Par segām un pārvalkiem

Gluži nesen centos izvēdināt galvu, staigājot pa kvartālam tālāk no māju puses un runājot ar

draudzeni, kura pirms neilga laika atgriezusies no Lielbritānijas. Viņa tur nodzīvojusi apmēram 8 gadus, absolvējusi koledžu, augstskolu un vairākus gadus arī strādājusi kādā apģērbu veikalā. Vai viņa gribēja doties prom? Nē, bet apstākļi spieda. Šoreiz apstākļi ir citādi un meitene nolēmusi pārcelties atpakaļ uz Latviju. Kā teiktu pati - uz vietu, no kuras nākusi un kurā stiepjas viņas senču Latviju. Vietā, kur var izbaudīt četrus gadalaikus un kur nesūkstās par rudeni, jo rudens te ir skaists - esot smaržīgs un ir pilns dažādām krāsām un to salikumiem. Viņa arī atradusi labu darbu, un šobrīd cenšas uzcelt savu mazo impēriju. Bet stāsts nav par to.

Esam izbijušas klasesbiedrenes, tādēļ nereti mūsu sarunās iespraucas kāda mūsu klasesbiedra vārds - paskat, tas drīz precēsies, tam nesen piedzimis bērniņš, tas - ieguvis jaunu darbu. Nonācām pie secinājuma, ka laiks skrien un patiešām ir neapturams. Un, ja tad, kad bijām 18 gadus vecas, šķita - hey, līdz 25 taču ir tik tālu! - , tad tagad līdz šim vecumam palikuši vien divi gadi. 

Par mani varētu teikt - esmu putns, kas vēlu ceļas un daudz domā (lai gan vēlā gulēšana parasti izpaliek darba vai kādas citas nodarbes dēļ). Un rudens - tas ir laiks, kurā es domāju visvairāk un citreiz šķiet, ka mans gads sākas ar septembri, nevis janvāri, jo tieši septembris iezīmē jauna gada laika sākumu, kad dienas paliek īsākas, naktis garākas un tumšākas. Un tieši šodien, es, Zane the Pūce, aizdomājos par savu ikdienu un to, ko es daru, kā un kur es virzos, un kāpēc es daru to, ko daru. Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka nesaprotat - kuram dzīves galam ķerties klāt? Tieši tā es sajutos pēc neilgas apspriedes ar savu iekšējo "Es" (nebaidies, katram tāds ir).  Un sapratu, ka pieaugušajam būt ir grūti.

Bērnībā lielākās grūtības sagādāja lielās segas ievietošana pārvalkā vai somas sakārtošana nākamajam rītam. Un par obligāto literatūru nemaz nerunājot - vēl tagad atceros, kā, pirmajā klasē iedama, sēdēju līdz vēlai nakts stundai un lasīju "Ronja - laupītāja meita", jo biju aizkavējusies ar tās lasīšanu mazliet vairāk kā mēnesi. Tagad vietnē Youtube šī grāmata pieejama audio versijā. 

Tagad? Es labprāt lasītu grāmatas līdz vēlai vakara stundai vai krāmētu somu nākamajai dienai. Segu pārvalkā man ievietot joprojām ir grūti, bet es to darītu labprāt. 

Tagad varētu vilkt analoģijas ar manām pārdomām par dzīvi un segas ievilkšanu pārvalkā. Iedomājies, ka Tev ir 100m x 100m liela sega. Pirmos divus stūru ievietot pārvalkā ir vienkārši, lai gan attālums starp abiem stūriem ir ļoti liels. Tad seko sarežģītākā uzdevuma daļa - ievietot segas trešo un ceturto stūri tā, lai pirmais un otrais neizkustās no vietas. Tomēr ikreiz, kad pavelc vienu segas stūri vairāk, abi jau iepriekš ievietotie stūri lēeeeni slīd laukā no tiem paredzētajām vietām. Tu dodies jau iepriekš ievietoto stūru virzienā, noliec tos vietā, un secini, ka trešais stūris, kuru teju tikko biji ievietojies pareizajā kabatā, ir izslīdējis laukā... Kad ir izdevies visus stūrus ievietot pareizajās kabatiņās, seko tās sapurināšana. Un Tu purini, purini, līdz sega, ar kunkuļiem vai bez, ievietojas pārvalkā. 

Izklausās sarežģīti, tomēr zinu, ka jūs mani saprotat. Tas ir likumsakarīgi - kādai lietai veltot vairāk laika, citai tiek veltīts mazāk, jo diennaktī ir tikai 24h, bet citreiz šķiet, ka mazāk. Un centieni apvienot visu vienlīdz labi, vainagojas ar kunkuļainu, nevienmērīgi ievietotu segu pārvalkā.Tad kā ir labāk? Atstāt segu bez pārvalka? Samierināties ar kunkuļiem segā? Samierināties ar kādu no pārvalka izslīdējušu segas stūri? Es nezinu, bet to nezina neviens, pat ne mamma, kura parasti tiešām zina daudz.

Ar to es gribēju teikt, ka dzīvot pieaugušo pasaulē ir grūti, bet ne mazāk interesanti. Katru dienu jāsaskaras ar lēmumiem, idejām, cilvēkiem. Ir jācenšas sabalansēt atpūta, darbs un brīvā laika pavadīšanas iespējas, veltot laiku arī sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Un noteikti jāatstāj laiks muļķībām un jokiem, jo kas gan var būt labāks kā dzīvot pieaugušo pasaulē, bet justies kā bērnam? Jā, ir pienākumi, bet tas neliedz būt mazliet muļķīgam un skatīties uz to visu ar prieku. 

Šobrīd esmu iekritusi nelielā veļas kaudzē, mēģinot atrast pārvalku, kurā ievilkt segu, jo pagaidām ir sajūta - es daru, daru, daru, bet nezinu, kur virzos. Mazie mērķi ir sasniegti, bet tālākejoši un lielāki - vēl nav līdz galam nosprausti, jo ir grūti saprast, kur kāds konkrēts lēmums mani novirzīs. Un tad, kad būšu atradusi mērķi, uz kuru virzīties, būšu atradusi arī pārvalku, kurā ievietot savu segu. Bet pagaidām - es varu iztikt arī bez tā. :)

Dziesmas rudenim

Man rudens vienmēr ir lielu pārmaiņu laiks, un, lai gan tas pilnīgi noteikti nav mans mīļākais mēnesis, tas ir laiks, kurā varu baudīt siltu zeķu, mīkstas gultas komfortu un malkot karstu tēju. Parasti šis laiks ir arī grāmatu un pārdomu laiks - īpaši mīļas man ir Imanta Ziedoņa epifānijas, kuras šad un tad pārlasu, cerībā iegūt par kādu domu graudu vairāk, kā arī mazliet vairāk izprast pasaules kārtību un to, kādēļ cilvēks ir cilvēks ar visām no tā izrietošajām sekām. Rudens ir arī tumšo vakaru un saldsērīgas mūzikas laiks, jo rudens piedod arī ilgākas pārdomas. Vasara gan negaida un nepiedod - skrien garām ar piedzīvojumiem, nakts peldēm un zvaigžņu lietu. Rudens ir vienkāršāks - biežāk līst, ir drēgns un auksts, un beidzot ir laiks pieķerties kaut kam, kam vasarā nebija laiks. Nu, piemēram, blogam.
Šis ieraksts gan nebūs par vasarā piedzīvoto, jo to aprakstīt vienā ierakstā un saspiesti būtu ļoti nepieklājīgi. Šis ieraksts būs par mūziku - par tām pāris dziesmām, kas iesēdušās prātā jau kādu laiku un pavada mani caur rudeni. Lielākā daļa noteikti ir dzirdētas, bet varbūt man izdosies parādīt kaut ko mazāk zināmu. Enjoy. :)

Tame Impala - Feels Like We Only Go Backwards
Dziesma, kas iekritusi manā plejlistē pavisam nesen, bet jau aizņem vismaz 30 minūtes mana laika ik dienas. Skanīga, tomēr mazliet saldsērīga un žēlīga. Īpaši piemērota ļoti lietainai un drēgnai dienai. Un īpaši tad, kad neko negribas darīt, kā vien malkot siltu tēju. :)

Bon Iver - I Can't Make You Love Me
Bons Ivers, kuru regulāri klausos sesijās, ir viens no mūziķiem, kura dziesmas liek smaidīt un palīdz koncentrēties, kad kaut kas jāizdara ātri un īpaši steidzīgi. 

Elliot Moss - Slip
Manuprāt, šo lielisko skaņdarbu man parādīja Ieva, kad vēl kopā mācījāmies 2.kursā. Mēs taisījām viena otrai t.s. dziesmu pakas, jo viss dzirdētais jau bija apnicis. Nolēmām - ja reiz mums ir līdzīgas mūzikas gaumes, padalīsimies viena ar otru ar dziesmu sarakstu vēlam rudenim. Domāts - darīts. Biju piemirsusi par šo dziesmu uz diviem gadiem, līdz nejauši uzgāju video, kur tā bija skaņu celiņš. Smaids.

Twenty One Pilots - Ride
Arī šī muzikālā apvienība pilnīgi nejauši nonāca manā redzes lokā pirms vairākiem gadiem, tomēr tad tā nebija tik populāra (varbūt bija? iespējams, es to nezināju). Toreiz es daudz neiedziļinājos un mans viedoklis par viņu mūziku bija neitrāls - nu, jā, skan mūzika, ir labi, bet nekas īpašs. Tad pilnīgi nejauši dzirdēju šos atkal - nu jau pēc vairāk nekā divu gadu pauzes-, un kopš tā laika, mūziciņa pilnīgi noteikti ir arī manā plejlistē.

Lana Del Rey - Summertime Sadness
Vasara ir mans mīļākais gada laiks, jo tajā var izbaudīt peldes vasaras naktī, parastu kopā būšanu. Pilnīgi nesankcionētu nakšņošanu mežā, vēlas pastaigas un... ziniet, ko? Nesalst. :) Lai gan pavisam veca un zināma, šī dziesma vienmēr man asociējas ar vasaras beigām. Īpaši tagad, kad esmu atgriezusies no Brazīlijas.

Astrud Gilberto - The Girl from Ipanema
Un, ja runājam par Brazīliju, tad šī dziesma bija tā, kuru ik pa laikam klausījos, lidojot mājup. Un tai nevajag komentārus. Tā ir vienkārši lieliska un skaista dziesma, kas vienmēr atgādinās par laiku, ko pavadīju Riodežaneiro.

Simon and Garfunkel - Sound of Silence
Šī ir the rudens dziesma, kas katru rudeni ir ar mani, man pašai to nenojaušot. Kā? Es nezinu. Tā vienkārši ir kaut kur, tepat. Vēro. :)

Priekā, par korķiem!

Vasaras vidus griežas aiz loga patīkamā silta vēja plūsmā, atstājot aiz sevis mitrus matus pēc peldes, garas sarunas pusnaktī un atmiņas no lieliskajiem piedzīvojumiem, kurus izdevies paveikt līdz jūlija beigām. Tomēr strauji tuvojas augusts un augusts, savukārt, ir rudenīgu gardumu laiks - nogatavojas āboli, jāņogas, plūmes un citas dabas veltes, no kurām izveicīgākie ļaudis mēdz darināt visādus meistardarbus. Nu, piemēram, zaptes un kompotus, un sievietēm tik ļoti iecienīto vīnu, kurš ne tikai garšo labāk par dažiem labiem Itāļu ražojumiem, bet arī atveldzē un remdē slāpes pēc garas, garas darba dienas. Un vai zinājāt, ka viena ļoti svarīga sastāvdaļa vīnam ir korķis? Skrūvējams un no plastmasas, aizspiežams un no metāla vai iespiežams un no korķa koka mizas - korķis ir tas, kas pudelē noglabātajam vīnam neļauj izlīt un dara virkni citu labu lietu.

Reiz mamma, mani sagaidot mājās, teica: "Zane, Tu esi kā korķis visām pudelēm!". Apjuku. Apjuku un stāvēju. Apjuku, stāvēju un raudzījos mammā, līdz pār mani nāca atklāsme, ka mamma runā par manu nodarbinātību un lielo vēlmi iesaistīties dažādos projektos un aktivitātēs. Kādu brīdi apdomāju tikko dzirdēto un atbildēju: "Bet varbūt pudelēm vienkārši vajag korķus!"

Dažreiz (vai pat ļoti bieži) ir forši būt kādas pudeles korķim. Neatkarīgi no materiāla, tieši korķis ir viens no nozīmīgākajiem elementiem vīna ražošanā - tas palīdz gardam dzērienam turēties savā vietā, neizlīt un nepārvērsties par etiķi.

"Korķis ir unikāls - tas laiž cauri gaisu, tas ir antibakteriāls, tas blīvi noslēdz pudeles kaklu, jo ir elastīgs, tas nelaiž cauri šķidrumu gan no ārpuses, gan iekšpuses, un tas ir pietiekami izturīgs, jo labvēlīgos apstākļos vīna pagrabā tas savas funkcijas var pildīt vismaz divdesmit piecus gadus."

Un patiesībā, apskatot korķa labās īpašības, ir grūti nevilkt paralēles ar cilvēku. Arī cilvēks, kurš ieveļas kādā darbā, pasākumā vai projektā, var kļūt par korķi. Nu, skat - tas laiž cauri gaisu un ir antibakteriāls, un arī cilvēks, ieejot "korķa statusā", ienes jaunas vēsmas, apskata lietas ar svaigu aci un likvidē "baktērijas" jeb nevajadzīgo un lieko konkrētajā projektā vai darbā. Korķis ir elastīgs un blīvi noslēdz pudeles kaklu - arī cilvēks ir elastīgs, ne tikai darāmo darbu un to kapacitātes ziņā, bet arī spējā pielāgoties pie cilvēkiem un dažādām situācijām. Korķis ir izturīgs un arī cilvēks tāds ir, vismaz līdz noteiktam brīdim. 

Ar to es gribēju teikt, ka ir patiešām forši iesaistīties dažādās aktivitātēs savu spēju robežās un brīvo laiku pavadīt kopā ar lieliskiem cilvēkiem. Vai tā ir kāda organizācija, kas rīko pasākumus jauniešiem, vai jogas pēcpusdienas kādā Rīgas parkā, kāds projekts, kur steidzīgi nepieciešama izpalīdzīga roka vai vēl pavisam svaigs "start - up". Iespējas ir jāizmanto, ir jālec nezināmajā un jāpalūko, kādi tur tie ūdeņi skalojas! Tas ne tikai paplašina redzes loku un uzbūvē pieredzes bāzi, bet arī attīsta prasmes, palīdz iegūt jaunus kontaktus un pilnīgi noteikti aizpilda brīvbrīžus, kuri citādi tiktu pavadīti, iespējams, ne tik produktīvi (ja vien tie netiek pavadīti, dzerot vīnu). Uzdrīksties, pamēģini, palīdzi ar savām zināšanām nogludināt nepilnības! Jo pēc tam atskatīties uz paveikto un pateikt, Hey, šis bija patiešām noderīgi un forši!, ir tiešām lieliski!

Priekā, draugi! Par tiem korķiem!

Par vecmammām, vectēviem un trolejbusiem

Vecmammās klausīties ir forši - to esmu teikusi vairākkārt, un to pierāda arī daži šajā emuārā publicētie ieraksti ar manas vecmammas domu graudiem par dzīvi un to, kā vislabāk veicamas lietas (lai gan, iespējams, tās lietas var paveikt labāk, tomēr omes vārdi ir viedi vārdi!). Arī šoreiz nevarēju nepadalīties ar Omes #padomuvācelīti, kas šoreiz nebūs par to, kā vislabāk saskābēt gurķus, vai kā labāk uztaisīt bubertu. Šis ir stāsts par to, kā pavisam nejauši un romantiski aizsākās manas vecmammas un vectēva kopdzīve - bez gurķu skābēšanas un labākajām buberta receptēm.

Gluži nesen, braucot ar Omi uz manas mazās māsas koncertu Ziemeļblāzmā, aizrunājāmies par mīlestību un precībām - par to, ko šie vārdi nozīmēja vēl tajā laikā, kad mans tētis, kuram šogad apritēs 45, vēl nebija plānots. Viņa sūkstējās, ka "tie jaunie jau vairs neprot laulības un šķiras pa labi, pa kreisi. Romantika mūsdienās gandrīz izmirusi un puķu veikali zeļ un plaukt pilni puķu, bet ne kādas meitenes vāzē". Un tad attapāmies pie stāsta, kuru Ome nekad nevienam nebija līdz galam uzticējusi - par to, cik skaisti un negaidīti pie viņas ieradās Ziedonis. Ne tas, kas pavasara Ziedonis vai tas, kurš Imants Ziedonis, bet tas Ziedonis, kas tālākā nākotnē kļuva par manu vectēvu. 

Omīte uz Rīgu dzīvoties atnāca, kad bija sasniegusi 16 gadu vecumu. Nolēma - jākļūst patstāvīgai, jādzīvo vienai un jāparāda mammai un tētim, uz ko ir spējīga. Tolaik viņa iestājās pavāru skolā, paralēli strādāja par biļešu kontrolieri Rīgas satiksmē, bet istabiņu īrēja pie savas tantes, kura esot bijusi labs ģimenes draugs. Dienas ritējušas, studijas arī gājušas no rokas, un, kā jau kārtīgam latvietim pienācies, arī darbs tālajā 1964.gadā vedies no rokas. Kādu vakaru pēc maiņas kontrolieres amatā, viņa devusies mājās un ievērojusi, ka tantes istabas logos spīd gaisma - esot bijusi ziņkārīga un tāpēc pakāpusies uz apmales un novērojusi, kas istabā notiek. Daudz neko neesot redzējusi, vien kāda jaunekļa pakausi un tumši čirkainos matus, un tanti, kas cienājusi viņu ar alu. Omīte gan bija nogurusi un devās uz savu istabu, kad izdzirdēja, ka no tantes istabas izskan skaļš aicinājums pievienoties viņai un tumšmatainajam jauneklim. Lai gan nogurums darījis savu, tomēr nolēmusi apvaldīt ziņkāri un doties uz istabu, kur pretim pavērsies jauns puisis ar tumšiem, viļņainiem matiem. Tante esot sākusi šim omi reklamēt - cik čakla un strādīga meitene, jāprec tik nost! Mana Aijiņa jau apprecējusies, bet Ainiņai jau arī nav ne vainas!- , bet ome pasmējusies, iepazinusies ar puisi vārdā Ziedonis, un devusies atpakaļ uz savu istabu. Tur kādu mirkli viņa lasījusi sava mīļotā puiša vēstules, kurš viņai tās sūtījis no armijas. Viņa - cītīgi atbildējusi un gaidījusi viņu mājās. *Tuk,tuk!* Pie durvīm stāvējis tas pats tumsnējais puisis ar viļņotajiem matiem, Ziedonis. Ome mazliet samulsusi, piedāvājusi viņam apsēsties, bet, kā teica pati, neesot jutusi gandrīz nekādu pievilkšanās spēku, jo armijā taču dienējis viņas mīļotais. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis devies mājup, šķīrušies kā draugi. 

Omītes dienas ritms neesot mainījies - skola, darbs, mājas un ik pa laikam kāda vēstule mīļotajam, kurš dienēja armijā, bet kādu dienu liktenis viņu pārsteidzis nesagatavotu. Omīte strādāja 8.maršruta trolejbusā, kurš šobrīd pārdēvēts par 27.trolejbusu, tomēr maršruts palicis nemainīgs - no centra trollītis ripojis līdz Pārdaugavas Ābolu ielai. Saulainā pēcpusdienā, kad visu Rīgu bija pārņēmis reibinošs pavasaris, sēžot un pārdodot biļetes sabiedriskā transporta braucējiem, viņa apstājusies kā zemē iemieta, jo ieraudzījusi Ziedoni - puisi, ko bija satikusi pie tantes pāris nedēļas atpakaļ. Apmijuši pāris vārdus un Ziedonis galapunktā izkāpis ārā. Tad - nākamajā dienā tas pats - Ziedonis iekāpis centra pieturā, nobraucis visu maršrutu un galapunktā kāpis ārā. Un tā vairākas nedēļas pēc kārtas. Katru dienu Ziedonis kāpis trolejbusā, kur biļetes pārdevusi mana ome, parunājies un kāpis galapunktā ārā. Un runājušies par tāaaaadām pasaulīgām tēmām, kuras vien viņiem abiem zināmas, bet tad, kādu dienu, Ziedonis sadūšojies un uzaicinājis Omīti uz tikšanos. Toreiz jau tas armijas vēstuļu draugs bijis, tāpēc atteikusies un Ziedonis trolejbusu pametis nesejā. Tā gājušas dienas un Ome savu Ziedoni trolejbusā vairs nav redzējusi. Arī mīļotais no armijas rakstījis retāk, atbildējis kūtrāk un divas nedēļas pagājušas patiesā neziņā. Kādā vēlā sestdienas vakarā, kas Omīte sēdējusi savā istabiņā pie tantes, pie durvīm kāds klusi klauvējis. Kautrīgi pavērušās durvis un tur priekšā - Ziedonis. Ar ziediem, konfektēm un mīlestības vārdiem uz lūpām. :)

Omīte sarunu pabeidza ar nelielu piebildi, ka drīz pēc tam Ziedonis ar Omi apprecējušies un uzsākuši kopdzīvi. Smejoties teica, ka tik vien kā braukāšanās tajos trolejbusos bija vajadzīga, lai iekarotu viņas sirdi. Es gan nepiekritu - trolejbusos romantika, protams, bija, tomēr tie ir tie cilvēki un mazie dzīves prieciņi, kas liek mums reibt gluži kā ziedonī. Es taču teicu, ka ar Omēm runāt ir forši!

Pārdotuve

Šodien agrā rīta stundā man iezvanījās telefons. Displejā - nepazīstams numurs. Paceļu klausuli. Sasveicinos.

-Labdien, te jūs no Bites patraucēja. Vai Jums būtu mirklis sarunai?

Piekrītu sarunai. Un tad sāk birt jautājumi par to, kāpēc izmantoju to un to mobilo sakaru operatoru, vai esmu apmierināta, cik daudz naudas mēnesī par to maksāju un tamlīdzīgi.

-Jā, bet bezlimita īsziņas un zvani, plus 4GB interneta mēnesī, un tas viss tikai par 3.88EUR! Vai Jūs būtu ieinteresēta?

-Nē, paldies.

-Varbūt tomēr? Lielisks piedāvājums, daudz labāks, kā Jūsu pašreizējam mobilo sakaru operatoram. 

-Nē, tiešām, ir labi. 

-Bet tik īpašs piedāvājums!

Un tad es pieklājīgi atvadījos, noliku klausuli un turpināju ceļu mājup. Interesanti tā pasaule strādā - cilvēki regulāri cenšas Tev kaut ko pārdot. Piemēram, mana mamma, kura visu laiku reklamē kādu sevis taisītu zupu, kas noteikti jāpagaršo, bet uz katru manu "Nē, man šobrīd negribas", Tu saņem argumentu, ka "zupa taču ir tik garšīga, vajag". Vai, piemēram, kāds paziņa, cenšoties iestāstīt, ka konkrētais pasākums būs lielisks, Tev notikti tas jāapmeklē. Kad pasaku, ka nevēlos, tad nāk pretargumenti par to, ka "visu var nokārtot, nav ko satraukties, jādodas!". Nē, viss tiešām ir lieliski, es vienkārši nevēlos tajā brīdī doties uz konkrēto vietu.

Līdz ar to, šodien atskārtu, ka man nepatīk, kad cilvēki man cenšas pārdot lietas. Nav runa par konču pārdošanu veikalā (jo no tām es gaaalīgi nespētu atteikties!), bet par dažādām lietām kopumā. Man nevajag reklāmu, lai saprastu, ko es vēlos darīt. Ir tas teiciens par monētu un tās mešanu, kad jāizvēlas starp divām lietām - monētas mešanas brīdī, Tu jau zini, kāda ir Tava izvēle. :)

Par lēmumiem

Lēmumi, lēmumi. Vēl lēmumi. Vai cilvēks jebkad pārstāj lemt un izdarīt izvēli? Un kā cilvēks, kurš nupat izdarījis izvēli, var zināt, ka viņa izvēle ir pareiza? Lēmumi, lēmumi.

Līdzīgi kā puisēns, kurš izmisīgi dīdās pie saldējuma stenda, cenšoties izvēlēties sev tīkamo saldējuma bumbiņas garšu, arī pieaugušo pasaulē netrūkst neizlēmības un šaubas par spertajiem soļiem. Nu, kaut vai par to pašu saldējumu. Vai kādreiz esiet iegājuši milzīgā Gelatto veikalā un nespējuši izvēlēties vienu vienīgo saldējuma bumbiņu starp tām simts, kas kāri lūkojas Tev pretim? Jā, man tā ir ikreiz.

Pieņemsim, ka vidēji cilvēks ikdienā saskaras ar divdesmit, divdesmit pieciem lēmumiem dienā. Nu, piemēram, par to, kā pavadīs nedēļas nogali, kā uzcirtīsies. Kā ieveidos matus. Ko ēdīs vakariņās vai, piemēram, ko dāvinās mīļajiem svētkiem. Principā, arī izvēle iet dušā ir izvēle - lēmums, ko cilvēks veic pirms gulētiešanas vai teju, teju pēc pamošanās, kur saskaras ar smago dzīves nastu - dušoties vai pagulēt un ietaupīt miegu un ūdeni? (miedziņš...) Un pieņemsim arī to, ka reizi gadā cilvēks veic 4-5 nozīmīgi lēmumi - jauna darba vieta, ceļojums, attiecības, dzīvokļa iegāde un tamlīdzīgi. 

Zinu cilvēkus, kuriem lēmumus pieņemt ir vienkāršāk, nekā paslīdēt uz slidenas ietves - izdomā, apsver un nolem, ka darīsi tā vai citādi. Es neesmu šis cilvēks - es savus lēmumus pieņemu rūpīgi apsverot visus plusus un mīnusus, katru lietu, kas mainīsies manā dzīvē, ja es veikšu lēmumu. Manā gadījumā, tās var būt pārdomas vairāku dienu, pat mēnešu un gadu griezumā. Neizlēmība, es zinu. Es esmu ļoti, ļoti neizlēmīga. Tomēr, kad veicu lēmumu, mani vienmēr māc šaubas, jo šķiet, ka pieņemtais lēmums nav vislabākais risinājums, vai, piemēram, tas izmainīs manu dzīves ritējumu un padarīs ikdienu... pelēku. Vai tieši otrādi - haotisku un bez konkrētas sapratnes, kā rīkoties. Ko darīt.

Pēdējo divu nedēļu laikā, tuvojoties gada noslēgumam, esmu sākusi pieņemt lēmumus, par kuriem domāju jau vairākus mēnešus. Varbūt mazliet pārsteidzīgus. Vai arī nē. Lēmumi ir izdarīti gana daudz. Tomēr tas man nesagādā prieku. Nesagādā ne kripatiņas prieku. Tādēļ te ir arī mana pretruna - kā cilvēks var zināt, ka konkrētais lēmums ir īstais un vienīgais? Vai cilvēks jūtas atvieglots un pacilāts? Un ja nu nedēļu pēc pieņemtā lēmuma domā, ka esi rīkojies nepareizi - kā rīkoties tālāk? Turpināt sadzīvot ar domu, ka pieņemtais lēmums ir nepareizs un esi visu "salaidis dēlī", vai censties vērst visu par labu, kamēr vēl nav par vēlu? Saka jau, ka izlietu ūdeni nesasmelsi... Vai tomēr?

DEC

Decembris. Tas šogad piezadzies nemanāmi ātri un zibenīgi, pārsteidzot pat mani (un cilvēki labi zina, ka mani pārsteigt nav tik vienkārši!). Šeku - reku, jau otrā Advente aiz muguras, bet vaiņagā ievietotās sveces saīsinās viena pēc otras. 

Patiesībā, decembris vienmēr bijis tāds...Nezinunekonegribudarīt mēnesis. Vismaz man. Līdz kādam 23.decembrim tā parasti ir - sesijas, eksāmeni, arī darbā sava daļa darāma, cilvēki, kas jāsatiek un darbi, kas jāpadara. Tas ir arī pārdomu laiks. Jo tuvojas jaunais, svaigais gads, kurā cilvēki parasti sāk pildīt apņemšanās. Manā gadījumā - man nav apņemšanās un jauno gadu, bet ir lietas, kuras vēlos pabeigt, līdz beidzas vecais gads. Vecais, ar lietām pilnais un piedzīvojumiem bagātais gads. Un pēdējais mēnesis ir brīdis, kad gribas nokārtot vecos parādus, saistības un... Visu pārējo, ko vien var nokārtot, lai jaunais gads iesāktos kā labi koptas un izmantotas dienasgrāmatas lapa, kas vēl ir balta. Vai sarkana - atkarībā, kāds plānotājs un kam pagadījies.

Nu, tad par tām baltajām dienasgrāmatas lapām.

Pa kādai vīna glāzei.

Un izplēstai lapai.