Austrija. Mazliet no visa.

Tagad, kad apmēram 38 stundas jau esmu pabijusi šajā kalnainajā un burvīgajā valstī, ko citi mēdz dēvēt par Austriju, varu padalīties arī savos pirmajos ( un, iespējams, ne tik pirmajos) iespaidos par to, kas ir Austrija, kas te ir citādi un kādus stereotipus esmu lauzusi, viesojoties šeit vien nepilnas trīs dienas.

Saprotams, ka ceļojums uz kādu vietu vienmēr sākas no kāda punkta. Mans, lai cik neparasti tas būtu, sākās Vecrīgā, kad apmēram 4 no rīta attapos, ka pēc 4 stundām beidzas t.s. "iečekošanās" lidojumam. Bet tas nav svarīgi. Svarīgākais ir tas, ka laicīgi nokļuvu visur, kur bija jānokļūst un lielu problēmu ceļā uz Austriju nebija, ja neskaita lielo daudzumu gaisa bedru.

Ierodoties Vīnes lidostā, kur iepriekš biju bijusi 2009.gadā, mani nepameta tā haosa un neziņas sajūta, kas rodas, kad esi apmaldījies - milzīgi plašumi, nenormāli daudz veikalu un vismaz 15x vairāk cilvēku nekā veikalu, kas kā mazas skudriņas skraida kur nu kurais. Tāpat apmulsina arī labirinta efekts - lai nokļūtu līdz bagāžai, jāiziet cauri vismaz 10 dažādām telpām, 11 durvīm vismaz trīs dažādos līmeņos un tikai tad, iespējams, ja nebūsi veicis nepareizu pagriezienu, nokļūsi pie ilgi kārotajām mantām.

Daba Austrijā arī ir...divejādas dabas. No vienas puses - kalni, skaisti mežu masīvi, kā arī plaši Sonnenblumen(tulk. saulespuķu) lauki, kuru dzeltenā krāsa tā vien apžilbina. Taču no otras puses - smogs, kura dēļ kalnus, kas atrodas tālāk par 100 km, nemaz nevar ieraudzīt. Tāpat arī gaiss ir smacīgs un teksts "iziešu paelpot svaigu gaisu" parasti izvēršas par "aiziešu uz viesnīcu un ieelpošu kondicionēto gaisu, jo tas ir svaigāks". Tāpēc jāsecina, ka Austrijā darbojas izcilais teiciens "Kurš putniņš agri ceļas, ierauga skaistumu, kuru pa dienu nevar redzēt".

Cilvēki. Hm... Esmu vīlusies. Vācija vienmēr palikusi atmiņā ar jaukiem, atsaucīgiem cilvēkiem, kuri neatsaka palīdzēt un kuri parasti uzsmaida par to, ka tu esi ārzemnieciņš, kurš nezina, kur atrodas, piemēram, tuvākās labierīcības. Austrija mani nošokēja, tiesa, ne labā nozīmē n tieši te notika pirmā stereotipa laušana, jo benzīntankā uz jautājumu "Wo ist die Toiletten?"(tulk. Kur ir tualetes?), sieviete nikni pašķielēja un ar rādītājpirkstu norādīja virzienu uz ārdurvīm. Iespējams, es neesmu vienīgais cilvēks, kas viņai to jautā ik dienas, tāpēc viņa bija neapmierināta, taču vilšanos izbaudīju arī vienā no pasākumiem, kuru apmeklēju. Kā izrādās, Austrijā dzīvojošie neuzskata par nepieciešamu piecelties kājās savas valsts himnas laikā.(Tagad jāiedomājas situācija, ka esi Mežparkā un dziedi Latvijas himnu, bet neviens nepieceļas kājās!!!) Jā, tas patiesi bija dīvaini, ka četri, pieci cilvēki stāv kājās, kamēr atskaņo kādas valsts himnu, savukārt atlikuši ~ 50 cilvēki sēž sapīkuši un savā starpā sarunājas. Atklāti sakot, iestājās apjukums. Varbūt esmu ar veciem uzskatiem, taču, manuprāt, tas ir tik pat neglīti, kā aiziet uz operu vai teātri džinsu biksēs.

Vieta, kur pašlaik esmu, atrodas apmēram ~80 km no Vīnes un izrādās - ir ne tikai vecākā pilsēta Austrijā, bet arī Apakšaustrijas galvaspilsēta. Sankt Pölten jeb Sanktpoltena izmitina apmēram ~ 50.000 iedzīvotāju. Iespējams, tādēļ tā ir klusa, mierīga un provinciāla tipa pilsētiņa ar kalnainām, šaurām alejām, baznīcām, pieminekļiem un vēl nenovērtētu skaistumu. Pa dienu visas kafejnīcas un tējnīcas, kā arī ēstuves un restorāni ir gandrīz tukši - uz pirkstiem var saskaitīt 6 vai 7 cilvēkus, kuri nesteidzīgi malko vīnu vai smēķē āra kafejnīcās( starp citu, šī pilsēta var lepoties arī ar lielu smēķētāju skaitu). Šķiet, ka šīs pilsētas iedzīvotāji savu dienu uzsāk vakarpusē ap 20.00, kad pilsētas laukums ir pilns ar cilvēkiem, riteņbraucējiem un dzīves baudītājiem, taču viss...ir ļoti kluss. Vecrīga vienmēr ir pārpildīta un pilna ar cilvēkiem. kas atrodas steigā, taču te neviens neskrien.

Cenas arī, patiesībā, nav nemaz tik augstas, kā sākotnēji bija licies - piemēram,  glāze ar vietējo alu 0.5l tilpumā gandrīz visur maksā 3.50 EUR, savukārt kokteilis Cuba Libre 6.80 EUR, kas ir apmēram tik pat daudz, cik 25 cm pica vietējā restorānā. Ēdiena dažādība, saprotams, novērojama visās ēstuvēs un kārtīga maltīte vienam cilvēkam parasti svārstās cenā no 5.00 EUR līdz 14.00 EUR.

Kopumā iespaids radies jauks, taču neesmu droša, vai šī ir tā vieta, kur es vēlētos palikt ilglaicīgi. Pārāk...Lēns dzīves ritms. Vismaz te.

Pēc divām dienām mans ceļš vīsies uz valsti, kurā vēl ne reizi neesmu bijusi - leģendām apvīto Franciju un konkrēti - lielo Lionu. Nevaru vien sagaidīt! ;)