pie savas tantes, kura esot bijusi labs ģimenes draugs. Dienas ritējušas, studijas arī gājušas no rokas, un, kā jau kārtīgam latvietim pienācies, arī darbs tālajā 1964.gadā vedies no rokas. Kādu vakaru pēc maiņas kontrolieres amatā, viņa devusies mājās un ievērojusi, ka tantes istabas logos spīd gaisma - esot bijusi ziņkārīga un tāpēc pakāpusies uz apmales un novērojusi, kas istabā notiek. Daudz neko neesot redzējusi, vien kāda jaunekļa pakausi un tumši čirkainos matus, un tanti, kas cienājusi viņu ar alu. Omīte gan bija nogurusi un devās uz savu istabu, kad izdzirdēja, ka no tantes istabas izskan skaļš aicinājums pievienoties viņai un tumšmatainajam jauneklim. Lai gan nogurums darījis savu, tomēr nolēmusi apvaldīt ziņkāri un doties uz istabu, kur pretim pavērsies jauns puisis ar tumšiem, viļņainiem matiem. Tante esot sākusi šim omi reklamēt - cik čakla un strādīga meitene, jāprec tik nost! Mana Aijiņa jau apprecējusies, bet Ainiņai jau arī nav ne vainas!- , bet ome pasmējusies, iepazinusies ar puisi vārdā Ziedonis, un devusies atpakaļ uz savu istabu. Tur kādu mirkli viņa lasījusi sava mīļotā puiša vēstules, kurš viņai tās sūtījis no armijas. Viņa - cītīgi atbildējusi un gaidījusi viņu mājās. *Tuk,tuk!* Pie durvīm stāvējis tas pats tumsnējais puisis ar viļņotajiem matiem, Ziedonis. Ome mazliet samulsusi, piedāvājusi viņam apsēsties, bet, kā teica pati, neesot jutusi gandrīz nekādu pievilkšanās spēku, jo armijā taču dienējis viņas mīļotais. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis devies mājup, šķīrušies kā draugi. 

Omītes dienas ritms neesot mainījies - skola, darbs, mājas un ik pa laikam kāda vēstule mīļotajam, kurš dienēja armijā, bet kādu dienu liktenis viņu pārsteidzis nesagatavotu. Omīte strādāja 8.maršruta trolejbusā, kurš šobrīd pārdēvēts par 27.trolejbusu, tomēr maršruts palicis nemainīgs - no centra trollītis ripojis līdz Pārdaugavas Ābolu ielai. Saulainā pēcpusdienā, kad visu Rīgu bija pārņēmis reibinošs pavasaris, sēžot un pārdodot biļetes sabiedriskā transporta braucējiem, viņa apstājusies kā zemē iemieta, jo ieraudzījusi Ziedoni - puisi, ko bija satikusi pie tantes pāris nedēļas atpakaļ. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis galapunktā izkāpis ārā. Tad - nākamajā dienā tas pats - Ziedonis iekāpis centra pieturā, nobraucis visu maršrutu un galapunktā kāpis ārā. Un tā vairākas nedēļas pēc kārtas. Katru dienu Ziedonis kāpis trolejbusā, kur biļetes pārdevusi mana ome, parunājies un kāpis galapunktā ārā. Un runājušies par tāaaaadām pasaulīgām tēmām, kuras vien viņiem abiem zināmas, bet tad, kādu dienu, Ziedonis sadūšojies un uzaicinājis Omīti uz tikšanos. Toreiz jau tas armijas vēstuļu draugs bijis, tāpēc atteikusies un Ziedonis trolejbusu pametis nesejā. Tā gājušas dienas un Ome savu Ziedoni trolejbusā vairs nav redzējusi. Arī mīļotais no armijas rakstījis retāk, atbildējis kūtrāk un divas nedēļas pagājušas patiesā neziņā. Kādā vēlā sestdienas vakarā, kas Omīte sēdējusi savā istabiņā pie tantes, pie durvīm kāds klusi klauvējis. Kautrīgi pavērušās durvis un tur priekšā - Ziedonis. Ar ziediem, konfektēm un mīlestības vārdiem uz lūpām. :)

Omīte sarunu pabeidza ar nelielu piebildi, ka drīz pēc tam Ziedonis ar Omi apprecējušies un uzsākuši kopdzīvi. Smejoties teica, ka tik vien kā braukāšanās tajos trolejbusos bija vajadzīga, lai iekarotu viņas sirdi. Es gan nepiekritu - trolejbusos romantika, protams, bija, tomēr tie ir tie cilvēki un mazie dzīves prieciņi, kas liek mums reibt gluži kā ziedonī. Es taču teicu, ka ar Omēm runāt ir forši!

Pārdotuve

Šodien agrā rīta stundā man iezvanījās telefons. Displejā - nepazīstams numurs. Paceļu klausuli. Sasveicinos.

-Labdien, te jūs no Bites patraucēja. Vai Jums būtu mirklis sarunai?

Piekrītu sarunai. Un tad sāk birt jautājumi par to, kāpēc izmantoju to un to mobilo sakaru operatoru, vai esmu apmierināta, cik daudz naudas mēnesī par to maksāju un tamlīdzīgi.

-Jā, bet bezlimita īsziņas un zvani, plus 4GB interneta mēnesī, un tas viss tikai par 3.88EUR! Vai Jūs būtu ieinteresēta?

-Nē, paldies.

-Varbūt tomēr? Lielisks piedāvājums, daudz labāks, kā Jūsu pašreizējam mobilo sakaru operatoram. 

-Nē, tiešām, ir labi. 

-Bet tik īpašs piedāvājums!

Un tad es pieklājīgi atvadījos, noliku klausuli un turpināju ceļu mājup. Interesanti tā pasaule strādā - cilvēki regulāri cenšas Tev kaut ko pārdot. Piemēram, mana mamma, kura visu laiku reklamē kādu sevis taisītu zupu, kas noteikti jāpagaršo, bet uz katru manu "Nē, man šobrīd negribas", Tu saņem argumentu, ka "zupa taču ir tik garšīga, vajag". Vai, piemēram, kāds paziņa, cenšoties iestāstīt, ka konkrētais pasākums būs lielisks, Tev notikti tas jāapmeklē. Kad pasaku, ka nevēlos, tad nāk pretargumenti par to, ka "visu var nokārtot, nav ko satraukties, jādodas!". Nē, viss tiešām ir lieliski, es vienkārši nevēlos tajā brīdī doties uz konkrēto vietu.

Līdz ar to, šodien atskārtu, ka man nepatīk, kad cilvēki man cenšas pārdot lietas. Nav runa par konču pārdošanu veikalā (jo no tām es gaaalīgi nespētu atteikties!), bet par dažādām lietām kopumā. Man nevajag reklāmu, lai saprastu, ko es vēlos darīt. Ir tas teiciens par monētu un tās mešanu, kad jāizvēlas starp divām lietām - monētas mešanas brīdī, Tu jau zini, kāda ir Tava izvēle. :)

Par lēmumiem

Lēmumi, lēmumi. Vēl lēmumi. Vai cilvēks jebkad pārstāj lemt un izdarīt izvēli? Un kā cilvēks, kurš nupat izdarījis izvēli, var zināt, ka viņa izvēle ir pareiza? Lēmumi, lēmumi.

Līdzīgi kā puisēns, kurš izmisīgi dīdās pie saldējuma stenda, cenšoties izvēlēties sev tīkamo saldējuma bumbiņas garšu, arī pieaugušo pasaulē netrūkst neizlēmības un šaubas par spertajiem soļiem. Nu, kaut vai par to pašu saldējumu. Vai kādreiz esiet iegājuši milzīgā Gelatto veikalā un nespējuši izvēlēties vienu vienīgo saldējuma bumbiņu starp tām simts, kas kāri lūkojas Tev pretim? Jā, man tā ir ikreiz.

Pieņemsim, ka vidēji cilvēks ikdienā saskaras ar divdesmit, divdesmit pieciem lēmumiem dienā. Nu, piemēram, par to, kā pavadīs nedēļas nogali, kā uzcirtīsies. Kā ieveidos matus. Ko ēdīs vakariņās vai, piemēram, ko dāvinās mīļajiem svētkiem. Principā, arī izvēle iet dušā ir izvēle - lēmums, ko cilvēks veic pirms gulētiešanas vai teju, teju pēc pamošanās, kur saskaras ar smago dzīves nastu - dušoties vai pagulēt un ietaupīt miegu un ūdeni? (miedziņš...) Un pieņemsim arī to, ka reizi gadā cilvēks veic 4-5 nozīmīgi lēmumi - jauna darba vieta, ceļojums, attiecības, dzīvokļa iegāde un tamlīdzīgi. 

Zinu cilvēkus, kuriem lēmumus pieņemt ir vienkāršāk, nekā paslīdēt uz slidenas ietves - izdomā, apsver un nolem, ka darīsi tā vai citādi. Es neesmu šis cilvēks - es savus lēmumus pieņemu rūpīgi apsverot visus plusus un mīnusus, katru lietu, kas mainīsies manā dzīvē, ja es veikšu lēmumu. Manā gadījumā, tās var būt pārdomas vairāku dienu, pat mēnešu un gadu griezumā. Neizlēmība, es zinu. Es esmu ļoti, ļoti neizlēmīga. Tomēr, kad veicu lēmumu, mani vienmēr māc šaubas, jo šķiet, ka pieņemtais lēmums nav vislabākais risinājums, vai, piemēram, tas izmainīs manu dzīves ritējumu un padarīs ikdienu... pelēku. Vai tieši otrādi - haotisku un bez konkrētas sapratnes, kā rīkoties. Ko darīt.

Pēdējo divu nedēļu laikā, tuvojoties gada noslēgumam, esmu sākusi pieņemt lēmumus, par kuriem domāju jau vairākus mēnešus. Varbūt mazliet pārsteidzīgus. Vai arī nē. Lēmumi ir izdarīti gana daudz. Tomēr tas man nesagādā prieku. Nesagādā ne kripatiņas prieku. Tādēļ te ir arī mana pretruna - kā cilvēks var zināt, ka konkrētais lēmums ir īstais un vienīgais? Vai cilvēks jūtas atvieglots un pacilāts? Un ja nu nedēļu pēc pieņemtā lēmuma domā, ka esi rīkojies nepareizi - kā rīkoties tālāk? Turpināt sadzīvot ar domu, ka pieņemtais lēmums ir nepareizs un esi visu "salaidis dēlī", vai censties vērst visu par labu, kamēr vēl nav par vēlu? Saka jau, ka izlietu ūdeni nesasmelsi... Vai tomēr?

DEC

Decembris. Tas šogad piezadzies nemanāmi ātri un zibenīgi, pārsteidzot pat mani (un cilvēki labi zina, ka mani pārsteigt nav tik vienkārši!). Šeku - reku, jau otrā Advente aiz muguras, bet vaiņagā ievietotās sveces saīsinās viena pēc otras. 

Patiesībā, decembris vienmēr bijis tāds...Nezinunekonegribudarīt mēnesis. Vismaz man. Līdz kādam 23.decembrim tā parasti ir - sesijas, eksāmeni, arī darbā sava daļa darāma, cilvēki, kas jāsatiek un darbi, kas jāpadara. Tas ir arī pārdomu laiks. Jo tuvojas jaunais, svaigais gads, kurā cilvēki parasti sāk pildīt apņemšanās. Manā gadījumā - man nav apņemšanās un jauno gadu, bet ir lietas, kuras vēlos pabeigt, līdz beidzas vecais gads. Vecais, ar lietām pilnais un piedzīvojumiem bagātais gads. Un pēdējais mēnesis ir brīdis, kad gribas nokārtot vecos parādus, saistības un... Visu pārējo, ko vien var nokārtot, lai jaunais gads iesāktos kā labi koptas un izmantotas dienasgrāmatas lapa, kas vēl ir balta. Vai sarkana - atkarībā, kāds plānotājs un kam pagadījies.

Nu, tad par tām baltajām dienasgrāmatas lapām.

Pa kādai vīna glāzei.

Un izplēstai lapai.

Riodežaneiro - 7 dienas Leiputrijā

Kopš manas atgriešanās no pasakainās Brazīlijas pagājis pavisam nedaudz, tomēr vēl nespēju attapties no tā, kas noticis, piedzīvots un paveikts. Jo bija tieši tik labi, lai pārstātu skaitīt dienas. Bija tieši tik labi, lai izbaudītu mirkli. Un tieši tik labi, lai pazaudētu realitāti,un atrast mūsdienu Leiputriju ar ķīseļu upēm un mannas krastiem. Tieši tā (un, patiesībā, ne citādi) varētu rakstīt par vien nepilnā nedēļā piedzīvoto vienā no pasaulē skaistākajām, saulainākajām un fantastiskajām vietām - Riodežaneiro.

Mans ceļš uz svešo kontinentu sākās Rīgā, kad steigšus somā liku (lasīt - paniski metu) pēdējās mantas, jo tētis, ar kuru biju sarunājusi transportu uz lidostu, ieradās 15 minūtes par ātru.

Bet tas nekas - lidostā nokļuvu laicīgi, lidmašīnā arī iekāpu un pēc 2.5h ilga lidojuma attapos Parīzē. Tur mani gaidīja pirmais pārbaudījums - gribēju doties apskatīt skaisto, leģendām apvīto pilsētu. Piegāju pie metro stacijas. Atradu biļešu servisu. Nospiedu nepieciešamās pogas, un...Tomēr neaizbraucu. Lai gan bija palikušas vismaz 3 stundas, kuras veltīt Eifeļa torņa apskatei, līdz Parīzes sirdij tā arī nomākt neizdevās. Kāpēc? Līdzīgi, kā savā dziesmā dzied "Prāta Vētra" - par pārāk cietiem spilveniem un šaurām segām, par miegu, kas par cauru - man bija mazliet bail apmaldīties un, zinot manu veiksmi, nu, nē - labāk palikšu lidostā, paskatīšos, kā lielas lidmašīnas lidinās, palasīšu makulatūru un skatīšos griestos. Tieši tādēļ - pēc apmēr 5 h izlidoja mana nākamā lidmašīna, kas bija ceļā uz Brazīlijas pilsētu Riodežaneiro. Vēderā patīkami kņud. Pasaule mazliet rozā. Iekāpjot lidmašīnā - mazliet šoks, jo pirmo reizi savā dzīvē redzēju tik (T I K) lielu lidaparātu. Un liels, liels prieks par vienreizējo iespēju doties maaaaazliet tālāk par ierasto Eiropu.

1.diena - Jet lag, Lativija un "auksta ziema"

Daudz nerunājot par to, kā nodarbināju sevi 11 stundas ceļā uz citu kontinentu, pirmā doma, kas ieviesās prātā, redzot Riodežaneiro pirmo reizi savām acīm - gribas mājās. Ļoti. Pirmkārt, ārā lija - manas ekspektācijas par siltu un saulainu laiku izčabēja jau nosēžoties Riodežaneiro lidostā. Otrkārt, tas, ko redzēju ceļā no lidostas uz viesnīcu, lika manai mutei atkārties - mājas, kas veidotas no pāris ķieģeļiem un dažādiem būvgružiem, kurām jumta vietā lepni slejas kāds politiskās reklāmas baneris. Cilvēki, kas autobusu gaida, sēžot uz zemes. Grafiti - uz mājām, uz mašīnām, pieļauju, ka arī uz mājdzīvniekiem un cilvēkiem, ja labi pameklētu. Klaiņojoši suņi, klaiņojoši kaķi un ļoti izmisīgi cilvēki, kas uz ielām pārdod visu, ko vien vari iedomāties - biskvītus, maizi, cepumus, šokolādes, dzērienus, un, jā, pat "zālīti". Pirmais iespaids - mazliet biedējošs, tomēr kultūra ir tāda, kāda tā ir - jāpieņem, jāiepazīst un jācenšas pieņemt. Cilvēki nav raduši redzēt gaišus cilvēkus - blondi mati, gaišas acis un āda ir eksotika, un, kur vien gāju - pa viesnīcas priekštelpu, uz veikalu, līdz pludmalei - tā kāda cilvēka acis vienmēr pievērstas tev.

Šobrīd Brazīlijā ir ziema, tomēr tas nav jūtams, jo gaisa temperatūras tādas pašas, kā mums Latvijā Jūlija vidū - +23 - +32. Vienīgi mums Latvijā tas mitrums krietni mazāks, jo ārā te visu laiku smaržo pēc svaigi pielijuša meža. Vietējie min, ka šogad esot bijusi saudzīga ziema, tomēr citreiz gaisa temperatūras nokrītot pat līdz +16 grādiem - tad brazīļi no sava lielā, vasaras drēbēm pildītā skapja, izvelk ziemas kamzoli, šalli un cepuri, visi paliek neapmierināti ar dzīvi un sildās zem četrām biezajām segām- kā nu ne, viņi nezina, ko nozīmē "heating system". Pateicu, ka Latvijā  ziemā mēdz būt -25C un zemāk, uz ko šie neticīgi pakratīja ar galvu un sacīja, ka tādā laikā visi Brazīlijā dzīvojošie visticamāk apsprāgtu. Lai viņus sabiedētu vēl vairāk, minēju, ka -5C grādu salā daudzi latvieši mēdz doties peldēt āliņģī, vai, piemēram, gulēt teltī, kā arī +8 grādu silts ūdens ir lielisks atspirdzinājums Fizmatu Laivu braucienos. Nē, nē, tā nedrīkstot būt un uz Latvju viņi arī nebrauks, jo tas esot kaut kur ellē ratā ļoti tālu (kas, principā, nav visai tālu no patiesības).

Runājot par to, ka Baltijas valstis ir ellē-ratā-ļoti-tālu, šodien arī sapratu, ka cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas par to, kur atrodas tāda neliela valstiņa kā Latvija. Kad vienam no Marokas pārstāvjiem centos ieskaidrot, ka Latvija nav Āfrikā un ka mums pat ir sava valoda, nācās dzirdēt pārsteiguma pilnu jautājumu par to, kādēļ Latvijai nepieciešama sava valoda, ja reiz esam tikai 1.9 miljoni iedzīvotāju. Paralēli tam, apmēram 2 reizes dzirdēju, kā Latviju kļūdaini nosauc par Lietuvu, bet vismaz 8 reizes man nācās skaidrot, no kura zemes nostūra ģeogrāfiski esmu nākusi un pastāstīt, ka neesam Krievijas sastāvdaļa. Tāpat manīju, ka cilvēki Latviju sauc par "Lativiju". Ja man būtu mājaslapa ar BUJ jeb FAQ, drošvien viens no jautājumiem būtu par to, kā nākas, ka mēs esam tik nedaudz.

Pirmajā dienā ir arī mazliet grūti saprast laika joslu, jo pulkstenis Latvijā rāda mazliet pāri 00:00, kamēr Riodežaneiro vēl ir 18.00 - nereāli nāk miegs un nomodā palīdz noturēties kāda asa sižeta filma, kuras laikā es tāpat noplīstu. Tomēr mani var saprast - ārā jau ap plkst. 18.00 iestājas absolūta tumsa un tas notiek tik ātri, ka nepagūsti vēl noskatīties saulrietu, kā mani, kā pilsētu ieskauj krēsla - tāpēc ir sajūta, ka ārā vajadzētu būt krietni vēlākam, nekā patiesībā ir.

2.diena - veikali, vidējās algas un aizliegums doties vienai pa Rio

Mana otrā diena citā kontinentā sākās ap plkst. 6.00 pēc vietējā laika, jo organisms, kas pieradis dzīvot Latvijas laika joslā, nolemj celties ap 12.00 pēc dzimtās zemītes laika. Patiesībā, ķermenī tāds nogurums, ka nolemju vēl pāris stundas bezmiegā pavārtīties pa gultu un tikai ap 9.00 saņemos, lai dotos brokastīs.

Brazīļi brokastīs ēd diezgan ikdienišķas lietas - ar sīpoliem ceptas desiņas, groziņi, kas visai līdzīgi Kurzemes vietējiem sklandraušiem, milzīgu daudzumu dažādu kūciņu, kā arī tonna ar dažādiem augļiem - marakuja, papaija, persiki, aprikozes, āboli, bumbieri, melones, arbūzi, citādākas melones un arbūzi, vēl citas melones un arbūzi. Tēju šie arī galīgi nemīl - kad apvaicājos, vai brokastīs ir iespēja dabūt tēju, vīrietis, kurš nupat grasījās liet krūzīte kafiju, apmulsa un pārprasīja, vai tiešām vēlos melno tēju vai tomēr pārteicos un vēlos kafiju.

Šodien, sarunā ar pāris vietējiem un brīvprātīgajiem, kas darbojas viesnīcā, daudz uzzināju par valsts ekonomiku. Brazīlijā ir ļoti izteikta atšķirība starp algām - te tādas vidējās algas neesot, un ikreiz, kad apvaicājos kādam par to, cik vidēji cilvēks mēnesī pelna, vienota viedokļa nav. Ir cilvēki, kas pelna ļoti maz - tie arī ir tie, kas dzīvo no būvgružiem veidotajās mājās ar reklāmas baneri jumta vietā. Bet uz ielām var redzēt arī šikus Poršus, pēdējos Bentlijus, kā arī citas luksus mašīnas - tie pārsvarā ir cilvēki, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās vai ir iegādājušies kādu nelielu īpašumu netālu no būtiskākajām pilsētas ēkām. Principā, vai nu tu esi ļoti bagāts vai izdzīvo, kā māki (vai dzīvo zem tilta, jo tādu cilvēku te ir daudz). No dzirdētā, kā arī no pašas piedzīvotā šo divu dienu laikā, var secināt, ka cenas ir visai pieklājīgas un draudzīgas gan vietējiem, gan tūristiem. Lai gan mana kolēģe no Ukrainas, kura te dzīvo jau vairāk nekā pusgadu, minēja, ka te salīdzinoši viss dārgāk, nekā Ukrainā, priekš Latvijas cenām Brazīlija ir lētāka. Brauciens ar taksi 15km robežās te maksā apmēram ~10 EUR. Piemēram, Snickers batoniņš te maksā 1,79 R$ Brazīlijas reālus (0,40 centi), bet Converse kedas, kas Latvijā parasti iet krietni pāri 40 Eur atzīmē, te ir iegādājamas par nepilniem 25 Eur ( jā, es nopirku pārīti arī sev :3 ). Dzeramais ūdens maksā 0,30 centus, šampūni un zobu pastas- vidēji 1 - 2 EUR robežās. BET - lētas ir tikai vietējās preces, jo tās, kas tiek importētas, ir apliktas ar milzīgu nodokli. Tas arī ir iemesls, kāpēc lielāko daļu Brazīlijā ražo uz vietas, nevis importē, piemēram, no ASV. Protams, veikalu plauktos atrodami Pringles čipsi par 7,99 R$ (~1.90 eur) u.tml., tomēr importa preces kopumā redzamas reti.

Bet ko tur daudz par ekonomiku - Zane nebūtu Zane, ja neietu piedzīvojumus meklēt Riodežaneiro ielās. Un es devos! Diemžēl, vēl šodien ārā ir mini vētra un līst jau otro dienu pēc kārtas, tādēļ slavenākie objekti Brazīlijā vēl paliek neapskatīti, tomēr nolēmu nesēdēt viesnīcā un devos uz tuvāko (un lielāko) lielveikalu. Apmēram 5 km attālumā atradu vienu, kur solīts, ka tas ir 1.5km garš un sevī ietver vairāk nekā 700 veikalu un restūžu (tā vismaz brošūrā, cerams, ka nemeloja). Ceļš gan visai vienmuļš - visa tā garumā redzēju vien 6 cilvēkus, kuri lielākoties bija apsargi, kas stāvēja pie daudzdzīvokļu māju iebrauktuvēm. Tas liek noprast, ka vietējie par savu transporta līdzekli izvēlas automašīnu - un, kā nu ne? Degvielas cenas svārstās no 0.80 līdz 0.90 centiem galonā, bet, kā mani piekodināja viesnīcas darbinieks, nevienam nevajadzētu pa Brazīlijas ielām doties vienatnē - esot jābraukā ar auto. Nu, es gan gāju vienatnē, bet potenciālas briesmas nejutu (lai gan labajā malā man visa ceļa garumā draudīgi slējās aizauguši džungļi un kanāls, kas varētu būt vismaz 30x netīrāks par to, kas atrodams Rīgā).

Atpakaļceļā cilvēkus redzēju vairāk - iedomājaties, Brazīlijā šie pieņēmuši uz baznīcu doties svētdienas vakarā, kad visi darbi padarīti - ejot gar kādu baznīcu, manīju, ka tās stāvlaukums piepildās kā sēnes pēc lietus. Dodoties mājup tumsas ieskauta, daudz domāju par savu drošību, tāpēc pilsētas karti, mobilo un citas vērtīgas mantas ieliku mugursomā, lai nepievērstu sev uzmanību. Bet vispār nopratu, ka ir trīs vispārīgi varianti, kas saistīti ar noziegumu līmeni Riodežaneiro:

• (1) Stāsti par noziedzības līmeni šajā valstī ir pārspīlēti;
• (2) Šodien man vienkārši paveicās (kas ir diezgan nereāli, jo, jau lidojot uz šejieni, paspēju pazaudēt mobilo telefonu, bet, īsi pēc atlidošanas - noslīcināt maku un čības);
• (3) Noziedzības līmenis ir lielāks Riodežaneiro centrālajā daļā.

Minēt nav vajadzības, jo noskaidroju, ka te, kur esmu šobrīd, noziedzības līmenis patiešām esot krietni mazāks, nekā populārākās tūristu vietās - tur gan esot jāizvairās no braukšanas autobusos, atrašanās tumšās ielās bez apgaismojuma, kā arī tūristiem ieteiks nenēsāt juvelierizstrādājumus un neņemt līdzi pasi, bet gan tās kopiju. Bahha pludmale, kurā atrodas arī mana viesnīca, ir tapusi vien pirms 30 gadiem, tādēļ viss vēl ir nosacīti svaigs un jauks. 

Arī šodien man mazliet gribas mājās, jo esmu vienīgā no Latvijas un parunāties tā īsti nav ar ko. Izbaudu siltu vannu, garšīgus saldumus, kas iegādāti veikalā un dodos gulēt ar atvērtu logu - lai varētu dzirdēt okeānu.

3.diena - Good guys lietuvieši, Caipirinha un Cashaca!

Diena iesākās ar ūber-mega-ņammīgām brokastiņām, kuras pat var ieēst, jo organisms vēl dzīvo pēc Latvijas laika. Tomēr pēc tam es pievienojos saviem Lietuvas kolēģiem, kuri satika lietuvieti, kas te Brazīlijā dzīvo jau divus gadus, un, kā pats minēja - "nemaz neplānojot atgriezties Eiropā, kur nu vēl Lietuvā - tur taču sniegs!". Viņš ne tikai zināja portugāļu valodu, bet mācēja pastāstīt arī par brazīļa-parastā ikdienas gaitām. Piemēram, viņš nestrādā vispār - pārtiek tikai no tā, ko nopelna kā otrā plāna aktieris seriālos, kā arī pārdodot paša uzņemtās bildes internetā. Saka, ka šādi dzīvo daudzi brazīļi. Puisis gan minēja, ka pēc likuma Brazīlijas iedzīvotājam nedēļā obligāti jānostrādā 44h, tomēr lielākā daļa šo likumu neievēro, jo brazīlis pēc dabas esot slinks - vēlas maz strādāt, bet saņemt daudz. Lietuvietis arī pastāstīja, ka parasti Brazīlijā var  labi izdzīvot ar 2000 R$, kas ir apmēram 500 EUR, tomēr liela daļa pelna krietni mazāk.

Šodien arī bija saviesīgais semināra atvēršanas pasākums, kurā satiku ne tikai sen neredzētas sejas, bet nobaudīju arī tipiskākos Brazīlijā gatavotos ēdienus un dzērienus. Pēc nogaršotā var secināt, ka brazīļi ir lieliski ēdiena gatavotāji, jo ēdams ir gandrīz viss (izņemot mīdijas vai kāds gliemezis, kurus var atrast uz galda). Tomēr atmiņā palikušas pāris lietas, kuras varētu izcelt un uzslavēt:

• Açaí ogu smūtijs - ļoti atspirdzinošs, auksts un patīkams. Mazliet garšoja pēc vīnogām un ābolu sulas, bet tas esot tipisks Brazīlijā patērēts garšīgums. 
• Cachaca - šis laikam ir tāds kā Latvijas kandžas variants. Garšo ļoti līdzīgi tekilai, tomēr tas nav tik spēcīgs. Esot dažādās variācijās, stiprumos un parasti cenās no 10 R$ līdz 50 R$. Laba Cachaca ir brūnā krāsā - tas nozīmējot, ka tā ilgāk nostāvējusi koka mucās.
• Caipirinha - kokteilis "Jā, šito tu ļoti gribi pamēģināt". Burtiski. Ledus, kas sajaukts ar Cachacu un daudz laima, pasniegts ļoti auksts. Tiem, kam garšo Mojito, šis dzēriens būs īsta bauda. Ir arī dažādas variācijas - marakujas Caipirinha bija izcila!
• Marmelada - milzīgs klucis ar džemu, kas saldāks par jebkuru saldāko cukuru, kas birst no ausīm. Sākumā šķita, ka tās ir aknas, kas iepakotas vakuumā, jo tieši tik nepievilcīgi tas izskatās, bet garša neaizmirstama. 
• Guaraná - dzēriens, kas pasniegts ledus auksts, garšo ļoti saldi un ir milzīgs enerģijas lādiņš. Ir tieši tik pat salds, cik marmelada, tikai šķidrs, jo marmelada ir veidots no cukurniedru cukura un guaranas.
• Agua de coco - nopērkams gandrīz uz katra stūra un visos kioskos, tas ir lielisks atspirdzinājums karstā vasaras dienā, jo pēc garšas līdzinās cukurotam ūdenim. Šķiet, šo viņi patērē vairāk, nekā parastu saldējumu.
• Pão de Queijo - tradicionāla Brazīļu uzkoda brokastīs vai pie pusdienām, kas principā ir nelielas, siltas un apaļas siera bulciņas, un, kā teiktu mana ome - ir tieši tik mīksti kā pūpēdīši. 
• Cepti banāni - ceptie banāni pēc skata gan ir vizuāli nepievilcīgi, tomēr tos viņi ēd ne tikai saldajā, bet arī pirmajos ēdienos. Garšo labi, īpaši, ja tie vēl ir pavisam silti.
• Fogo de Chão - tas gan nav ēdiens, bet restorāna nosaukums, tomēr tā ir tipiska vieta, kur iegūt tradicionālus gaļas ēdienus - tāds kā steiku nams. Tajā nogaršoju arī vistas sirdi- tas esot normāls, tipisks ēdiens un patiesībā nemaz negaršoja tik slikti.

Viena no lietām, kuru nevēlies iegādāties Brazīlijā, noteikti ir vīns. Tas esot briesmīgi nedzerams, tāpēc vietējo vīnu plauktā ir vai nu ir ļoti maz vīnu, vai arī ļoti dārgi vīni. Patiesībā, brazīļi ir tādi lieli gardēži - mīl izbaudīt lēnas, pamatīgas pusdienas un vakariņas, nesteidzas arī pie brokastu galda un pilnīgi noteikti necenšas visu norīt pēc iespējas ātrāk.

Šķiet, ka šeit jāmin punkts, kurā sāku iemīlēt Riodežaneiro. Ja pirms tam domāju par to, kurā brīdī man būs iespēja lidot mājās, tad pēc šīs dienas sapratu, ka te tomēr nav tik slikti un patiesībā - ir vairāk nekā labi. Šķiet, ka Rio sāk iekarot manu sirdi un prātu.

4.diena - bērni nebrauc ar velosipēdu, bet jāj ar zirgiem, virs pilsētas lido maitas putni un mēness te smaida kā Češīras kaķis.

Ja man vienā vārdā būtu jāraksturo kultūršoks, tad es asociatīvi teiktu "Riodežaneiro". Absolūti noteikti. Attapties no tā, kas te apkārt darās, ir ļoti grūti. Mana viesnīca atrodas rajonā, kur turīgie cilvēki dzīvo daudzdzīvokļu mājās, apkārt staigā bruņoti apsargi un visā visumā, šis Barra rajons ir ļoti mierīgs. Tomēr šī bija diena, kad mēs devāmies apskatīt Paralimpisko spēļu norises vietas, kas atrodas ne tik labos rajonos. Un tur var redzēt visu. Nu, piemēram, te manīju, ka mazie bērni velosipēdu vietā izvēlas jāt ar zirgiem, jo iemesli. Vai ielas vidu guļ strādnieki, kas atpūšas no darba. Sadegušas mašīnas, miskastes kalni uz katra stūra un tamlīdzīgi. Šī bija arī pirmā siltā diena Brazīlijā kopš manas ierašanās. Nu, karstā manā izpratnē, jo temperatūra vietām krietni pārsniedz +30 grādu atzīmi. Tā Riodežaneiro iedzīvotājiem gan esot pieklājīga ziemas diena, kad neesot jāsalst. 

Atgriežoties pie kultūršoka... Jā. Šī diena lika uz lietām skatīties mazliet plašām un kaut kādos vilcienos var manīt arī to, ko teica mana Ukrainas paziņa - tur patiešām ir rajoni, kuros attapties vienam nebūtu forši - šauras un nelielas ieliņas, cilvēki, kas pastiprināti pievērš uzmanību kādam, kas vēl pirms tam nav redzēts. Apsardze pie nozīmīgākajām pilsētas rajona ēkām un tamlīdzīgi. Ir manāma atšķirība, kad dodies prom no Barra rajona un ierodies Favelu rajonos, jo viss ir apzīmēts ar grafiti, mājas ir uzbūvētas no sazin kā, mazajos stūra veikaliņos var nopirkt visu no ēdiena līdz santehnikas piederumiem, turpat blakus bērnu dārzam mētājas milzīga atkritumu kaudze. Ir interesanti.Visur, protams, nav tik traki - bijām arī vienā no drošākajiem rajoniem - De Odoro, kurš ir mazliet līdzīgs Latvijas Ādažiem, tikai krietni pilnāks ar dažādām armijas/bruņoto spēku iestādēm un cilvēkiem ar milzīgiem ieročiem. Tur var manīt arī pa kādam tankam, bet, kā apgalvo paši iedzīvotāji, tad šis patiešām esot visdrošākais rajons visā Riodežaneiro - tiesa, tas ir procentuāli lielākais rajons, kurā var trast kādu ar šaujamieroci.

Vakarā pēc neliela kultūršoka devas, mums bija noorganizētas vakariņas vienā no slavenākajiem steika bāriem Riodežaneir, par kuru jau ieminējos -  Fogo de Chao. Te iemīlējos ne tikai pilsētā un ēdienā, bet arī ļoti, ļoti garšīgās Caipirinhās, kā arī satiku ļoti jauku un runātīgu puisi vārdā Felipe.  Felipe piesēdās pie vakariņu galda brīvā krēsla, tieši blakus man. Viņš ir izbijis tenisa spēlētājs, zina, kur ir Latvija (!!!) un ir pārliecināts, ka vislabākās lietas notiek neplānoti. Viņš drosmīgi var apgalvot, ka Anglija viņam ļoti nepatīk, viņam ir vecāks brālis un viņš ļoti ciena savus vecākus. Starp citu, cieņa šajā valstī ir liela - īpaši pret vecākiem, māsām un brāļiem, kā arī pret saviem tuvajiem draugiem. Brazīlis- parastais no saviem tuvajiem atvadās tos apskaujot, uzspiežot buču uz pieres vai vaiga.

Vakarā, kad devos mājup (lasīt - uz viesnīcu), pamanīju kaut ko ļoti, ļoti interesantu, kas lika smaidīt un divreiz pārliecināties, vai man nerēgojas - mums tik ļoti ierastais mēness, kas parasti ir augošs vai dilstošs no sāna, šajā kontinentā ir kā smaidiņš uz augšu vai uz leju - pietrūkst vien acis! Mazie dzīves prieciņi! ^_^

5.diena - Samba, de Janeiro!

Lai gan lielākā dienas daļa tiek pavadīta seminārā, vakarā mums tiek solīts lielisks atalgojums patīkamas atpūtas formā vienā no slavenākajiem krogiem/sambas bāriem pilsētā -Rio Scenarium-Pavilhão da Cultura, kas ir tāda kā antīkās kultūras meka - daudz spoguļu, vecu pulksteņu, zupas katliņu. Tajā pašā laikā - mūsdienīgs iekārtojums, sambas ritmi un skaisti skati, kas paveras no balkona malas.

Un tur patiešām solītā kultūra bija - kamēr drosmīgākās dāmas metās dančos bez kurpēm un mācīja, kā pareizāk uztaisīt tiltiņu, nesalaužot sprandu un citas noderīgas muguras daļas, citi stūrītī stāvēja un malkoja Caipirinhas (yes, šis kokteilis ir tieši tik populārs, ka tiek pasniegts visur, visiem un visu laiku. Visu. Laiku. Visu!), nobriestot lielākām kaislībām atlikušajā vakara daļā.

Kādu brīdi viesu ausis priecēja gaumīga Samba ar populāru dziesmu pavadījumu, bet pēc tam uz skatuves kāpa vesela sambas mūzikas skola ar vairākiem dejotājiem - arī tādām sievietēm, kuras parasti var redzēt uz Riodežaneiro karnevāla brošūras vāka - knaps kostīmiņš, kas tā īsti nosedz varbūt 20cm2 no visa ķermeņa platības. 

Tad arī manīju to atbrīvoto brazīļa garu - bez stresa, lēnām un mierīgi, nesatraucoties par pasaulē notiekošo un dzīvojot tikai tam konkrētajam momentam. Fantastiska sajūta, kas principā pārņem visus telpā esošos cilvēkus kā tāda labā baktērija. Neaizmirstams mirklis. :)

6.diena - Corcovado kalns, viens no pasaules brīnumiem un Riodežaneiro naksnīgās debesis

Jāsaka atklāti, ka man ir tieši tik labi, ka neatceros ne to, kas šodien pa dienu, ne to, kas par datumu un arī laika izjūta mazliet sapiņķerējusies meistarībā. Patiesībā, laiks Brazīlijā skrien. Jo ir tik silts, patīkams un cilvēki tik jauki! Visur smaidi un lietas/vietas, ko redzēt - neizsmeļami daudz.

Šodien arī nolēmām doties uz Corcovado jeb vienu no septiņiem pasaules brīnumiem - Cristo Redentor, kas atrodas 710m augstā kalnā. To laipni palīdzēja noorganizēt viens no Starptautiskās Paralimpiskās komitejas dzinējspēkiem, kurš piezvanīja savam personīgajam šoferim un mani nogādāja Corcovado kalnā. Es ne reizi savā mūžā nebiju redzējusi kaut ko tik, tik ļoti skaistu. Skats, kas paveras no Kristus statujas augšas, ir tik ļoti elpu aizraujošs, ka pirmās 5 minūtes es vienkārši stāvēju un skatījos, cenšoties saprast, vai gadījumā šis nav sapnis un es patiešām esmu šeit. Vārdu, lai paskaidrotu, cik skaisti tas bija, man nav vēl tagad, lai arī pagājis mazliet vairāk par nedēļu. Brīnišķīgi, apburoši, pasakaini? Šie vārdi ir pārāk vienkārši tam, ko redzēju, jo, nu... Tas ir tieši tik, tik, nu... T I K!, ka nav iespējams loģiski domāt, kad tur nokļūsti. Viss pārvēršas putrā un acis kā nelieli fotoaparātiņi cenšas ķert katru kadru un sajūtu. Fantastika, ne realitāte. Kosmoss. 

Pēc Cristo Redentor satujas (un kādas stundu ilgas klusēšanas no sajūsmas), devāmies arī uz Copacabana pludmali, kas ir viena no tūristu apmeklētākajām vietām Riodežaneiro. Tur veicām apmēram stundu garu pastaigu, vērojot mazos futbolistiņus un sērfotājus, kā arī volejbola spēlētājus - šie trīs sporta veidi ir tieši tik tipiski, ka ar to nodarbojas visi un visur. Izstaigājām pāris tirdziņus, kur par saprātīgām naudiņām varēja iegādāties daudz jauku un foršu lietu, kā arī suvenīrus, bet pēc tam devāmies atpakaļ uz viesnīcas pusi, kur nopeldējāmies okeānā, izbaudot patīkami lielos viļņus.

Ar to mana pēdējā diena Riodežaneiro nebeidzās - tas turpinājās ar Felipes laipno piedāvājumu padarīt manu pēdējo vakaru šajā pilsētā neaizmirstamu. Un viņam tas izdevās. Pilnīgi noteikti. Viņš mani sagaidīja pie viesnīcas ap 22, kad satiksme ārā jau bija pierimusi, un mēs devāmies iepazīt, kā pats Felipe minēja, īsto Rio, nevis to, kā to redz tūrists -parastais. Felipe dzīvo Riodežaneiro kopš dzimšanas un pārzina pilsētu labāk kā savu kabatu, tādēļ vispirms viņš man parādīja savu vidusskolu, kur esot mācījies. Tā atradās pie neliela līča, kur cilvēki vēl tik vēlā vakara stundā makšķerēja, atpūtās, spēlēja galda spēles un malkoja dzērienus. Pēc tam devāmies uz skaistu promenādi (par to skatu, kas pavērās, varētu atdot kādas 3 vai 4 savas dzīves, jo, ieraugot to, man pazuda valoda - atkal), kas iet ap Rodrigo de Feitas ezeru. Tur mēs nosēdējām kādu stundu un pirmais iespaids liecināja, ka Brazīlijā ballītes ceturtdienās nenotiek. Tur ar Felipi parunājām par to, ka viņš nav atrodams nevienā sociālajā tīklā, viņam, viņam patīk sērfot un agrāk viņš ir bijis profesionāls tenisists, kura profesionālā karjera izgaisa pēc nelaimes gadījuma. Un tad mēs dzirdējām skaļu, skaļu mūziku ezera pretējā krastā. Un ziniet, ko mēs darījām? Ielēcām mašīnā un braucām meklēt ballīti - jo, kā rādās, Brazīlijā ceturtdienās cilvēki tomēr dara lietas! Brazīlijas kultūra krietni atšķiras no tās, kas mums Rīgā, un tieši tas pats attiecas arī uz izklaidēšanos un ballēšanu. Ceturtdienas un sestdienas esot dienas, kad visas populārākās ielas ir pārpildītas ar cilvēkiem, bet piektdienās cilvēki uzvedas mierīgi. Mierīgāk.

Mēs attapāmies kādā nelielā laukumā, kas esot tipisks Riodežaneiro ceturtdienas vakars- cilvēki sēž milzīgā laukumā un apkārtesošajās ielās, dzer, runā, spēlē ģitāras un dejo salsu, apskaujas, ēd, dzīvo un dara vienkārši neiedomājami daudz foršas lietas. Tur nav bāru, tādi, kādi ir tipiska latvieša izpratnē - tur ir nelieli veikali, kuros visu diennakti var iegādāties alkoholu un turpat uz ielas arī iemalkot - atvērtas alkohola pudeles Brazīlijā nav nekas neparasts un tas nav likuma pārkāpums. Ja tev slinkums iet uz kādu no blakus esošajiem veikaliņiem - ik pēc 15, 20 min apkārt cirkulē pavecāki kungi ar milzu leduskasti, no kuras var iegādāties jebkuru dzērienu, kuru sirds vien kāro. Un tās sajūtas, esot tur... Tu nejūties apdraudēts, jo cilvēkiem ir vienalga par pasauli, un kādu brīdi tu pats esi neliela daļa Rio kultūras. Īpaši, ja sāc dejot sambu kādas random mūzikas grupas pavadībā - sajūtas ir vairāk kā patīkamas. Un arī tas, ka es izlecu no visa pūļa, neko nenozīmēja, jo tajā brīdī visi bija viens. 

Izrādās, šādi laukumi Riodežaneiro un Brazīlijā vispār esot ļoti tipiska parādība, jo cilvēki šajā kontinentā vēlas savstarpēju komunikāciju. Tāpēc mēs devāmies uz vēl vienu kvartālu, kur nobaudīju briesmīgu alu (nopietni, alus Brazīlijā riktīgi nav labs, garšo pēc ūdens), padejoju, paspēlējos ar suni, paklausījos sambas ritmus un uzzināju, ka Brazīlijā nedrīkst braukt ar automašīnu, ja esi iedzēris kaut mazliet. Un visā visumā tas bija maģisks, skaists un ļoti piepildīts vakars, kura dēļ Riodežaneiro pamest bija vēl grūtāk. Cilvēki tur šķiet vairāk atvērti, jauki un pozitīvi. Runājas un izpalīdz, kad nepieciešams. Izbauda dzīvi un... Nu, jā, izbauda dzīvi. Dienu noslēdzu ar atziņu, ka mango aug kokos, tie ir ļoti gardi, kad svaigi plūkti un šajā sezonā tajos dzīvo milzu sikspārņi, kuri esot ļoti labi kaimiņi.

7.diena - dienās, kad lidlauks pārāk tāls, gara, gara diena, rudens kā rudens un citas skumjās "Prāta vētra" dziesmas

Piecelties bija grūtāk kā jebkad. Nopietni. Šodien bija jādodas prom no skaistās un saulainās pilsētas, kuras cilvēki un apkārtne iekaroja manu sirdi, tāpēc katra koferī liktā manta šķita smagāka kā jebkad. Izmantoju vēl pēdējo izdevību un devos nopeldēties dzidrajā un ļoti sāļajā ūdenī, apskatīt apkārtni un pabaudīt sauli.

Staigājot gar pludmali, apmēram 200m rādiusā ar mani vēlējās iepazīties 3 dažādi vīrieši. Visos variantos viss sākas (1)ar nelielu sarunu par to, no kurienes esi, kāpēc staigā viena. Pēc tam seko (2)iepazīšanās - brazīlis noskūpsta roku. Tad seko (3)uzaicinājums uz kopīgu Caipirinhas vai alus glāzi, uz ko gan nācās teikt nē, jo transports uz lidmašīnu bija burtiski pēc 30 minūtēm. Tad notiek (4)atvadīšanās - brazīlis maigi ieķeras matos pie skausta, pievelk tuvāk un uz vaiga uzspiež slapju skūpstu. Un tā tie brazīļi tās latviešu meitenes apbur! :)

Viens puisis bija sērferis, kurš mani pārķēra pa ceļam uz viesnīcu, pārjautājot, vai patiešām esmu tam puisim iedevusi savu numuru. Tā sākas saruna, kas atkal noved pie aicinājuma uz kādu kopīgu dzērienu un maigs skūpsts uz vaiga. Tas pat nebija traucējoši, jo brazīļi satiekoties viens otru sabučo uz abiem vaigiem tā vien ka šmaukst! Tas bija patīkami, tas lika sarkt, smaidīt un vēlēties parunāt ar konkrēto puisi ilgāku brīdi. Lai vai kā, konkrētais puisis pastāstīja par to, ka jau vairāk kā gadu nestrādā un paņēmis pauzīti darbam. Pelnīšanai gan ne - viņš, līdzīgi kā lietuvietis, ko satikām pirmajā dienā, pelna pārdodot paša uzņemtas fotogrāfijas. Kad jautāju, vai nav garlaicīgi veselu gadu neko nedarīt, viņš noplātīja rokas, pasmaidīja un pateica, lai apskatos sev apkārt - ir tik daudz kas darāms bez darba, nu, piemēram, sērfošana. Un to viņš katru dienu arī dara. 

Sēdēju lidostā un vēroju vēl pēdējo saulrietu citā kontinentā, skumstot par došanos prom, tomēr priecājoties par iepazītajiem cilvēkiem un izbaudītajām 7 dienām pilnīgi citā, nereālā realitātē. Doties prom Zane negribēja un sad Zane was sad. Very, very sad. Tomēr raksts ir tapis - un to es nedarīju Riodežaneiro, jo ikdiena bija pārāk piesātināta ar dažādību, vienkārši nebija laiks domāt par citām lietām. Tātad- esmu mājās. Un šoreiz pat neesot bad luck Zane - viss gāja kā pa diedziņu.

Man šķiet, ka pirmo reizi noķēru sajūtu, kurā sapratu - ja man būtu iespēja doties prom uz kādu brīdi no Latvijas, tā būtu Brazīlija. Pilnīgi noteikti. Šobrīd tai pieder mana sirds un veselais saprāts. Un Riodežaneiro maina cilvēkus - nē, tu nekļūsti piesardzīgs un nesāc sargāt savas mantas (nu labi, tas arī), bet tu kļūsti atbrīvotāks, atvērtāks, vienaldzīgāks pret lietām, kuras nevari mainīt. Un laimīgāks.

Obrigado, amigos! Vemos vocês no próximo ano!