Francija. 1.-2. diena.

Kā minēju vienā no iepriekšējiem ierakstiem, mans ceļojums no pasakaini skaistās, kalnainās un saulespuķēm bagātās Austrijas, turpinās Lionā, Francijā. Arī šis ceļojuma posms sākās ar kaut ko - piemēram, atziņu, ka, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā, saullēkts vienmēr un visur būs kaut kas maģiski skaists. Jā, saullēktu man izdevās redzēt, pat neskatoties uz kalniem un augstajām koku galotnēm, kas spītīgi turpināja slēpt šo neparasto skaistumu (tagad vēlos sagaidīt saullēktu vēlreiz). Šoreiz nestāstīšu par to, kas norisinājās backstage jeb lidostā, vairāk vēlos dalīties savos pirmajos (un, protams, ne tik pirmajos) iespaidos par to, kas ir Francija, kāpēc tā ir tik tūristu iecienīta valsts un kādēļ viens no galvenajiem transporta līdzekļiem te ir motocikls. 

 1.diena jeb "Kā, lūdzu?"

Pirmais, ko redzi, izgāžoties no lidmašīnas, saprotams, ir lidosta. Jauka, plaša, kondicionēta. Otrais, iespējams, ir cilvēki, kas atkal skrien kur nu kurais un tu attopies milzu mashpit'ā, ar kura palīdzību centies nokļūt sev vēlamajā galapunktā. Trešais nav nekas saskatāms. Tas ir jūtams. Dodoties ārpus lidostas telpām, uzskrienot kādam virsū un saņemot pretī klusu "Pardon!"(tulk.atvainojiet), vienīgais, ko vari darīt ir apjukt un galvā aši izdomāt, kā pateikt kaut ko gudru un kaut ko tādu, kas kaut vai mazliet izklausītos francisks. Nesanāk. Tajā brīdī saproti, ka ar vācu vai krievu valodu neizbrauksi, bet angļu valoda... Nu, tā ir angļu valoda - liela daļa franču angliski runā tik pat slikti, cik es runāju itāliski ( un es protu skaitīt līdz 20, kā arī pateikt "mājsaimniece").

 

Braucot cauri pilsētai, ieraugu kārtējo zaļo audzi - šoreiz nebeidzams daudzums ar maïs (tulk. kukurūza), kas lepni aizņem vismaz 15% no tā zaļuma, ko redzēju. Ja runājam par attīstību, tad te nu man ir ko piebilst. Kultūra uz ceļiem, jāatzīst, ir savdabīga - automašīna un pagrieziens ir divas nesavienojamas lietas; tāpat interesanta liekas rāvējslēdzēja principa neesamība un, jā, arī sarkanās gaismas, vismaz vakaros, te neeksistē. Un motocikli - to te ir ļoti daudz, galvenokārt tādēļ, ka ar tiem pilsētā ir vieglāk pārvietoties - tiem ir stāvvietas, nav jāstāv sastrēgumā un citas ekstras.

Pirmais iespaids par pilsētu radies jauks un pozitīvs, šķiet, ka arī cilvēki ir jauki, lai gan ar frančiem pļāpājusi vēl neesmu. Ja jāsalīdzina ar Austriju, tad Austrijā cilvēki izskatījās mazliet laimīgāki un smaidīja arī par sīkumiem. Francijā cilvēki vairāk saprot svešos un citādi domājošos. Fakts, ka gulēju mašīnas bagāžas nodalījumā, cilvēkiem varētu šķist interesants - francūži gan pavaicāja, vai nevajag nofotografēt. Tāpat Liona šķiet arī ļoti multikulturāla pilsēta un nesaprotamu iemeslu dēļ ( īstenībā, saprotamu), nepamet sajūta, ka esmu kādā Anglijas pilsētā.

Un vai es jau minēju, cik ļoti karsts te ir? Tagad jāiedomājas situācija, ka ieej pirtiņā ar visām drēbēm, tu gribi noģērbties, bet tu nedrīksti, bet pirtiņas durvis atvērt nevar. Apmēram tā varētu raksturot to spiedīgo karstumu, kas te valda.

Rītdien plānā atrast kādu vietu, kur ķert saules starus, doties iepirkties, parunāt ar francūzi un izbaudīt to, ko cilvēki mēdz dēvēt par atpūtu. 

2.diena jeb "diena, kurai papildus nosaukuma nebūs"

Es nemēdzu slapināt gultā, bet no rīta pamodos slapja - karstums jau projām tik liels, ka par kondicionieris īsti nelīdz - gluži kā grupas "Prāta Vētra" populārajā dziesmā - "spilvens spiež un sega par šauru, sapnis nekāds un miegs par cauru". Respektīvi, tu ej gulēt +28 grādu siltumā, un mosties, kad ārā ir +36 grādi.

Otrā diena, īpaši, kad esi izgulējies, liekas daudz saulaināka. Gan tieši, gan pārnestā nozīmē. Un šodien arī cilvēki Francijā šķita laimīgāki, nekā vakar, tāpēc nolēmu kārtīgi izbaudīt vienu no Lionas lielākajiem iepirkšanās centriem.

Pirmais novērojums - cilvēki izvēlas apģērbu, kas ir dārgāks, taču kvalitatīvāks. Piemēram, veikals NEW YORKER bija gandrīz tukšs, lai gan pašlaik atlaides tur ir milzīgi lielas un Latvijā cilvēki par šādām atlaidēm atdotu savu labāko kurpju pāri. Vai arī ne. Bet būtība ir skaidra - NEW YORKER is bad, HUGO BOSS is the real deal! 

Cenas ir mazliet augstākas, nekā Latvijā. Starp citu, Francijā, gluži kā daudzās citās Eiropas valstīs, ir ierasts iegādāties lietas vairumā. Piemēram, desmit vienu metru garas maizes bagetes maksā 4 EUR, kas ir izdevīgāk, nekā iegādāties vienu maizes bageti par 0.50 EUR. Arī konfektes un šokolādes var iegādāties "multipakās", t.i., pēc 8 šokolādes pa 5 EUR, vai 1 šokolādi par 1.45 EUR. (un jebkurš cilvēks saprot, ka lētāk nopirkt astoņpaku). Neliels ieskats manos šīsdienas pirkumos:

• 4 gabaliņi gaļas, fasēti - 3.03 EUR
• 10 x 0.33l kolas bundžiņās - 4.64 EUR
• Nutella 1kg - 4.12 EUR
• 2l ūdens - 0.18 EUR
• 4 virtuļi ar ievārījumu - 2 EUR
• 4 AA izmēra baterijas "Duracel" - 4.19 EUR
• 800g raviolli ar gaļu - 4.29 EUR
• 250g tomātu kečups "Heinz" - 1.49 EUR 

Tātad atliek secināt, ka vairumā pirkt ir izdevīgāk, bet ūdens un maize te maksā lētāk, nekā Latvijā santīmos. Tāpat veikalos novērojams, ka franči kopumā ir kūtri uz ēstgatavošanu (lai arī cik dīvaini tas nebūtu), jo ir liels piedāvājums gatavajiem mikroviļņu krāsns ēdieniem. Arī sagrieztas vistas, gaļas, sieri un citi gardumi ir lielā piedāvājumā un par nieka 10 EUR vari iegādāties krāsnī ceptu vistiņu, kas gan 10 minūtes jāpasilda krāsnī, lai tā būtu gatava. 

Dienas plāni - izdevušies, mērķi - sasniegti! Manīs, kā ies rīt. :)

Iedvesmai -   The XX - Angels