Francija. 3.,4.,5. diena.

Francija, konkrēti Liona, tomēr manu viedokli nav mainījusi - tā noteikti nav vieta, kur es vēlētos pavadīt vairākus savas dzīves gadus - netīrība, angļu valodas neesamība un dīvainās smakas apkārt varētu būt tie atslēgas vārdi, kas uz šo brīdi raksturotu to, kā es redzu Lionu. Bet nestrebsim karstu - te ir arī jaukas lietas. 

3.diena jeb "kāpēc franči tik ļoti ēd bagetes?"

Pirmā lieta - ārā joprojām valda karstums, tiesa, zibens un lietus klātesamība mazliet uzlabo situāciju, jo, well, ir ļoti karsts un tāds teikums "man ir vēss" šajā valstī neeksistē. Vismaz ne pagaidām. Tāpat kā karstums, kurš pārsteidzis Dienvideiropu nesagatavotu, šokē angļu valodas neesamība - ja centies iegādāties saldumus, tad gaisā kāds apjucis francūzis cenšas ātri vilkt cipariņus, lai es saprastu, cik daudz naudas man jāsamaksā par, piemēram, turzu ar franču saldumiem. Tāpat notiek arī restorānā (īstenībā, ēstuvītē, kas bageti dēvē par pilnvērtīgu dienas maltīti) - centies runāt angliski, pārdevējs atbild franciski un tad ej un saproti, dabūsi savu bageti ar majonēzi vai kečupu, abiem vai nebūs tev bagetes vispār. Interesanti, lai neteiktu vairāk. Ak, jā,  arī apģērbu veikalā viņi vai nu izliekas, ka nesaprot angļu valodu vai arī vienkārši vienmēr rāda visiem ārzemniekiem, cik ļoti skaists un plats smaids viņiem ir. 

Jā, kas tiem frančiem ar tām bagetēm? Visu šo dienu laikā esmu atradusi tikai vienu restorānu, kurā iespējams iegādāties vairāk, nekā sausu maizi ar trīs gabaliņiem sarkanas krāsas desas/gaļas un vienu salātlapu. Bagetes un sviestmaizes te ir visur - tas ir visierastākais ēdiens, kāds atrodams vienā no lielākajiem iepirkuma centriem Lionā, un galvenais, ka tām ir vismaz 20 dažādas variācijas. 

Liona patīkami pārsteidz cenu ziņā - biju gatavojusies nesamērīgi augstām cenām un, atzīšos, ir veikali, kuros patiešām var šķirties no milzīgām naudas summām (te es,protams, runāju par t.s. firmas veikaliem un "Stockmann" tipa veikaliem), taču kopumā viss ir saprātīgās cenās, īpaši apģērbs. Tagad, kad ir izpārdošanas sezona, viens bikšu pāris veikalā "Bershka" maksā 9.90 EUR, bet pāris kedu veikalā "New Yorker" - 6 EUR. 

4.diena jeb "Zanei vienalga, ka strūklakā nedrīkst peldēt un par metro arī īstenībā nav jāmaksā"

Diena, kad izbaudīju metro burvību, par kuru vismaz 3 cilvēki no 10 nesamaksāja. Un mums neviens neko neteica, īstenībā, pat palīdzēja - kāda francūziete noskenēja savu metro karti un izstūma vienu latvieti kopā ar sevi. Divi par vienu cenu, ja vēlamies būt precīzi. Bet, ja godīgi, man nav ne jausmas, kas ir metro un kā, pie velna, saprast, kur jāpārsēžas, jāiet vai jārāpo, lai nokļūtu galamērķī a.k.a. vietā, kur vajag nokļūt. 

Atkal valda karstums, šajā dienā - +32 grādi skaitās auksts un citi cilvēki staigā jakās ar garajām piedurknēm (crazy persons). BET! Šī ir diena, kad temperatūra nepārsniedz +38 un pieklājīgi turās +33  - +36 grādu robežās (man patīk, nesūdzos). Šī bija arī diena, kad pirmo reizi savā mūžā peldējos strūklakā un IT WAS AMAZING! Ņemot vērā, ka nav Lionā ūdenstilpnes, kas varētu atspirdzināt, tad man bija vienalga un es viena pati iekāpu strūklakā "pamērcēt kājas", kas izvērtās par "man ir vienalga un es eju peldēties". Rezultātā pie galdiņa, kur sēdējām, pieskrēja pārdevēja un teica, ka peldēt tur nedrīkstot, taču viņa neko nevarot izdarīt. Un vēl - strūklaku, kurā peldēju, dizainēja tas pats vīrelis, kurš ASV esošo Brīvības statuju. Cool.

Pēc notikuma ar strūklaku, vienu slapju kleitu un dienu slapju apakšveļas pāri, secināju, ka policija Francijā nestrādā pārāk labi, vai arī visiem ir vienalga, ka tu pārkāp likumu, jo apcietināta neesmu un no cietuma nerakstu. Pagaidām.

Atkal pārliecinos par Lionas skaistumu - mini Eifelis, skaistas baznīcas un, ja sākotnēji jutos kā Anglijas pilsētā, tad tagad varu apgalvot, ka sajutos kā esot Romā, lai gan tur nekad neesmu bijusi - skaisti un puķēm nosēti logi un palodzes, šauras ieliņas, nelielas mājas un ielu muzikanti, kā arī daudz vīteņaugu un lauru lapu koku. Un vai es pieminēju lavandu? Jā, tās te ir daudz.

P.S. Runājot par to, cikos francūži beidz darba dienu, jāsaka, ka veikali beidz darbu ap plkst. 19., bet restorāni savus viesus aicina pamest telpas ap plkst. 00:00. Tad sākas vakars tiem, kuri vēl nevēlas iet gulēt un kuri vēlas darīt foršas lietas, piemēram, spēlēt pokeru.

 

5.diena jeb "kanalizācija, desas un citi sieri"

Visur, kur eju, smaržo dīvaini. Vai tā te ož visu laiku? Laikam pie šī aromāta pierod. Kopumā esmu saodusi kādas četras nepatīkamas smaržas un visas - lielveikala apkārtnē. Gandrīz visur var saost kanalizāciju - sēdi pie galdiņa, malko Mojito/kolu/alu/ūdeni - kanalizācija. Soļo no pāri ielai - kanalizācija. Dodies cauri metro stacijai - kanalizācija. Visur. Otrs visbiežāk sastopamais aromāts vairāk sastopams pārtikas veikalā, kur, piemēram, piena produktu nodaļa ir tabu - ož jau pa gabalu. Un ne jau tie garšīgie sieri un izsmalcinātie piena izstrādājumi, bet pa zemi izlietais piens, kurš karstumā sācis rūgt. Te mēs nonākam pie fakta konstatējuma - lielākā daļa francūžu ir nekārtīgi un vienaldzīgi pret tīrību - tas, starp citu, novērojams arī vecpilsētas sirdī, kur pa zemi mētājas McDonald's maisi un ēdiena iepakojumi, vienreiz lietojamās krūzes, pudeles, avīzes un cita draza. 

Bet kopumā - pilsēta ir ļoti skaista un Lionas iedzīvotāji tiešām lepojas ar to, kas viņiem ir - pieminekļi, neskaitāmi daudz strūklaku, baznīcas, pilsētas laukumi un vecas jūgendstila, baroka un romiešu laika celtnes.

Cenas nemainīgas - kokteilis Mojito maksā 5.50 EUR, kas ir lētāk, nekā Austrijā. Tāpat, pasūtot steiku, tev atnes steiku, nevis karbonādi, kas tikai pēc nosaukuma ir steiks. Šodien pusdienas normālā ēstuvē trīs cilvēkiem izmaksāja apmēram ~71 EUR, kas ir trīs reizes dārgāk, nekā iegādājoties trīs bagetes ar gaļu, salātlapu un kečupu.

Šodien uzzināju vēl divus faktus par Lionu. Pirmais, kas šķīta patiešām interesants, bija fakts, ka Lionā nedzīvojot īsti francūži. Tā esot alternatīva iebraucējiem un tieši šī iemesla dēļ, darbu atrast ir sarežģīti, ja vien neesi vietējais ar miljons gadu pieredzi, trīs augstākajām izglītībām un pazīšanos darba vietā, kur esi noskatījis vēlamo amatu. Savukāt otrs fakts ir algas - Lionā vidējā alga ir apmēram ~ 1200 EUR.

Dienas notikums: Gāju uz dzīvokli, lai pārvilktu kreklu, kuru nosmērēju, ēdot gaļu (ļoti svarīgs fakts). No punkta A - lielveikala-, līdz punktam B - dzīvoklim-, jāmēro apmēram 700 metri. Uz stūra stāv vīrietis, kurš izvelk savu mantību un sāk čurāt virsū nabaga sienai. Saprotams, ja vajag - vajag, neko nepadarīsi, bet interesantākais tas, ka francūži iet garām un viņiem tas liekas pilnīgi pašsaprotami. Un es vēl brīnos, kāpēc visur ož pēc kanalizācijas...

Iedvesmai - Alt-J - Breezeblocks

Francija. 1.-2. diena.

Kā minēju vienā no iepriekšējiem ierakstiem, mans ceļojums no pasakaini skaistās, kalnainās un saulespuķēm bagātās Austrijas, turpinās Lionā, Francijā. Arī šis ceļojuma posms sākās ar kaut ko - piemēram, atziņu, ka, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā, saullēkts vienmēr un visur būs kaut kas maģiski skaists. Jā, saullēktu man izdevās redzēt, pat neskatoties uz kalniem un augstajām koku galotnēm, kas spītīgi turpināja slēpt šo neparasto skaistumu (tagad vēlos sagaidīt saullēktu vēlreiz). Šoreiz nestāstīšu par to, kas norisinājās backstage jeb lidostā, vairāk vēlos dalīties savos pirmajos (un, protams, ne tik pirmajos) iespaidos par to, kas ir Francija, kāpēc tā ir tik tūristu iecienīta valsts un kādēļ viens no galvenajiem transporta līdzekļiem te ir motocikls. 

 1.diena jeb "Kā, lūdzu?"

Pirmais, ko redzi, izgāžoties no lidmašīnas, saprotams, ir lidosta. Jauka, plaša, kondicionēta. Otrais, iespējams, ir cilvēki, kas atkal skrien kur nu kurais un tu attopies milzu mashpit'ā, ar kura palīdzību centies nokļūt sev vēlamajā galapunktā. Trešais nav nekas saskatāms. Tas ir jūtams. Dodoties ārpus lidostas telpām, uzskrienot kādam virsū un saņemot pretī klusu "Pardon!"(tulk.atvainojiet), vienīgais, ko vari darīt ir apjukt un galvā aši izdomāt, kā pateikt kaut ko gudru un kaut ko tādu, kas kaut vai mazliet izklausītos francisks. Nesanāk. Tajā brīdī saproti, ka ar vācu vai krievu valodu neizbrauksi, bet angļu valoda... Nu, tā ir angļu valoda - liela daļa franču angliski runā tik pat slikti, cik es runāju itāliski ( un es protu skaitīt līdz 20, kā arī pateikt "mājsaimniece").

 

Braucot cauri pilsētai, ieraugu kārtējo zaļo audzi - šoreiz nebeidzams daudzums ar maïs (tulk. kukurūza), kas lepni aizņem vismaz 15% no tā zaļuma, ko redzēju. Ja runājam par attīstību, tad te nu man ir ko piebilst. Kultūra uz ceļiem, jāatzīst, ir savdabīga - automašīna un pagrieziens ir divas nesavienojamas lietas; tāpat interesanta liekas rāvējslēdzēja principa neesamība un, jā, arī sarkanās gaismas, vismaz vakaros, te neeksistē. Un motocikli - to te ir ļoti daudz, galvenokārt tādēļ, ka ar tiem pilsētā ir vieglāk pārvietoties - tiem ir stāvvietas, nav jāstāv sastrēgumā un citas ekstras.

Pirmais iespaids par pilsētu radies jauks un pozitīvs, šķiet, ka arī cilvēki ir jauki, lai gan ar frančiem pļāpājusi vēl neesmu. Ja jāsalīdzina ar Austriju, tad Austrijā cilvēki izskatījās mazliet laimīgāki un smaidīja arī par sīkumiem. Francijā cilvēki vairāk saprot svešos un citādi domājošos. Fakts, ka gulēju mašīnas bagāžas nodalījumā, cilvēkiem varētu šķist interesants - francūži gan pavaicāja, vai nevajag nofotografēt. Tāpat Liona šķiet arī ļoti multikulturāla pilsēta un nesaprotamu iemeslu dēļ ( īstenībā, saprotamu), nepamet sajūta, ka esmu kādā Anglijas pilsētā.

Un vai es jau minēju, cik ļoti karsts te ir? Tagad jāiedomājas situācija, ka ieej pirtiņā ar visām drēbēm, tu gribi noģērbties, bet tu nedrīksti, bet pirtiņas durvis atvērt nevar. Apmēram tā varētu raksturot to spiedīgo karstumu, kas te valda.

Rītdien plānā atrast kādu vietu, kur ķert saules starus, doties iepirkties, parunāt ar francūzi un izbaudīt to, ko cilvēki mēdz dēvēt par atpūtu. 

2.diena jeb "diena, kurai papildus nosaukuma nebūs"

Es nemēdzu slapināt gultā, bet no rīta pamodos slapja - karstums jau projām tik liels, ka par kondicionieris īsti nelīdz - gluži kā grupas "Prāta Vētra" populārajā dziesmā - "spilvens spiež un sega par šauru, sapnis nekāds un miegs par cauru". Respektīvi, tu ej gulēt +28 grādu siltumā, un mosties, kad ārā ir +36 grādi.

Otrā diena, īpaši, kad esi izgulējies, liekas daudz saulaināka. Gan tieši, gan pārnestā nozīmē. Un šodien arī cilvēki Francijā šķita laimīgāki, nekā vakar, tāpēc nolēmu kārtīgi izbaudīt vienu no Lionas lielākajiem iepirkšanās centriem.

Pirmais novērojums - cilvēki izvēlas apģērbu, kas ir dārgāks, taču kvalitatīvāks. Piemēram, veikals NEW YORKER bija gandrīz tukšs, lai gan pašlaik atlaides tur ir milzīgi lielas un Latvijā cilvēki par šādām atlaidēm atdotu savu labāko kurpju pāri. Vai arī ne. Bet būtība ir skaidra - NEW YORKER is bad, HUGO BOSS is the real deal! 

Cenas ir mazliet augstākas, nekā Latvijā. Starp citu, Francijā, gluži kā daudzās citās Eiropas valstīs, ir ierasts iegādāties lietas vairumā. Piemēram, desmit vienu metru garas maizes bagetes maksā 4 EUR, kas ir izdevīgāk, nekā iegādāties vienu maizes bageti par 0.50 EUR. Arī konfektes un šokolādes var iegādāties "multipakās", t.i., pēc 8 šokolādes pa 5 EUR, vai 1 šokolādi par 1.45 EUR. (un jebkurš cilvēks saprot, ka lētāk nopirkt astoņpaku). Neliels ieskats manos šīsdienas pirkumos:

• 4 gabaliņi gaļas, fasēti - 3.03 EUR
• 10 x 0.33l kolas bundžiņās - 4.64 EUR
• Nutella 1kg - 4.12 EUR
• 2l ūdens - 0.18 EUR
• 4 virtuļi ar ievārījumu - 2 EUR
• 4 AA izmēra baterijas "Duracel" - 4.19 EUR
• 800g raviolli ar gaļu - 4.29 EUR
• 250g tomātu kečups "Heinz" - 1.49 EUR 

Tātad atliek secināt, ka vairumā pirkt ir izdevīgāk, bet ūdens un maize te maksā lētāk, nekā Latvijā santīmos. Tāpat veikalos novērojams, ka franči kopumā ir kūtri uz ēstgatavošanu (lai arī cik dīvaini tas nebūtu), jo ir liels piedāvājums gatavajiem mikroviļņu krāsns ēdieniem. Arī sagrieztas vistas, gaļas, sieri un citi gardumi ir lielā piedāvājumā un par nieka 10 EUR vari iegādāties krāsnī ceptu vistiņu, kas gan 10 minūtes jāpasilda krāsnī, lai tā būtu gatava. 

Dienas plāni - izdevušies, mērķi - sasniegti! Manīs, kā ies rīt. :)

Iedvesmai -   The XX - Angels

Austrija. Mazliet no visa.

Tagad, kad apmēram 38 stundas jau esmu pabijusi šajā kalnainajā un burvīgajā valstī, ko citi mēdz dēvēt par Austriju, varu padalīties arī savos pirmajos ( un, iespējams, ne tik pirmajos) iespaidos par to, kas ir Austrija, kas te ir citādi un kādus stereotipus esmu lauzusi, viesojoties šeit vien nepilnas trīs dienas.

Saprotams, ka ceļojums uz kādu vietu vienmēr sākas no kāda punkta. Mans, lai cik neparasti tas būtu, sākās Vecrīgā, kad apmēram 4 no rīta attapos, ka pēc 4 stundām beidzas t.s. "iečekošanās" lidojumam. Bet tas nav svarīgi. Svarīgākais ir tas, ka laicīgi nokļuvu visur, kur bija jānokļūst un lielu problēmu ceļā uz Austriju nebija, ja neskaita lielo daudzumu gaisa bedru.

Ierodoties Vīnes lidostā, kur iepriekš biju bijusi 2009.gadā, mani nepameta tā haosa un neziņas sajūta, kas rodas, kad esi apmaldījies - milzīgi plašumi, nenormāli daudz veikalu un vismaz 15x vairāk cilvēku nekā veikalu, kas kā mazas skudriņas skraida kur nu kurais. Tāpat apmulsina arī labirinta efekts - lai nokļūtu līdz bagāžai, jāiziet cauri vismaz 10 dažādām telpām, 11 durvīm vismaz trīs dažādos līmeņos un tikai tad, iespējams, ja nebūsi veicis nepareizu pagriezienu, nokļūsi pie ilgi kārotajām mantām.

Daba Austrijā arī ir...divejādas dabas. No vienas puses - kalni, skaisti mežu masīvi, kā arī plaši Sonnenblumen(tulk. saulespuķu) lauki, kuru dzeltenā krāsa tā vien apžilbina. Taču no otras puses - smogs, kura dēļ kalnus, kas atrodas tālāk par 100 km, nemaz nevar ieraudzīt. Tāpat arī gaiss ir smacīgs un teksts "iziešu paelpot svaigu gaisu" parasti izvēršas par "aiziešu uz viesnīcu un ieelpošu kondicionēto gaisu, jo tas ir svaigāks". Tāpēc jāsecina, ka Austrijā darbojas izcilais teiciens "Kurš putniņš agri ceļas, ierauga skaistumu, kuru pa dienu nevar redzēt".

Cilvēki. Hm... Esmu vīlusies. Vācija vienmēr palikusi atmiņā ar jaukiem, atsaucīgiem cilvēkiem, kuri neatsaka palīdzēt un kuri parasti uzsmaida par to, ka tu esi ārzemnieciņš, kurš nezina, kur atrodas, piemēram, tuvākās labierīcības. Austrija mani nošokēja, tiesa, ne labā nozīmē n tieši te notika pirmā stereotipa laušana, jo benzīntankā uz jautājumu "Wo ist die Toiletten?"(tulk. Kur ir tualetes?), sieviete nikni pašķielēja un ar rādītājpirkstu norādīja virzienu uz ārdurvīm. Iespējams, es neesmu vienīgais cilvēks, kas viņai to jautā ik dienas, tāpēc viņa bija neapmierināta, taču vilšanos izbaudīju arī vienā no pasākumiem, kuru apmeklēju. Kā izrādās, Austrijā dzīvojošie neuzskata par nepieciešamu piecelties kājās savas valsts himnas laikā.(Tagad jāiedomājas situācija, ka esi Mežparkā un dziedi Latvijas himnu, bet neviens nepieceļas kājās!!!) Jā, tas patiesi bija dīvaini, ka četri, pieci cilvēki stāv kājās, kamēr atskaņo kādas valsts himnu, savukārt atlikuši ~ 50 cilvēki sēž sapīkuši un savā starpā sarunājas. Atklāti sakot, iestājās apjukums. Varbūt esmu ar veciem uzskatiem, taču, manuprāt, tas ir tik pat neglīti, kā aiziet uz operu vai teātri džinsu biksēs.

Vieta, kur pašlaik esmu, atrodas apmēram ~80 km no Vīnes un izrādās - ir ne tikai vecākā pilsēta Austrijā, bet arī Apakšaustrijas galvaspilsēta. Sankt Pölten jeb Sanktpoltena izmitina apmēram ~ 50.000 iedzīvotāju. Iespējams, tādēļ tā ir klusa, mierīga un provinciāla tipa pilsētiņa ar kalnainām, šaurām alejām, baznīcām, pieminekļiem un vēl nenovērtētu skaistumu. Pa dienu visas kafejnīcas un tējnīcas, kā arī ēstuves un restorāni ir gandrīz tukši - uz pirkstiem var saskaitīt 6 vai 7 cilvēkus, kuri nesteidzīgi malko vīnu vai smēķē āra kafejnīcās( starp citu, šī pilsēta var lepoties arī ar lielu smēķētāju skaitu). Šķiet, ka šīs pilsētas iedzīvotāji savu dienu uzsāk vakarpusē ap 20.00, kad pilsētas laukums ir pilns ar cilvēkiem, riteņbraucējiem un dzīves baudītājiem, taču viss...ir ļoti kluss. Vecrīga vienmēr ir pārpildīta un pilna ar cilvēkiem. kas atrodas steigā, taču te neviens neskrien.

Cenas arī, patiesībā, nav nemaz tik augstas, kā sākotnēji bija licies - piemēram,  glāze ar vietējo alu 0.5l tilpumā gandrīz visur maksā 3.50 EUR, savukārt kokteilis Cuba Libre 6.80 EUR, kas ir apmēram tik pat daudz, cik 25 cm pica vietējā restorānā. Ēdiena dažādība, saprotams, novērojama visās ēstuvēs un kārtīga maltīte vienam cilvēkam parasti svārstās cenā no 5.00 EUR līdz 14.00 EUR.

Kopumā iespaids radies jauks, taču neesmu droša, vai šī ir tā vieta, kur es vēlētos palikt ilglaicīgi. Pārāk...Lēns dzīves ritms. Vismaz te.

Pēc divām dienām mans ceļš vīsies uz valsti, kurā vēl ne reizi neesmu bijusi - leģendām apvīto Franciju un konkrēti - lielo Lionu. Nevaru vien sagaidīt! ;)

Filmas apskats: Now You see me (2013)

   Filma stāsta par četriem jauniešiem, kuri sevi dēvē  par "The Four Horsemans" jeb "Četriem jātniekiem", kuri visi īsteno pārsteidzošus burvju trikus, taču ne tiem labākajiem mērķiem. Viens no noziegumiem, kur tiek izmantotas "burvestības", ir bankas aplaupīšana, kas patiesi tiek īstenota. Kinolentes gaitā atklājas, kā šie burvju triki tiek veikti un kas aiz tā visa stāv. Tieši tādēļ filma noteikti pārsteigs.

   Ja man būtu jāapraksta filma trīs vārdos, es to nespētu, jo tieši tāda tā ir - neaprakstāma, piesātināta ar nenormāli plašu emociju gammu, daudz dažādiem notikumiem un pārsteidzošiem pavērsieniem, kurus visus trīs vārdos apkopot nav iespējams.

Kopumā šis kino gabals bija ļoti baudāms un īsti nesaprotu Mārtiņa Otto kritiku, kuru viņš pauž savā filmas recenzijā ( skat. recenziju --> http://www.tvnet.lv/izklaide/kino/468888-krapsanas_iluzija_izpildits_pasaule_sarezgitakais_triks ), bet, lets face it, es neesmu tāds kino guru un pārzinātājs, iespējams, viņam taisnība un filma tiešām ir ļoti paredzama. Lai gan man tā nešķita.

   Uz filmu devos "uz dullo" un jāsaka, ka nenožēloju. Pat vairāk, esmu patīkami pārsteigta par to, cik tāda tipa filma izdevusies laba - tajā patiešām ir ne tikai trillera cienīgas ainas, bet arī epizodiskas ainiņas, kurš var izsmieties līdz sirds dziļumiem vai izbrīnā ieplest acis. Ja man būtu jāvērtē, tad piešķirtu 8, kas manā skatījumā nozīmē episki, taču ne līdz galam. Piektdienas vakara draugu/ meiteņu filmiņa. :)