Nieciņi, lentas un podziņas jeb idejas dāvanām

Pirms pāris dienām manā pastkastītē(tas tā, lai skan skaistāk, patiesībā via draugiem.lv) iekrita kāds interesants ielūgums uz dzimšanas dienas svinībām. Interesants, ne tāpēc, ka, piemēram, pirmais šogad, nebūt ne. Interesants, jo ielūguma autore skaidri bija norādījusi, ka "vairs nav pusaudze un dāvanās vēlas saņemt sadzīvē noderīgas lietas". Nezinu, kā citiem, taču man vienmēr ir bijušas problēmas ar oriģinālu un noderīgu dāvanu iegādi un manā gadījumā parasti dāvana ir vai nu tikai noderīga vai tikai oriģināla.

Šodien nolēmu apkopot, manuprāt, interesantākās dāvanas, kuras esmu pati dāvājusi, vai otrādi - saņēmusi dāvanā.Nezinu, cik noderīgas vai oriģinālas, taču domāju, ka pāris idejas smelties var! Tāpēc te arī apkopošu pāris interesantas idejas dāvanām, jo, kuram gan netīk dāvanas? ;)

IDEJAS oriģinālām un noderīgām DĀVANĀM

Apgleznota vāze. Pirms apmēram gada, kad tuvojās Ziemassvētki, sapratu, ka esmu bijusi nerātna un neesmu iekrājusi nepieciešamo naudas summu tuvo cilvēciņu dāvanām. Esmu "dari pats" cilvēks(nezinu, cik labi izdodas, but still), tāpēc iegādājos vairākas parastas stikla vāzes veikalā Cenuklubs.lv, iegādājos divas stikla krāsas (apm. ~ Eur 2 katra) un pati tās vāzes apgleznoju. Tur var izpausties - rakstīt novēlējumus, zīmēt ziedus, veidot kompozīcijas, abstraktas mākslas un tamlīdzīgi. Turklāt tukšo vāzi skaisti var piepildīt ar visparastākajām ledenēm.

Interaktīva glezna. Viens no, manuprāt, interesantākajiem dāvanu variantiem, kādu esmu redzējusi - veikalā "Tiimari", "Tiger" vai kādā citā nieciņu veikalā iegādājas audeklu gleznošanai (vēlamie izmēri ir līdz 60cm x 60cm, jo lielāku laukumu ir grūti aizpildīt), kā arī guašas, akrila, akvareļa vai jebkāda cita veida krāsas un otiņas. Neapzīmēto audeklu, otas un krāsas dāvina ar domu, ka viesi, kas ir ieradušies, katrs uz audekla papildina zīmējumu, līdz izveidojas unikāla piemiņa par šo pasākumu.

"Paģiru komplekts". Šāda veida paciņas, kurā tika salikti dažādi nieki, piemēram, pretsāpju tabletes, plāksteri, maza ūdens pudele un/vai neliela alkohola pudele un tamlīdzīgi nieki, bija aktuālas vidusskolā. Pati gan nesen līdzīgu uzdāvināju un visnotaļ līdzīgu saņēmu pretī - varbūt varētu šķist, ka ideja ir novecojusi, taču, jo oriģinālākas lietas kastītē vai maisiņā ievietosi, jo labāk. Piemēram, es saņēmu "Jaungada komplektu", kurā ietilpa kaudze saldumu, plaukšķene, alkohols, roku sildītājs, kā arī minerālūdens pudele 1.janvāra rītam.

Saldumu kaste. Man garšo ēst un pieļauju, ka neesmu vienīgā, kurai tā ir, tādēļ saldummīlim, koderim (datoriķim) vai vienkārši labam cilvēkam noderēs kastīte, kurā salikta kaudze garšīgu saldumu - Skittles, Čupačupsi, šokolādes batoniņi, ledenes, Chewits, pilngraudu batoniņi, saldas košļājamās gumijas un citi gardumi, kas ievietotu glītā kastītē. Tas ne tikai palīdzēs iegūt enerģiju pēc garas dienas, bet vienmēr būs tā saucamais stash ar garšīgumiem - ziemas salā nebūs jāmēro ceļš līz veikalam.

Pašcepta kūka/keksiņi. Manuprāt, viena no vissirsnīgākajām dāvanām ir pašcepta torte vai keksiņi. Pati gan dzimšanas dienās vai vārda dienās saņemu tikai pirktas kūkas, kas arī ir forši, taču ne tik forši, ja kūka ir pašcepta. Kūku cepusi pati esmu - virtuve bardakā un trauki netīri, taču gandarījums par padarīto liels! Vienīgi, jāuzmanās ar to, kāda tipa kūka tiek cepta - šokolādes kūka cilvēkam, kam negaršo šokolāde, nebūs labs risinājums.

Auskari, ķēdītes, rokassprādzes, pulksteņi. Lielākajai daļai meiteņu patīk dažādi nieciņi un sīkumi, ar ko papildinā savu garderobi. Tāpēc labs dāvanu risinājums ir bižutērija, kurā ietilpst viss boldā minētais. Tiesa, ir svarīgi pazīt cilvēku, kam dāvana tiek dāvāta, jo ir patiešām viegli nošaut greizi - te auskaru garums nav īstais, te pulksteņa siksniņas krāsa nepatīk, ķēdīte par garu un tamlīdzīgi sīkumi.

Mīļāko košļeņu kaste. Vai esat ievērojuši košļeņu dažādību pie lielveikalu kasēm? Nelielās kastēs uz pircējiem raugās neskaitāmi daudz košļeņu ar dažādām garšām. Jauka dāvana ir kaste ar košļenēm, t.i., 30 paciņas x 10 košļenes = 300 garšīgu košļājamo gumiju. Tiesa, viegli ievainojams cilvēks varētu pārsprast dāvanas jēgu, taču esmu redzējusi, cik laimīgi izskatās cilvēki, kuri saņēmuši savu mīļāko košļeņu krājumus vairākiem mēnešiem uz priekšu!

Biļete uz koncertu/teātri/operu/ baletu. Dāvana, ar kuru nekad neesmu nošāvusi greizi. Pati arī bieži vien dāvanā saņemu biļeti uz kādu jauku izrādi Latvijas Nacionālajā teātrī, vai, piemēram, no krustmātes vārda dienā visai bieži saņemu biļetes uz Latvijas Nacionālāš operas iestudējumiem. Tas ir kaut kas, ko cilvēks parastais sev pirks reti, īpaši, ja trūks laika vai resursu. Taču, līdzko dāvana uzdāvināta, atteikt būtu grēks un neiet uz kādu no pasākumiem - vēl lielāks grēks. 

Zīmējums uz asfalta. Viena no sirsnīgākajām dāvanām ir milzīgas apsveikuma kartiņas uzzīmēšana uz gaviļnieka piemājas asfalta. Darot to tumsas aizsegā, protams. Varbūt ne gluži "Mi tebja ljubim!", bet kaut ko visnotaļ līdzīgu. Tā ir iespēja izpausties ne tikai dāvanas dāvinātājiem, a.k.a. uz asfalta zīmētājiem, bet arī gaviļniekam prieks no rīta, dodoties ikdienas gaitās, pamanīt skaistu, krāsainu apsveikumu, kas veltīts tieši viņam. Tiesa, ziemā to darot salst rokas un pastāv visai liela iespeja, ka uzsnigs negaidīs sniegs, taču - it is worth trying!

Iepakojums ar mīļāko dzērienu. Pavisam nesenajos Ziemassvētkos, atkal sapratu, ka esmu bijusi nerātna, un neesmu laicīgi iegādājusies dāvanas tuvajiem, tāpēc ķēros pie nākamās "Praktiskais latvietis" sērijas un, zinot, ka māsai dikti garšo saldinātais dzēriens "Coca-cola", iegādājos pāris 0.5 pudeles ar šo dzērienu un skaisti iesaiņoju. Saprotams, ka dāvana tika likta lietā un izdzerta ātri, taču šai dāvanai ir pavisam noderīgs pielietojums. Šo droši var apspēlēt ar dažādu dzērienu bundžiņu sešpaku iepakojumiem.

Paša radīta dizaina krekls. Teiksim tā - tās noteikti ir vērtības, kas nenoveco. Vai tas ir dzeltens krekls ar slavenā pokemona Pikachu sarkanajiem vaidziņiem un lielajām, melnajām acīm, vai, piemēram, krekls ar uzrakstu "Bad girls suck. Good girls swallow." - tas ir ne tikai diezgan unikāli(varbūt mazliet klišejiski), bet prieks ir arī dāvanas saņēmējam, kuram skapī būs par vienu ikdienā nēsājamu kreklu vairāk.

Tējas komplekts. Tiem, kam garšo tējas un garšo tās dzert no milzu izmēra krūzēm(un es tiešām runāju par milzu izmēra krūzēm), manuprāt, patiks dāvaniņa, kas sastāvēs no, piemēram, vasarā pašlasītas un kaltētas piparmētru tējas un lielas(0.8l - 1l) krūzes. Pati esmu saņēmusi visai līdzīgu dāvanu, tiesa, bez krūzes, taču tēja bija ļoti garšīga un aukstos ziemas vakaros(toreiz vasaras gan) baudāma.

Tas tā - īsumā viss. Pirmās lietas, kas iešāvās prātā un šķita jaukas. Rezumējot varu tikai piebilst, ka, pirmkārt, ir svarīgi atcerēties, ka ne visām dāvanām jābūt dārgām vai ekskluzīvām, un, otrkārt, jāatceras, ka galvenais ir labais nodoms un radošs piegājiens pie lietām, arī pie dāvanu saiņošanas - dāvana var būt pavisam maziņš nieciņš, taču iepakots vairākos papīra slāņos. Prieks jau radīsies no tā vien, ka cilvēks ir centies dāvanu iesaiņot skaisti!

Veiksmes, radošas idejas un skaistas dāvanas!

Iedvesmai - Green Day - Amy

Alise Brīnumzemē - filma vs. realitāte.

Visai bieži pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas, ka salīdzinu cilvēkus ar kādas zināmas filmas galvenajiem varoņiem. Un šķiet, tas sākās kādā no skaistajiem vasaras mēnešiem, kad pāris nedēļu laikā iepazinu trīs visnotaļ atšķirīgus cilvēkus, par kuriem kādā no bloga ierakstiem solīju arī pastāstīt.

"Zane, nospriežot, ka tas nebūs īpaši korekti un interesanti..." - labi, patiesībā, man tas būtu vienalga, taču interesantāk, manuprāt ir dalīties ar manu nelielo interpretāciju par to, kā es redzu filmas "Alise Brīnumzemē"(Alice in Wonderland) varoņus reālajā dzīvē - viņu rakstura iezīmes.

Lai šis neizklausītos pēc neliela rakstiņa žurnālā "Avene" vai "Sīrups", kuros parasti ir dažādi testi par cilvēku tipiem, piemēram, "Kāds esi draugu sabiedrībā?", šis raksts atšķirsies kaut vai ar to, ka te būs bildītes. Un vairāk vārdu. Un šis nebūs tests. Kā arī vairāk ironijas. Un sarkasma. Un mans viedoklis. Sāksim? Sāksim.

Alise. Cilvēks, kuru viegli varētu sajaukt ar Kāpēcīti un Nezinīti. Nekad nav pārliecināta par savām izvēlēm un vienmēr šaubās, vai izdarījusi pareizo izvēli (gadījumā, ja vispār izdarījusi izvēli). Parasti visai nenoteikta un noslēpumaina būtne, kas ārēji runā daudz, bet iekšējos dēmonus patur pie sevis - ne tikai, lai nesāpinātu sevi, bet arī citus. Cilvēks, kurš uz jautājumu atbildēs ar pretjautājumu, vai, labākajā gadījumā, sāks runāt par visu, tikai ne to, kas minēts uzdotajā jautājumā. Sapņotāja, kas gaida uz brīnumu. Neapzinoties mēdz pievilt cilvēkus. Drosmīga, iespējams, pārāk ziņkārīga. Prot parādīt zobus, ilkņus un arī nazi, ja nepieciešams. "Alus? Labāk dod spirtu." - varētu būt mūsdienīgas Alises spilgtākais domugrauds.

Baltā Karaliene. Šķiet, ka viņa ir rados ar Māti Terēzi - labsirdīga, visu zinoša, vienmēr izpalīdzīga. Ir pārliecināta, ka zina visu un ka dzīve ir  vēja plūsma, kurai vienkārši jāļaujas. Parasti tā arī ir, bet ir reizes, kad Baltajai Karalienei nav taisnība un tādēļ tai grūti atzīt savu vainu. Bieži slēpj savas patiesās domas un skumjas aiz smaida, jo nevēlas, lai citi viņā viltos, kā arī labāk iedzer kādu glāzi alus, nekā atbild uz miljons jautājumiem. Biežāk klusē, nekā iesaistās bezmērķīgās sarunās. Lielisks klausītājs un padomu devējs. Uzticama un lielisks draugs."Beidz stresot, še, alus!" - varētu būt mūsdienīgas Baltās Karalienes spilgtākais citāts.  

Sarkanā Karaliene. Cilvēks, kurš ir ļoti pašpārliecināts. Ļoti. Vienmēr turēsies pie saviem lēmumiem, bet, ja lielāku labumu gūs pielāgojoties citiem, - pielāgosies citiem. Varētu šķist, ka viegli ietekmējama, taču iekšēji zina savus nolūkus un nekavēsies tos sasniegt. Mēdz spēlēties ar cilvēkiem. Sarkanā Karaliene varētu būt rados ar Sniega Karalieni - vēsa, mazliet cietsirdīga, bet visiem taču ir sirds, arī tai! Cilvēks, kas rīkojas, nevis novēro un tad sāk rīkoties. Mēdz citus uzskatīt par kaut ko dikti, dikti zemāk stāvošu par sevi. Augstprātīga, taču draudzīga. Nepametīs nelaimē.

"Alu nē, labāk sulA. Alkoholu atstāšu tavā pārziņā!" - varētu būt mūsdienīgas Sarkanās Karalienes spilgtākais citāts.

Češīras Kaķis. "Minka, minka, kur tu esi?" -  neatsauksies. Šim cilvēkam, kā jau kaķim, ir divas dabas - vienu brīdi mīļš, pūkains, laisks un draisks, otrā brīdī - ielaiž nagus miesā, bet jau atklātā brūcē iesmērē mazliet sāls. Saldākai dzīvei, tā teikt. Iespējams, tas ir cilvēks, kam ir vienalga, ko par viņu domā, tādēļ daudz nesapņo un neaizdomājas arī par citiem. Mēdz būt vienaldzīgs, bet nekad nepametīs nelaimē - ja vien pamatīgi neizbesīsi, vai arī mincītim negribēsies paspēlēties ar cilvēku gluži kā ar dzijas kamolu. Vientuļnieks ar bara instinkta pazīmēm. Ēd daudz, garšo ēst un laiski čučēt saulītē. Slinks, bet čakls, nopietns, bet ar lielisku humora izjūtu. "Vēlies alu? Varētu tev uzsaukt. Bet slinkums. Nopērc pats."- varētu būt mūsdienīga Češīras minkas citāts.

Trakais Cepurnieks. Man, he is crazy! Straujas dabas, ātrs, neaprēķināms, spontāns - un tās ir tikai dažas īpašības, kas viņu raksturo. Visa dzīve paiet lielā skrējienā, īsti neko no tās neizbaudot. Daudz domā, daudz dara, tāpēc daudz sasniedz, taču vienmēr būs kaut kas tāds, ka viņam pietrūks. Ir mērķtiecīgs un pārliecināts par to, ko vēlas sasniegt. Neslēpjas aiz savām cepurēm, bet uzreiz liek kārtis galdā.Gribētu teikt,ka Trakie cepurnieki ir cilvēki, kuri savā dzīvē vēl nav atraduši īsto vietu. Iedomājas, ka zina visu, taču tad saprot, ka tā īsti jau neko nezina. Labs klausītājs, labs runātājs, labs darītājs. Avantūrists un dīvainis, bet kompānijas dvēsele. "No rīta alus mājās, bet jau vakarā - bārā! Tāds izaicinājums!" - varētu būt mūsdienīga Cepurnieka domu grauds.

Marta Zaķis. Ja ir vēl slinkāks zvērs par šo, tad tas ir Vinnijs Pūks. Vienmēr ir jautrs un neķītrs, bet labprātāk dienas pavada ieritinājies milzīgā spilvenu kaudzē ar ēdienu, tēju, segu un datoru. Marta Zaķis nelabprāt atklāj savu iekšējo būtību, tāpēc daudz mēdz noklusēt vai nerunā vispār. Skumjš Zaķis ir skumjš - ja reiz palicis saskumis, viņa garastāvokli uzlabot ir visai grūti. Cilvēks, kurš niķīgi un uzstājīgi liks darīt lietas citiem, bet, atduroties pret atraidījumu, kļūs domīgs. Vēlas visu un uzreiz. Ir neliels zaķpastala(cik ironiski!), jo izvairās no jaunām lietām un vietām. Cilvēks, kurš dzīvi uztver ļoti vienkārši. "Varētu aiziet uz virtuvi un iedzert alu. Vai arī iedzert to alu, kas mētājas pie gultas." - varētu būt mūsdienu Marta Zaķa citāts.

Saprotams, šīs ir viens liels joks. Atceroties varoņus filmā un to, kādas bija to rakstura iezīmes, vienkārši tās savilkt ar reāliem cilvēkiem. Tagad, ka interpretācija ir pabeigta, nevaru savilkt paralēles ar saviem draugiem, taču dažas rakstura iezīmes noteikti tiem piemīt! Cheers! 

2014!

Nu jau gandrīz nedēļu ļaudis visā pasaulē apzinīgi dzīvo 2014.gadā. 2014. 2014? Jā, patiesi, tik daudz. Atceros 2000.gada Jaungada sagaidīšanu - cilvēki gaidīja tā saucamo Millenium gadu, ieejot pilnīgi citā, teikšu, ļoti atšķirīgā gadsimtā - 21.gs. Bet nu, kopš 2000.gada pagājis labi daudz laika, izdarīts daudz lietu, kā arī notikušas citas, īpaši ekskluzīvas vai ne tik ļoti ekskluzīvas lietas. Un jau atkal - kārtējo gadu pēc kārtas - iesācies cerību, mērķu, lielu panākumu gads.

Arī Jaungada apņemšanās ir visai ierasta lieta. Nezinu, kā citi, taču es savas Jaungada apņemšanās parasti izpildu un, lai cik dīvaini tas nešķistu, vēl pirms mēneša atradu savu "New Years resolutions" lapu, kuru rakstīju 2012.gada nogalē (Dievs, žēlīgs, cik tas bija sen!). Jā, tālajā 2012.gadā manas vēlmes bija pavisam vienkāršas. Tās neatklāšu, taču varu pačukstēt - es nevēlējos nopelnīt miljonus, negribēju apceļot visu pasauli gada laikā vai tādas lietas. Manas vēlmes bija pavisam pieticīgas, ļoti nedaudz un, kā rādās, tik vienkāršas un elementāras, lai gada laikā manas apņemšanās piepildītos. Un kā ar šo gadu? Dīvaini, bet pirmo reizi vairāku gadu laikā, 2013.gada 31.decembra vakarā mans vēlmju saraksts netapa. Nebija laika? Nevēlējos? Iespējams. Varbūt pat tā labāk - tas tomēr ir citādāk nekā citos gados, un, iespējams, tas pat ir ļoti labi. Tad kādēļ es runāju par šo visu? Ak, jā. Sapratu, ka, ja neuzraksti kaut kādus mērķus nākamajam gadam, tad...Kamdēļ bezmērķīgi pavadīt vairākas dzīves/gada dienas? Hm. Un tad atskārtu, ka tomēr kaut kur dziļi sirdī mēs visi ļoti labi apzināmies, ko tieši šogad vēlamies sasniegt, pat tad, ja tas nav glīti uzdrukāts uz papīra.

Tātad, bez ilgas ceremonijas, trīs lietas, kuras noteikti vēlos šogad izdarīt. 

1)Iemācīties stāvēt uz galvas. Kāpēc? Hell, es nezinu, vienkārši liekas, ka tā ir viena no lietām, kuru šogad noteikti ir jāapgūst.

2)Pilnībā salikt Kubiku-rubiku. Līdz šim esmu tikusi galā ar vienu plakni un visu plakņu divām rindām, bet sarežģīto algoritmu tā arī neesmu līdz galam izpratusi. Nu, ko, vēl 360 dienas, lai pan;aktu vēlamo efektu!

3)Ģitāras spēle - vismaz mazliet! Ziemassvētku vecītis sagādāja man ģitāru. Kādēļ gan neizmantot iespēju un neiemācīties kādu labu gabalu? Noderēs ne tikai Pilnam Mīnisam, bet arī manai pašizaugsmei! ;)

Novēlu skaistu, saticīgu un patiešām veiksmīgu šo, 2014.gadu! Lai gada beigās varētu atskatīties uz pagājušo un saprast, jā, pie velna, gads ir bijis vairāk kā lielisks, ļoti veiksmīgs un neaizmirstams. Nu, skaists jau tas gads būs, nenoliedzami! Savukārt tie, kuri aizmirsuši izveidot savu vēlmju sarakstu 31.decembra pievakarē un vēl joprojām sev par to pārmet - tas nekas, visas iespējas to izdarīt tagad, jo gads jau nesteigsies, arī tam vajag nelielu atpūtu pirms milzīga izrāviena uz priekšu! ;-)

Lai labs! Priekā!

Svētki, kuros viss smaržo labi

Mani mīļākie svētki vienmēr bijuši Ziemassvētki. Tie man mūždien asociējušies ar siltiem gaļas pīrādziņiem, tēju, piparkūku aromātu, reibinoši daudz mandarīnu un, protams, spožos papīros ietītām dāvanām. Lai gan, dāvanas noteikti nav vissvarīgākās, ir patīkami saņemt kādu nieciņu no mīļajiem.

Piemēram, visjaukākā dāvana, ko esmu saņēmusi, ir žagaru bunte pilna ar konfektēm. To gan es saņēmu diezgan agrā vecumā un pieļauju, ka toreiz biju to pelnījusi. :)

Šogad Ziemassvētki pagadījušies tādi...nekādi. Dāvanas jaukas, skaistas un, protams, sen gaidītas, taču nav tā ikgadējā Ziemassvētku prieka. Iespējams, jo esmu kļuvusi vecāka.Iespējams,
jo nav sniega. Iespējams,iespējams,iespējams. Nezinu. Lai arī šī gada Ziemīši noteikti bijuši vieni no vislabākajiem pēdējo gadu laikā, nepamet šī nepabeigtības sajūta, jo liekas, ka kaut kas īsti līdz galam nav izdarīts. Laikam trūkst tā apbrīnojami skaistā Ziemassvētku sajūta, kas tev rodas mazam esot. Jā, tas noteikti ir tādēļ.

Vairākas dienas pēc kārtas centos radīt Ziemassvētku noskaņu - cepu piparkūkas, cepu pīrādziņus. Tāpat saiņoju dāvanas, bet pirms to saiņošanas - izvēlējos skaistākos ietinamos papīrus, bantes un lentes. Centos arī izpušķot "eglīti", kas šogad, atšķirīgi no pagājušā gada ceriņa zara, bija istabas stūrī zaļojoša palma. Taču smieklīgākais ir tas, ka visīstāko Ziemassvētku sajūtu guvu neilgi pēc lapu sārtošanās procesa sākuma - septembrī, kad kopā ar Arti, Māri, Lindu un Margaritu sēdējām Māra Brīvības ielas rezidencē un klausījāmies Ziemīšsvētku karoļļus. ^_^ Tobrīd es nedomāju par neko. Es biju es, Artis bija Artis, Māris bija Māris un tā tālāk. Un es tiešām jutos tā, kā gaidītu gada skaistākos, baltākos un gaišākos svētkus.

I tried. I tried, but I failed. I failed trying.  

Lai nu kā, Ziemassvētki pēc apmēram 4 minūtēm būs aizgājuši nebūtībā, spožais dāvanu papīrs izmests miskastē un daļa ikdienā nevajadzīgo dāvanu nonāks kaut kur istabas iekārtas tālākajā nostūrī. Skaistas, saticīgas un gaišas nākamās 364 Ziemassvētku gaidīšanas dienas.

Bezsakars bez sakara.

Pavisam nesen, kādā ne visai saulainā dienas vidū, sēdēju gultā ar mandarīniem un siltu tēju(ļoti svarīgs fakts). Domāju par lietām. Visādām. Nonācu pie secinājuma, kuru vēl tā īsti nespēju aptvert - ar katru dienu, kļūstot vecākai, saprotu, ka pasaule negriežas tikai ap mani. Nu, nav tā, ka es kādreiz tā esmu domājusi,nebūt ne. Pasaule apaļa, cilvēku daudz, katram savas stāsts aiz muguras. Un tieši par to - šis ieraksts.

Tagad ārā snieg. Nē, puteņo. Vējš plosa koku zarus, asfalts noklāts neskaitāmām peļķēm, jo sniedziņš vēl ir tik vārgs, ka pats lāgā nevar noturēties. Un sniegpārslām nevar saskatīt formu, jo tās kā aptrakušas metas kaislīgā dejā(arī svarīgs fakts).

Tad nu pie tā svarīgā ķeroties...Ak, jā. Pareizi - par to, ka katram ir savs stāsts. Nesen man kāds pavaicāja, kādēļ tad, kad iepazīstos ar cilvēkiem, esmu atvērta, komunikabla un draudzīga, bet tad, kad šī draudzība turpinās ilgāk, es noslēdzos un nepielaižu cilvēkus sev klāt. Tā nav, es pielaižu cilvēkus sev klāt, taču manu uzticību ir jāiegūst un bieži vien cilvēkiem apnīk censties. Well, there is this thing - esmu dzīvē pārāk daudz vīlusies. Pārāk. Gluži kā suns, kuru izmet no mājām vairākas reizes pēc kārtas, bet kurš turpina atgriezties, cerībā tikt ielaists siltumā. Aiz visa labā es vienmēr saskatu kaut kādas sazvērestības - liekas, iedraudzēšos ar cilvēkiem un viņi par mani aizmirsīs ( jo, jāsaka, es cilvēkus neaizmirstu, tiešām), vai, piemēram, iedraudzēšos, mēs kopā izklaidēsimies un - BOOM! - viss vienā jaukā brīdī pazudīs. Un cik reižu nav bijis, ka esi "draugs" tik ilgi, kamēr no tevis kādam kaut kas ir nepieciešams?

Šodien aizdomājos, ka noteikti neesmu vienīgā, kurai ir savs stāsts, nezinu, līdzīgs vai nē. Citreiz, cenšoties iepazīt cilvēku, par viņu atklājas dažādi fakti, piemēram, tas, ka ārējais, smaidīgais puisis vai meitene varbūt iekšēji nemaz tā nejūtas. Ir cilvēki, kuri nelabprāt atklāj savas patiesās jūtas vai stāsta par to, kas ar viņiem pagātnē noticis. Un es viņus saprotu, jo arī viņi, iespējams, dzīvē ir vīlušies un, nevēloties izskatīties vāji, vienkārši noklusē lietas.  

Vēl par tiem stāstiem, ko esmu sapratusi pēdējo dienu laikā - tu dalies ar savu stāstu un kāds tev pastāstīs savējo. Tas gan ir visai reti, bet pastāstot kaut ko cilvēkam- ļoti privātu vai emocionāli intīmu - cilvēks jūt, ka var tev uzticēties un pastāsta lietas arī tev. Tā tas vienkārši ir. 

Un, ar šo es vēlējos pateikt, ka, pirmais, neskati vīru pēc cepures(nodrāzti, bet tomēr - taisnība!)  un, otrais, nevajag uzskatīt, ka visa dzīve griežas tikai ap tevi. Katram ir savs stāsts, katram bijuši pārdzīvojumi, labi un slikti notikumi, un, tikai tāpēc, ka šķiet, "jā, viņam noteikti ir viss un viņam dzīvē ir paveicies", nevajag uzskatīt, ka tā patiesi ir. Jo tā nav.

Un tāpēc - 5 fakti par Zani. 

1st edition.

1. Mīļākie ziedi - frēzijas. Kāpēc? Tās ir skaistas, trauslas, bet reizē - ļoti izturīgas, kā arī smaržo lieliski. 
2. Zanei ļoti patīk peldēt. Ziema, vasara, ūdens, peļķe, jūra vai baseins - peldēšana tik ļoti atbrīvo. Tu peldi zvaigžņotā vasaras naktī uz muguras un vēro, kā no debesīm gāžas miljoniem nelielu zvaigznīšu. 
3. Zane mīl dziedāt. Karaoke vai duša - pat koka kaste ielas malā var būt skatuve! Un es dziedu visu, pat tad, ja nemāku un nezinu vārdus. Č-č-č-čandžēes!
4. Man garšo daudz, bet negaršo rozīnes, melnā šokolāde, sēnes, speķis, lakrica, vīģes, īsts lauku piens u.c. 
5. Man bail no zirnekļiem, tumsas un vientulības. Zirnekļi, jo viņiem ir vairāk kāju, nekā kukaiņiem, kā arī viņi no dibena šauj tīklus. Tumsa, jo bērnībā ieguvu traumu no "The x files". Vientulība, jo laiks iet uz priekšu, bet esmu mazliet viena. 

Nu, redz'! Nav nemaz tik traki atklāt pāris lietas. Un kuram katram es to neatklāju. ^_^

Vienā elpas vilcienā - Grieķija

Nu jau pirms vairāk nekā nedēļas atgriezos no pasakaini skaistas zemes, par kuru biju dzirdējusi vien skolas vēstures stundās - Grieķijas, taču atmiņas par tikai četras dienas ilgo ceļojumu vēl ir pavisam svaigas. :)

Un tagad, kad Latvijā termometra stabiņš noslīdējis mazliet zem nulles, tā vien gribas atpakaļ silto dienvidu vēju, smaržīgo mandarīnu aromātu un daudzās, labirintiem līdzīgās šaurās ieliņas, kuras necaurejamas padara palmas. Taču par visu pēc kārtas - tā, kā tam jābūt. ;-)

1.diena jeb "Kur ir saule, nebeidzams karstums un jūra?"

Vakarā ierodoties Grieķijā, jūra tehniski bija - tāda slapja un miglai līdzīga gāzās no debesīm. Apsolītais siltums - pazudis, jo, kā minēja lidostā strādājošie grieķi, mēs, latvieši, noteikti atvedām lietu no Rīgas ( jā, jo lietus skrien man līdzi visur!). Tas arī lauza manu stereotipu par Grieķiju, kuru nesaprotamu iemeslu dēļ biju ieņēmusi galvā, taču, kā izrādās, Grieķijā NAV mūžīgā vasara ar miljons grādu karstumu.

Taču viss nebija tik peļami, jo, izkāpjot no autobusa, kurš mūs nogādāja viesnīcā, kas atradās aptuveni 3km rādiusā no visiem populārākajiem apskates objektiem, ieraudzīju kaut ko, kā dēļ mana sirds salēcās( un mana sirsniņa tā vienkārši apkārt nelēkā!) - palmas, palmas visur! Koki, kādus vairāk biju redzējusi vien botāniskajā dārzā, tagad lepni slējās turpat pie viesnīcas ieejas. Kā arī jāsaka, ka gaiss smaržoja tāpat, kā tas parasti smaržo Latvijā agrā pavasarī - kad tikko nokusis sniegs un sāk plaukt pirmie pavasara ziedi.

2.diena jeb "Afrodīte, marmors, krievvalodīgie un saulriets"

Saprotot, ka esi Grieķijā, pirmais, ko vēlies darīt, ir mesties nebeidzamos piedzīvojumos un izpētīt tuvāko apkārtni, tāpēc, bruņojusies ar trīs(!!!) pilsētas kartēm, uzsāku ceļu uz Akropoli. Pirmais, kas iespiežas acīs - maz gājēju pāreju, gandrīz neviena sakarīgi strādājoša luksofora, kā arī pilnīgi traki un karstasinīgi braucēji. Starp citu, arī te, līdzīgi kā Francijā, dominē motocikli, motorolleri un citi moto-(insert word) un (insert word)-cikli, tikai lielākā atšķirība ir tā, ka grieķi nelabprāt domā ar galvu par savu galvu - braucot ar motociklu apmēram 100km ātrumā, tikai katrs trešais uzskatīja, ka vēlams uzvilkt ķiveri. Tāpat mani atkal pārsteidza nenormāli lielais mandarīnu koku daudzums pilsētas centrā, jo, kur vien ej, priekšā milzīgs, kupls koks, kurā vīd garšīgie augļi. :)

Pēc apmēram 30 minūšu gājiena, nokļuvu Akropolē, kur mani jau gaidīja vismaz pieci pārsteigumi. Pirmais pārsteigums, kas mani patiesi iepriecināja, bija pieklājīgs grieķis, kurš pacietīgi apgleznoja māla traukums. Viņš labā angļu valodā pavaicāja, vai zinu, kur eju un vai man nav nepieciešama palīdzība, jo izskatoties, ka esmu apmaldījusies. Jāatzīst, ka ar visām trim kartēm, es patiesi biju mazliet novirzījusies no sākotnējā galamērķa, taču šī nelielā kļūme mani atveda līdz skaistajai Akropolei. Otrs pārsteigums mani sagaidīja pie turpat netālu esošā suvenīru kioska - kā jau īstenam tūristam, man ir tieksme iegādāties klišejiskas lietas - jā, arī ledusskapja magnētiņus. Un šis pārdevējs bija tik jauks un pretimnākošs, ka iegādājos 3 magnētiņus par EUR 7.00, kā arī dabūju trīs bez maksas - vienu, jo tā vienkārši vajag, otru, jo pārdevējam likos jauka un trešo, jo to man iedeva svešs garāmgājējs. Trešais pārsteigums man parādīja grieķu savdabīgo tirgošanās manieri - "Give me as much money, as you have", teica sieviete, cenšoties man notirgot milzīgu šalli, kas esot ražota tepat Grieķijā, taču piecas minūtes ar viņu strīdoties, sapratu, ka te "nebūs aršanas" un vienkārši devos prom, kad ar mani notika otrās dienas ceturtais pārsteigums - piebrauc klāt motocikls un uz tā sēdošie vīrieši pieklājīgā krievu valodā aicina mani doties viņiem līdzi un apskatīt kažokus. Savukārt piektais pārsteigums mani sagaidīja Akropolei blakus esoša kalna virsotnē, no kura, saprotams, pavērās pasakains skats - visa ieleja kā nosēta ar mazām, baltām mājiņām, palmām un citiem labumiem. Biju viena un nebija neviens, kas mani iemūžinātu fotogrāfijā, kad pēkšņi ar mani sāk runāt krievvalodīga sieviete un saka, ka ir fotogrāfe, kura man var palīdzēt. Success! Noslēgumā, mēs ne tikai lieliski parunājām, bet kalna virsotnē arī izbaudījām Grieķijas saulrietu.

Cenas Grieķijā ir ļoti pieņemamas. Un, lai gan paciņa cigarešu maksā apmēram divreiz dārgāk, nekā Latvijā, suvenīri, šokolādes, ūdens, siers un gaļa bija tik lēti, ka sākotnēji šķita, ka cenu esmu pārpratusi. Atpakaļceļā uz viesnīcu, ievēroju, ka grieķiem izplatīti ir nelieli restorāni un kafejnīcas, taču, kad vienā kebabu ēstuvē ierējās suns...Nu, jā, saprotiet paši, ko cilvēks tādā situācijā var nodomāt.Un vispār, klaiņojoši suņi Grieķijā  nav nekas īpašs - to tur ir apmēram tik daudz, cik mums pagalmos kaķu.

 3.diena jeb "selfiji, garšīgi ēdieni un vairāki WTF momenti"

Arī trešajā dienā nolēmu izmantot savu laiku lietderīgi, tādēļ devos tālākos Atēnu pētījumos. Dodoties aizvien dziļāk, pamani nestandarta darba laikus - tā, piemēram, apskates objekts "Zeva templis", darbojās tikai no 9.00 līdz 14.00. Tāpat - sestdienas dienā nestrādāja ne aptiekas, ne auto servisi, ne tūristu informācijas biroji, nekas. Līdz ar to, sestdienās notiek absolūta "bumbulēšana" pa pilsētu.

Maldoties ar savām trim Atēnu kartēm, kuras, satrp citu, katra rādīja savu virzienu kā nokļūt galamērķī, nonācu t.s. Atēnu tirgus laukumā jeb Plakā. Ar marmoru klātas, slidenas ieliņas un daudz cilvēku, kuri, gluži kā no skudru pūžņa izlīduši, skraidelē kur nu kurais. Un šajā tirgū noteikti var atrast dažādas lietas - sākot no tradicionālajiem Grieķu saldumiem, kā baklava, beidzot ar dažādiem austrumu talismaniem, juvelierizstrādājumiem un citām lietām. Un grieķi noteikti mīl kaulēties - to es iesaku īpaši. ;)

Šīs pašas dienas vakarā bija arī kāda pasākuma noslēguma vakariņas, kurās varēja izbaudīt dažādu valstu gardumus. Piemēram, kāds mammas paziņa no Armēnijas, ieradās ar pašdarinātu tekilu un īstu armēņu konjaku, savukārt viesis no Guzijas bija sagādājis neaptverami garšīgu sarkanvīnu (omnomnomnomn). Tāpat nogaršoju dažādus grieķu sierus, un tie ēdieni, kas ir pieejami Latvijā, Grieķijā garšoja citādi - garsīgāk. Vēl noteikti jāatzīmē, ka grieķiem ir patīkamas garšvielas, kuras padara ēdienu...nezinu, iespējams, eksotisku? Jā, drošvien. Katrā ziņā, ēdiens ir ļoti garšīgs, baudāms un pat pildītas olīvas, kuras citreiz man neiet pie sirds, garšoja fantastiski!

Šajā vakarā arī iepazinos ar kādu Bilu no Kanādas, par kuru sākotnēji neko nezināju. Vārds pa vārdam un izrādās, ka viņš ir bijušais hokeja komandas Edmontonas Oilers īpašnieks, kā arī bijušais Starptautiskās paralimpiskās komitejas vadītājs un viņam pieder zirgu stallis. Tāpat viņam ir meita, kura ikdienā nodarbojas ar izpletņlēkšanu un ir pilote. Vai nav lieliski?

4.diena jeb "orkāns, vakariņas un ciešs miegs"

Interesanti,ka gaiss Grieķijā smaržoja pēc tāda, kāds mums parasti novērojams agrā, agrā pavasarī. Un vēl mazliet citrona pieskaņa. Patīkami. Bet, grieķi ir salīdzinoši nekārtīgi un uz ielām bieži vien redzami cigarešu paciņu iepakojumi, papīri un cita draza. 

Ceturtā diena tikai pa dienu bija skaista - saulīte, siltums un vējiņš. Vējiņš kļuva par vējeli, vējelis par vēju un vējs kļuva par huge orkānu. Lai gan Latvijās tāds vējš būtu pupu mizas. Jā, bija pāris nogāztas sētas un daži nolauzti koki, bet kam gan negadās? 

Tāpat, šī bija tā diena, kas sapratu, ka grieķiem ir svarīgi labi paēst. Un ēstgribu parasti veicina sarkanvīns, sveču gaisma, vista un meitene pie sāniem. Bet, ja nevaru atrast meiteni, tad uz ielas pilnas malas ar eskorta pakalpojumu mājām, piemēram, "Lido" vai "Wall st.".

Jāatzīst, ka šī bija tā diena, kad izbaudīju mieru un nekā nedarīšanu, kā arī pirmo reizi pa ilgiem laikiem, lietainā laika iespaidota, noskatījos pāris seriālus. :)

Kopumā neilgā dzīvošanās ārvalstīs man patiesi patika - cita ikdiena, cita vide un fantastiska daba ar kalniem, lejām, ielejām, vīnogulājiem, olīvkokiem, lauru lapu kokiem, mandarīniem un citām garšīgām lietām!

11.novembris. Manējais.

Šobrīd skan "Pērkons". Ne tas, kas no zibens, bet tas, kas grupa - saldsērīgas, jestras, dziļas un nozīmju pilnas dziesmas izpilda tieši šis neatkārtojamais ansamblis. Un ir rudens. Tagad patiesi var teikt, ka ir iestājies rudens. Taču es neskumstu. Rudens ir jauks, jo tas nozīmē, ka pavisam drīz būs ziema, kurai sekos pavasaris, bet tad nāks ilgi gaidītā, siltā vasara. Turklāt - novembris šogad padevies ne tikai īpaši patriotisks, bet arī silts un sauss. Taču šoreiz - ne par to.

Šoreiz pāris 11.novembra bildes, kuras teigā centos uzņemt ar savu galīgi neprofesionālo aparātu. Taču man patīk. Un 11.novembris manā dzīvē nekad nebija bijis tik jauks. ^_^

Iedvesmai: Pērkons - Mēs pārtiekam viens no otra