Dom,dom,dom.

-Sagribējās paklausīties Codplay. Lai atrauj ribas vaļā.

-Es ar savu sirdi jau smērēju sienas.

-Mhm, cool. Varētu pievienoties.

-Droši brauc ciemos.

Atziņa - cik dīvaini būtu, ja cilvēki krāsas vietā izmantotu kaut ko, kas nav krāsa.

Bet tā īsti cilvēks nekad nedabū to, ko grib

Rakstot virsrakstu šim ierakstam, iedomājos par Coldplay dziesmu, kur skaisti virmo vārdi - when you get what you want, but not what you need. Jā, šobrīd es nezinu, ko es vēlos un pat ja zinu, neesmu droša, vai tas ir tas, kas man nepieciešams.

Es sēžu istabā un domāju par bakalauru, klausos smeldzīgu mūziku un nespēju saprast pasauli. Liekas, viss apgriezies kājām gaisā un mazliet jūtos kā tālajā 2013.gadā īsi pēc Laivu brauciena - apjukusi, neizpratnē un pilnīgi izmesta no laivas - pārnestā nozīmē, protams.

Ir ļoti dīvaini, tomēr tiešām šķiet, ka cilvēki tā īsti nekad nedabū to, ko vēlas. Un cik skumji gan tas ir, vai ne? Centies, rāpies, kārpies, bet dzīve parasti iedod smuku pigu. Vai arī ļauj paiet gabaliņu un tad saka - nē, piedod, draugs, šodien tālāk neiesim. Pamēģināsim pēc gada. Vai diviem. 

Mēs viens bez otra tā kā akmeņi ceļmalā. 

Tā vismaz tikko nodziedāja man ausī Fomins, kas jau 3h riņķo pa manām bungādiņām. 

Gribēju tikai pasūdzēties baltajam papīram. Tas vienmēr uzklausa, nekad neiebilst un ir patiešām jauks klausītājs, jo tam patīk arī skumjas sejas, skumji raksti un mazliet smeldzes.

Back to work - bakalaurs negaida, tāpat arī zinātniskos rakstus manā vietā neviens neķidās, vai ne? 

Citreiz vajag tieši šādus ierakstus un viss. Jo pasaule vienmēr nevar būt pūkaina un rozā. 

Skandināvijas divstūris

Pavisam nesen darba ietvaros man nācās doties uz Zviedriju un Somiju. Zviedrijā pavadot vien nepilnas 24h, bet Somijā- mazliet vairāk par trim dienām, man radās savs viedoklis ne tika pa valsti, bet arī par tās cilvēkiem un tradīcijām. Interesanti, ka iepriekš esot šajās valstīs, viedoklis, kas man radās, nebija viens no pozitīvākajiem. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka pirms pāris gadiem manā Somijas Tamperes hotelī pie gultas bija izlietne. Un arī tualetē bija izlietne. Visur bija izlietnes. Savukārt par Zviedriju mans iespaids bija radies īsi pēc nokāpšanas no prāmja - biju nogurusi, nepaēdusi un negulējusi, ārā bija auksts un vējains, tāpēc pilsētā nekādu skaistumu neredzēju, viss šķita slikti un pārāk līdzīgi Rīgai, es ātrāk gribēju nokļūt siltā, mīkstā gultiņā, tāpēc, jā, tādu īstu Stokholmas sajūtu nepaguvu izjust.

Šogad mans viedoklis lielā mērā mainījās par abām šīm valstīm un, jāsaka atklāti - es patiešām vēlējos palikt šajās valstīs mazliet ilgāk, atpūsties, pabaudīt dabu un kultūru.Iespējams, tas bija kompānijas dēļ, iespējams, tas bija patīkamās pavasara smaržas dēļ, kuru Rīgā vēl nepaguvu sajust, tomēr nepilnu nedēļu ilgā prombūšana bija patīkama.

Mans ceļš uz Stokholmu sākās no rīta, uzreiz pēc praktiskā darba prezentēšanas. Sakrāmēju mantiņas, devos uz lidostu, aizlidoju un, mazliet nokavējot semināra sākumu, veiksmīgi nokļuvu arī viesnīcā. Jauka, mīlīga istabiņa, pēc semināra - interesantākā daļa, kuras mēdz dēvēt par vakariņām. Devāmies uz ļoti fancy restorānu ar nosaukumu "Gondolen" - tā bija viena no augstākajām vietām Stokholmas centrā ar skatu uz pašu pilsētas sirdi. Tur atskārtu, ka laikam neesmu īstais cilvēks, kam garšo "tūkstošs dažādu garšu vienuviet, garšu baudījums un citi labumi", vismaz ne tādā kombinācijā, kā es to nobaudīju - pīļu un vistas aknu pastētes gabaliņi ar pistācijām un marmelādi. Nope, nope, a big nope, kaut kā negāja pie sirds. Otrais un saldais bija ļoti nom-nom, tāpēc, rūpīgi piestūķējoties ar ēdienu, devāmies uz pilsētas centru, lai izvēdinātu galvu un pēc tam devos gulēt, jo nākamajā dienā bija prāmis no Stokholmas uz Helsinkiem Somijā.

Pavadot nepilnas 24h Stokholmā, sākās mana nelielā ceļojuma visdīvainākā daļa. Īstenībā, visa šī gada un, iespējams, pēdējo divu gadu viens no lielākajiem WTF momentiem. Un ar WTF es tiešām domāju WTF (nu, labi, neskaitot nesen notikušo Laivu Braucienu pie Ogres).

Visi labi stāsti sākās ar "So, there was this guy..." vai, piemēram, "Mēs uzkāpām uz prāmja un tad...", bet šis nebūs viens no tiem stāstiem. Jā, mēs uzkāpām uz prāmja un, jā, tur bija arī cilvēki, bet stāsts patiesībā sākas prāmja restorānā, kur divas stundas malkojām atspirdzinošos dzērienus, ēdām un atpūtāmies. Pēc tam devāmies izpētīt kuģa klāju, nosoloties, ka nedosimies dziedāt karaoki, un taisnā ceļā aizgājām līdz vietai, kur skanēja mūzika. Gribēju nopirkt kokteili, bet kolēģis no Zviedrijas pasteidzās pirmais un, skaļi bārā nokliedzoties - "I just ordered 10 different coctails!", pasniedza man vienu maigi rozā, kas garšoja pēc zemeņu piena. Cenas uz prāmja bija nosacīti demokrātiskas - sākot no EUR 6  par glāzi alus, beidzot ar EUR 12 par Pina Colada un EUR 21 par litru ar kaut kādu ļoti dīvaina nosaukumu kokteili ar tik pat dīvainu izcelsmi. 

Runājot gan par politiku, gan darbu, gan ik pa laikam pavērojot deju grīdu, ievēroju pāris dīvainības - piemēram, pirmo reizi redzēju tik daudz pavecākus kungus un dāmas. Vecumā mazliet virs 60, visas dāmas, saskrullējušas matus un uzvilkušas savas labākās kleitas, dancoja ar tik pat veciem vīriešiem labākajos gados. Parasti jau pierasts, ka prāmjus izmanto jaunieši, lai rūpīgi sagaršotos alkoholu un labi pavadītu laiku ar draugiem, tomēr šeit tas viss bija pilnīgi otrādi - jaunieši ātri nozuda, bet vecie seniori turpināja slīpēt deju grīdas dēļus vēl ilgi pēc tam, kad es biju ap diviem naktī devusies gulēt. Ar pāris kolēģiem no Vācijas arī veicām socioloģisku pētījumu ar nosaukumu "Saderēsim, kurš no abiem vīriešiem vislabāk savaldzinās vienu sievieti un dosies kopīgi uz kajīti". Piekrītu, ka nosaukums, iespējams, mazliet jāuzlabo, piemēram, uz  "SKNAVVSVSUDKUK", tomēr ideja paliek skaidra un nemainīga. Sākotnēji pievērsām uzmanību vīrietim, kas novilka kreklu, tad izrāva no biksēm jostu un tad sāka izģērbās pilnībā- tajā brīdī kuģa apkalpe viņu "sapakoja" un palīdzēja nokļūt savā kajītē. Tad sākām pētīt sievieti, kas gados apmēram 50, cenšas savaldzināt puisi, kas varētu būt knapi sasniedzis 20. Arī šajā interesantajā ķīmijā gan nekas neizdevās un beigās jauneklis uz savu kuģa kajīti(vai kur nu viņš devās) devās viens.Visinteresantākais norisinājās ar kādu dāmu, kas, savām blondajām matu cirtām plīvojot, pie katras dziesmas spiedza tik skaļi, cik vien varēja. Viņa vakara gaitā paguva nomainīt 8(!!!) interesentus un beigās devās prom no deju grīdas ar diviem sirmiem kungiem. Jāsaka, ka no rīta pētīt paģirainus cilvēkus pie brokastu bufetes bija ļoti, ļoti smieklīgi, īpaši tāpēc, ka lielākā daļa bija krietni vecāki par maniem vecākiem. :)

Somijā ieradāmies ap 11 no rīta, pēc tam dodoties uz viesnīcu pilsētas centrā. Somija man vispār patika - Helsinkos dīķī dzīvo meža zosis un pīles, no kurām, skrienot garām, nākas dzirdēt neapmierinātus gārdzienus. Tāpat cilvēki šķita ļoti jauki, tomēr mazliet vēsi, vismaz pret iebraucējiem. Kautrēties gan somi nekautrējās - sacīja, ko domāja, gan par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, gan politiskajām kaislībām un savu viedokli pie sevis neturēja nevienā brīdī. Mani mazliet aizvainoja suvenīru un apskates objektu trūkums pilsētā - iespējams, es vienkārši meklēju nepareizajās vietās, tomēr man radās iespaids, ka visi apskates objekti atrodas 2km rādiusā viens no otra, kā arī suvenīru veikalos nav jaukas pastkartītes, kuras nosūtīt draugiem, radiem un paziņām. Ievēroju arī to, ka somi, kā jau Skandināvijas valstij pienākas, lielā mērā pārtiek no zivīm - lasis, forele, garneles, mīdijas, marinētas siļķes, ceptas siļķes, ilgi izturētas siļķes, siļķes- siļķes, mencas un citi jūras brīnumi dienās, kad atrados Somijā, lija kā no pārpilnības raga. Paguvu nogaršot arī šņabī marinētu siļķi - ļoti interesanta, piesātināta, tomēr maiga garša. Otrreiz laikam neēstu gan. ;D

Pēdējā diena Somijā bija patiešām fantastiska un, atklāti sakot, pirmo reizi visa projekta ietvaros, tā dalībniekiem beidzot bija iespēja mazliet atpūsties, pabūt pie dabas un mirkli nedomāt par darbu, bet tiešām izbaudīt citas valsts burvību. Jāsaka gan, ka diena sākās ļoti ierasti - ar nelielām brokastīm 9:00, branču 11:00 un semināru līdz ~13:00,(jā, acīmredzot ēst visu laiku tur ir modē), bet tad mūsu nelielo darba grupiņu sadalīja vēl smalkāk un nostādīja fakta priekšā, pasakot, ka, redz, viena grupa pa labi vispirms dosies spēlēt kērlingu, bet otra - dosies iepazīties ar Somijas lāčiem un tad šīs abas grupas mainīsies vietām. Sacīts- darīts. Biju otrajā nelielajā grupā un mūsu uzdevums bija pie meža satikt gidu un doties apmēram ~5km neilgā pastaigā pa Somijas zaļajiem, sūnām apaugušajiem mežiem. Un kas tā bija par burvību... Izrādās, mežs, kurā mēs bijām, ir aizsargājams un tā dabiskajā vidē nekad neviens nav iejaucies - koks, kas nokritis, tur apaugs ar sūnām un ar laiku satrūdēs, bet dzīvnieku veidoto alu vietās ik pa laikam veidojas dziļi, ķērpjaini dobumi. Patīkamā atslodze un atpūta pie dabas, nevis ierastā sēdēšana, patiešām deva milzīgu enerģijas lādiņu. Veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ gadījās, ka mums līdzi devās ļoti pieredzējis un zinātkārs puisis (nu,okay, drīzāk pieaudzis vīrietis), kurš jau 15 gadus staigā pa konkrēto apvidu un to vien dara, kā mīl un apčubina visas mežā sastopamās būtnes. Viņš mācēja stāstīt, ka Somijā redzēt lāci esot tas pats, kas aiziet salasīt dzērvenes vietējā purvā. Un dzērvenes somiem ir ļoti daudz. Viņš arī piebilda, ka nesen konkrētajos mežos redzējis vilku baru - parasti tādi klaiņojot vismaz 400km no Helsinkiem, bet šis nelielais vilku bariņš, sala vadīts, bija nokļuvis apmēram 40km no Helsinku centra. Tāpat viņš arī minēja, lai uzmanoties un nekad neuzticas takām - Somijas meži, lai cik dīvaini tas nešķistu, ir ļoti citādi un atšķirīgi no tiem, kurus iespējams sastapt Latvijā. Ja Latvijas mežos varēsi orientēties pēc kāda krūma vai pudura, tad Somijā, tieši klinšu un lielo akmeņu dēļ, orientēšanās mēdz būt apgrūtinoša. Apkārtne ir līdzīga, tomēr ik pēc 100 m kaut kas mazliet izmainās un tu jau esi apmaldījies, pat neskatoties uz lielo skaitu norāžu.

Pēc labas un zaļas pastaigas pa mežu, mēs ar otru grupu apmainījāmies pozīcijām - viņi devās izbaudīt dabas skaistumu, tomēr mēs, kuri to jau bija paguvuši izdarīt, devāmies iemēģināt kērlinga halles ledu. Wooow, jāatzīst, nekad nebiju spēlējusi tik tehnisku sporta veidu. Kērlings vispār vienmēr šķitis ļoti lēns sporta veids, bet patiesībā - apdomīgs. Jādomā par ātrumu, iegriezumu, ledus krišanas ātrumu un ieliekuma/izliekuma leņķi, par kājas kustību, par otras kājas kustību, par trešās kājas kustību, pleciem, muguru un astoto nieri, un tas viss norisinās burtiski pāris sekunžu laikā, kurā jāpagūst apdomāt visas jau iepriekš minētās komponentes. Iespējams, tieši fizika šajā sporta veidā iesaistīta visvairāk. Spēlējām komandās 3:3, kur vienā bija visi Somijas cilvēki, bet otrā - divi latvieši un igaunis (galvā tas skanēja, kā trīs vīri laivā, bet, nē, uz ledus). Tehniskais sporta veids mani gan pārāk nemīlēja, tāpēc pēc nelielas tuntulēšanās uz ledus, komanda, kurā biju es, zaudēja. Somu profesionalitātes dēļ, protams. :) Kērlings man mazliet atgādināja slidošanu uz vienas kājas savienojumā ar ledus tīrīšanu, jo ledus tīrīšana var paātrināt vai palēnināt slīdošos, ~20kg smago akmeni', izmainīt virzienu, rotāciju un vēl, un vēl, un vēl, vēl, vēl. Kopumā šis ļāva iekustināt dažādas sen neizmantotas muskuļu grupas un atsvaidzināt iemaņas koordinācijā, kā arī līdzsvara turēšanā.

Trešais un šajā vakarā pēdējais jaukais notikums, ja vien neskaita patīkamas vakariņas turpat blakus esošā nelielā restorānā, bija tradicionālā somu sauna. And now all the weird things begins. Izrādās, somi pirtiņas un saunas izmanto tieši relaksēšanās un attīrīšanās procesam, ne tik ļoti socializēšanās aspektam. Šķiet, ka latvieši raduši abas lietas- i' nomazgāties, i' parunāties un beigās vēl garu attīrīt, turklāt sievietes un vīrieši parasti to dara kopā. Somijā noteikumi un tradīcijas citas - sievietēm ir viena neliela telpa, vīriešiem otra, mazliet lielāka, un viss notiek norobežoti, turklāt iet saunā ar peldkostīmu esot ne tikai nepieņemami, bet pat nepieklājīgi un var būt aizskaroši. Pēc tam izdevās iemēģināt ledus aukstu ezera ūdeni - ļoti atsvaidzinoši un  patīkami stindzinoši. Starp citu, sievietēm neesot pieņemts doties uz ezeru pēc pirts plunčāties - tā esot tradīcija, kas vairāk raksturīga vīriešiem. Man laikam bija vienalga (te jābūt ļoti plati smaidošai emotikonai), jo ūdenī ielīst bija patiesi jauki.

Ar to lielā mērā arī noslēdzās mans nelielais Skandināvu trijstūris - man patika, bija tiešām interesanti apskatīt Somiju un Zviedriju citām acīm. Mazliet nobriedušāku redzējumu, iespējams, jo pirms tam, ceļojot pa šīm valstīm, nekad tā īsti nebiju sastapusies ar milzīgo kultūras aspektu, kas pavīdēja. Parasti 1h laikā nākas izstaigāt pilsētu un tad, jau nākamajā rītā, ir jādodas prom. Noteikti arī nostrādāja cilvēku faktors - laiks, kas pavadīts ar patīkamiem cilvēkiem, ir patīkams, tāpēc labprāt aizbrauktu, piemēram, uz Somiju vienkārši tāpat, pabaudot dabu, maldoties pa mežu un dzīvojot kaut kur meža ielokā. Sounds good for me. :)

Dubaija, mazuli!

Jau labu laiku cenšos rast mirkli, lai papildinātu sava bloga lapas ar ierakstu par neseno došanos uz Apvienotajiem Arābu emirātiem, kurš izrādījās... Nu, okay, neliels hints - Bad Luck Zane atkal bija uzdevumu augstumos un parādīja, kā ir ceļot ar milzu problēmu kalnu, kas lēnām dodas līdzi. Bet, ja reiz šis raksts top, kaut ko esmu izdarījusi pareizi un esmu veiksmīgi nokļuvusi Latvijā. Šajā bloga ierakstā nekā pamācoša nebūs, tāpēc, ja vēlējies noskaidrot, kā ar izpletni izlekt no pasaulē augstākas ēkas pašas galotnes, piedod - šo informāciju es sniegt nespēšu. Vairāk iz pieredzes - kas patika, kas nē, kas reāli notika un pāris bildītes acu priecēšanai.

Jāsāk ar to, ka Dubajā viesojos jau pagājušogad - atceros to nenormālo over-excitement, kad darbā man paziņoja, ka pēc pāris mēnešiem jādodas uz Dubaiju. Biju safanojusies, pārskatījusies dažādus video no skaistās Dubaijas un cerēju uz tik pat fantastisku, pieredzes bagātu ceļojumu. Arī toreiz, dodoties uz šo eksotisko valsti, man lidostā kārtējo reizi nepaveicās - 6h ilga dirnēšana tranzīta zonā, bez mazākās nojausmas, vai maz tiksim iekšā valstī, jo kāds nebija laicīgi reģistrējis mūsu vīzas. Rezultātā, sakontaktējoties ar vietējo vēstniecību, valstī mūs ielaida ar klusu teikumu: "Spītīgie latvieši, varējāt atgriezties savā Āzijā". Jā, viņiem šķita, ka Latvija ir ciemats Āzijā. Bet, ko tur daudz par pagājušogadu. Šogad veicās absolūti lieliskāk! (te, iespējams, neliela sarkasma pieskaņa manā sacītajā).Lai gari un dikti neaprakstītu to, kā es no Latvijas nokļuvu Dubaijā, jāatceras pāris atslēgas vārdi - lidmašīnas aizkavēšanās, tranzīts, mamma paliek Stambulā, es nokļūstu Dubaijā, pazudusi bagāža, smilšu vētra, sniega vētra, vētra-vētra. Respektīvi, visas zvaigznes bija nostājušās tieši tā, lai mēs - Latvijas Paralimpiskās komitejas delegācija - nokļūtu šajā skaistajā vietā tieši par 18h vēlāk, nekā plānots, nokavējot visu, ko vien var nokavēt. 

Temperatūra

Šogad došanās uz Dubaiju vispār bija krietni citādāka, nekā pagājušogad. Ja 2014.gada februārī mūs Dubaijā sagaidīja milzu svelme, kas bija apmēram +35C katru dienu, tad šogad smilšu vētras dēļ  visas manas vasaras drēbes nebija noderīgas un ik pa laikam prasījās uzvilkt kaut ko krietni siltāku, jo laikapstākļi nelutināja - apmēram +23C siltums, vējš, aukstas naktis un smiltis, kas birst acīs, nāsīs un ik pa laikam strīķējas gar zobiem. Pirmo reizi piedzīvoju miglu, kas bija brūnā krāsā un kas nebija migla, bet gan smilšu graudiņi, kas tika mētāti šurpu turpu pa visu pilsētu.

Kultūršoks

Atceros, ka pagājušogad ierodoties Dubaijā, mani ķēra mini kultūršoks, jo īsti nesapratu, kādā pasaules malā atrodos. Cilvēki, kultūru un izdarības bija citādākas, nekā biju pieradusi redzēt tipiskā Eiropas Savienības valstī - piemēram, gājēju pārejas, līdzīgi kā Maskavā, tā īsti neeksistēja un arī satiksme uz ielām pārsvarā norisinājās ar domu "būtu forši līdz viesnīcai tikt sveikai un veselai". Tāpat - AAE dzīvojošie ir ļoti skaļi un, manuprāt, īsti neievēro kaut kādu privātumu, jo ik pa laikam nācās apklust un pārtraukt ar kādu sarunu tikai tāpēc, ka blakus esošais pāris sarunājās pārāk skaļi. Te atsaucas atmiņā arī tipiska aina no lielveikala, kurā biju paviesojusies, kamēr atrados Dubaijā. Pieeju pie kases, lai samaksātu par precēm un nesaprotu, kāpēc rinda pirms manis nesamazinās. Izrādās, kasiere no sākuma apkalpo tikai vīriešus, kas stāv rindā, bet tikai pēc tam - sievietes. Un vīriešiem rindas princips bija ļoti vienaldzīgs - viņi nāk un iet,  iespraucas rindā, kad vien redz izdevību un pēc 10 minūšu ilgas vērošanas, nolēmu rīkoties. Piegāju pie otras rindas, ko bija izveidojis bariņš vīriešu un pateicu, ka stāvu rindā pietiekami ilgi, lai nopirktu to, ko vēlos. Vīrieši atvainojās (woooooow!) un ļāva man piekļūt pie kases, samaksājot par precēm. Lieki piebilst, ka tad es no šī veikala burtiski skrēju ārā, jo šķita, ka esmu pārkāpusi likumu. Līdzīgs gadījums atgadījās šogad, kad nolēmu likt lietā savas neesošās topogrāfiskās dotības un devos ar metro uz Dubaijas centru (dzīvoju apmēram 15 min attālumā). Sameklēju kartē nepieciešamo informāciju, atrodu metro staciju un pat iekāpju pareizajā vilcienā, kad attopos, ka esmu viena no apmēram ~8 sievietēm, kas atrodas stāvgrūdus piebāztā metro vagonā, kas pilna ar vīriešiem. Kādas divas dienas pēc tam uzzināju, ka, izrādās, sievietēm ir atsevišķi vagoni, kuros viņas drīkst kāpt iekšā, bet atlikušie ir paredzēti tikai vīriešiem. Lūk, tāpēc tie vīrieši bija neapmierināti ar manu klātbūtni un ik pa laikam nopūtās vai noelsās savā dīvainajā valodiņā.

Valoda

Ja reiz valoda, tad valoda. Jāsaka, ka, cik dzirdēju no vietējiem Dubajas latviešiem, krāšņākā AAE vieta sevī iekļauj vien 10% vietējo iedzīvotāju. Atlikušie 90% ir iebraucēji no Indijas, Pakistānas, Albānijas, un, protams, Eiropas valstīm. Ja ir vēlme izbaudīt īsto Emirātu noskaņu, Dubaija, iespējams, nesniegs vislielāko ieskatu tajā. Pagājušogad tādu ieskatu lielā mērā man radīja Sārdža, kurā uzturējāmies visvairāk - tur arī parādījās realitāte, kur sieviete pieskata 3 bērnus, nes iepirkumu maisiņu, trīs somas un piecus lāčus uz muguras,bet vīrietis soļo blakus, ielicis rokas kabatās. Valodas ziņā arī jāpiemin, ka liela daļa iedzīvotāju sazinās angļu, nevis arābu valodā, un lielā mērā Dubaijā sastopami ļoti daudz krievu tautības cilvēku - gan tūristi, gan tie, kas kļuvuši par vietējiem.

Ēdiens

Ja ir vieta, kur var labi paēst, tad tā ir Dubaija. Cik paguvu noprast no kopumā divu nedēļu pieredzes, ēdiens tur ir fantastiski bagātīgs un dažāds. Sākot no tipiska Subway un McDonald's, kas spīd uz katra stūra, beidzot ar tradicionāliem ēdieniem, kuri vairumā gadījumu ir diezgan asi. Gandrīz visi ēdieni bija piesātināti ar viņu tipiskajām garšvielām, bet, piemēram, vista, vizmaz man, vienmēr garšoja vienādi, neatkarīgi no tā, kā pagatavota. Ik pa laikam uzdūros arī dīvainām ņammām. Tā, piemēram, viens arābs mani pierunāja iemēģināt "pasaulē garšīgāko zaļumu kombināciju", kas beidzās ar tās iespļaušanu salvetē un centieniem atgūt elpu no zaļumiem pievienotā etiķa un citrona daudzuma. Abos gados - gan šogad, gan pagājušogad, man izdevās nogaršot viņu nacionālos saldumus, kurus viņi pagatavo turpat ielas malā uz milzīgām, sakarsētām metāla plāksnēm (tas gan noteikti nebūs nekas tāds, ko iespējams redzēt ~10km rādiusā no Dubaijas centra - jādodas tālāk!) - viens no visgaršīgākajiem darinājumiem bija karamelē un pūdercukurā izvārtītas tādas kā eļļā vārītas biezpiena bumbiņas. Mmm, kaaaaifs - saldas bez gala, sātīgas un, apēdot vienu, droši gribēsi prasīt nākamo. ;)

  

Apskates objekti

Lielākajā daļā video, kurus biju redzējusi iekš Youtube pirms došanās uz leģendām apvīto Dubaiju, bija trīs galvenie apskates objekti - The Torch, kas tiek uzskatīts par pasaulē augstāko celtni, Dubaijā esošā Buras viesnīca un Palm Jameirah jeb mākslīgi izveidotā palma iekš jūras. Nu, es no tiem tā kārtīgi paguvu apskatīt tikai vienu. Lielā mērā ar kājām iekš AAE nav pieņemts staigāt - visi izvēlas mašīnas un/vai metro, jo tā vienkārši ir ātri un, ņemot vērā, ka degviela tur maksā ~0.20 centus par galonu, kabata arābam plānāka nepaliks. Tas arī izskaidro to, kapēc tur nav mašīnu, kas ir vecākas par ~8 gadiem - jo visiem ir vienalga par degvielas patēriņu - ūdens veikalā maksā dārgāk, nekā tas nolādētais galons degvielas. Atgriežoties pie tiem apskates objektiem - lielākā daļa no tiem atrodas vienā vietā - milzīgā Buras viesnīca, kurai tūrists tā vienkārši nevar piekļūt, pludmales, sapņaina vecpilsēta un vietējie tirdziņi, bet atlikušās vietas, kas ir Palm Jameirah un, piemēram, tas pats Dubaijas lielveikals, atrodas apmēram 25km attālumā viens no otra. Vismaz man tā šķita, jo brauciens ar taksi no vienas malas uz otru šķita ļoti, ļoti ilgs. Tāpēc skaisto mākslīgo jūrā izveidoto palmu es neredzēju, toties Dubaijas centru ar mega augstajām celtnēm gan izbaudīju.

Kopumā jau ļoti forši - eksotika, kur ārpus pilsētas govju vietā mani skaistus kamieļus ganāmies, kā arī pilnīgi cita kultūra un pieredze, ko iegūsti, dzīvojoties tur, ir neaprakstāma. Iespējams, vīriešu attieksme atsevišķos jautājumos un reizēs bija nejauka, ņemot vērā, ka bieži vien ar tevi pat necentās uzsākt sarunu, tomēr viss kopējais iespaids no tā netika sagrauts. Ar strādāšanu gan tur ir dīvaini -

• AAE valstīs nav sociālo garantiju, tas nozīmē - nekādu pensiju vai veselības apdrošināšanas ( ja vien neesi vietējais arābs, jo tiem nodrošina pat mašīnu un dzīvokli, kas, cik nopratu, ir bez maksas;
• Savu biznesu atvērt vari tikai tad, ja Tev ir sadarbības partneris, kas ir arābs un ir vietējais;
• 500 eur ir neliela summa priekš Dubaijas - algās cilvēki saņem krietni vairāk.

Vai es gribētu tur dzīvot ilgtermiņā? Nu, tur noteikti nav slikti, un, pieļauju, ka iespējas gadījumā, 3-6 mēnešus tur dzīvot nebūtu nemaz tik slikti, tomēr Latvija laikam tuvāka. Atceros, ka taksists, ar kuru runājos īsi pirms lidoju prom, stāstīja par top vietām un lietām, kas noteikti jāizdara - diemžēl, laika trūkuma un darba dēļ man tas neizdevās, tomēr viņš minēja, ka Safari apmeklējums, nakšņošana tuksnesī, braukāšana pa bezceļiem, izbraucieni ar privātu jahtu un vēl šis tas, esot a must. Nu, iespējams, citu reizi! :)

Viss slikti, viss slikti

Šodien ir pienākusi diena, kad mans optimisms ir izsmelts. Un man vienalga, jo mēdz taču būt dienas, kad vēlies nedarīt neko, vai ne? Ak, pareizi, neko nedarot nekas neies uz priekšu. Tomēr šodien arī par to vienalga.
Iespējams, jāskaita dienas. Tās, kas sliktas. Un jāreģistrē. Lai īpaši labajās varu atcerēties, cik patiesi jauki ir, ja ir labas un foršas, pozitīvas un piedzīvojumiem pilnas dienas.
Tātad - 1.diena.
Šodien pamodos ar pozitīvām vibrācijām, domājot, ka diena būs izdevusies. Bija izdevusies līdz brīdim, kad izgāju pa durvīm.
Un šodien, lai cik ļoti vēlētos pievērsties bakalauram, lol nau verc, jo darbs, dzīve un skumja mūzika.
Blah,blah.
Back to work.

Pirksts ir tapis!

Hey, guys! Sāpes mazajā pirkstiņā lika atgādināt par sevi un to, ka, iespējams, par operāciju jāieraksta kāda rinda arī blogā. :) 

So, a quick update: Ja neskaita to pulsējošo sajūtu, kas izstrāvojas cauri mazajam pirkstiņam katru sekundi, es jūtos ļoti labi. Un, ja pirmajās pēcoperācijas stundās mana roka bija burtiski kā pagale, kuru es nespēju kontrolēt un likt tai kustēties, tad šobrīd visi pirksti, šķiet, arī mazais, kustas tieši tā, kā tiem jākustas. 

Kā jau Zanei, man bija interesnti piedzīvojumi gan pirms, gan pēc opeācijas, piemēram, māsiņa iedeva zāles, kas lika smieties par visu un, šķiet, mudināja arī runāt par visu. Kundze man balkus sāka runāt par to, kā cūku bērēs viņa gatavo ruletītes un pievieno gan zirnīšus, gan rīvētus brukānus, bet es smējos par faktu, ka viņa mani no pāris metru attāluma vairs neredz. Interesants moments bija arī anestēzija, kurā anesteziologs pirms operācijas nikni teica, lai beidzu čīkstēt un nevarot būt, ka tā sāp. Nu, jā, sure, kad tev rokā iestumj padusē 7cm garu adatu un baksta cauri tavai miesai, sāpes ir tikai ilūzija. Operācija ilga apmēram 1.30h, bez sarežģījumiem un veiksmīgāk, nekā plānots, un šobrīd man ir skaists ģipsis. ;)

Arī pēcoperācijas sapņi bija dīvaini un mazliet haotiski - guļot sapņoju par to, ka manu slimnīcas gultuman vēlas atņemt īsa auguma kungs ar garu sirmu bārdu un gariem sirmiem matiem - līdzīgi, kā Gendalfs. Sapņoju arī par to, ka pie manis pēc operācijas ienāca māsiņa, bet pamodos no tā, ka māsiņa patiešām pie mnis ienāca un vaicāja, kāda pašsajūta.

Par cimdiem: burtiski mēneša laikā ir tapuši 3.5 pāri cimdu - 3 no uzadītajiem pāriem tiks nosūtīti to īpašniekiem pavisam drīz, savukārt atlikušie taps kaut kad drīz pēc šuvju noņemšanas un pirkstiņa sadzīšanas.

Turam īkšķus, sargājam pirkstus un paldies!

Zane 

Mamutu medības 2015

"Kaut Kas foršs!" pirms starta Mamutu medībās 2015

-Aww, yiss! - teica Zane, kad Diāna tai pēc Dubļa 2014 piedāvāja piedalīties "Jauno Vanagu" rīkotajās piedzīvojumu orientēšanās sacensībās Mamutu medības 2015. Šī bija otrā reize, kad iesaistījos šadā nakts avantūrā, kas paredzēja 9h ilgu orientēšanos pa mežu, brikšņiem, klajumiem, pļavām, ezeriem, stigām, cenšoties saprast, kurā pusē ir ziemeļi, kurā - dienvidi, kā arī to, kāpēc mežs, kurā mēs tobrīd atrodāmies, izdala tik baisas skaņas. Bet par to - mazliet vēlāk. 

Par "Mamutu medībām" biju dzirdējusi daudz - prātam neaptverami uzdevumi, orientēšanās -27C grādu salā, brišana cauri sniegam, kas mazliet pāri gurniem, fiziski grūti un citreiz pat neizpildāmi uzdevumi, kas prasa no dalībnieka ne tikai lielisku fizisko sagatavotību, bet arī mentālu izturību un, protams, imunitāti pret aukstumu, sniegu, salu, lietu un citiem šķēršļiem. Bet kāpēc 100x dzirdēt, ja var vismaz 1x piedzīvot pats? Tad nu piedzīvoju arī pati - kopā ar komandu "Kaut kas foršs!", ar kuru kopā pagājušogad rudenī izcīnījām draudzīgākās komandas titulu piedzīvojumu sacensībās Dublis 2013.

Sastāvā - Diāna, Jānis, Artis, Ivars un es- devāmies tālajā ceļā uz Kuldīgu jeb Kuldžiņu, kā mēdzu to dēvēt. Sakrāmējāmies manas mammas lielajā mašīnā, nospraudām mērķi uz Raiņa ielu 21 un ap 16.45 izbraucām no Rīgas. Jāsaka, ka tas bija pietiekami liels iesildīšanās posms jau līdz pašam sacensībām - tumsa, nepārredzams un slidens ceļš, putenis un redzamība, kas nepārsniedz ~150m uz priekšu. Rezultātā, ap plkst. 19.00 iebraucām Kuldīgā, devāmies paēst čempionu vakariņas, kas sastāvēja no Hesburger veltēm, kā arī iepirkāmies, lai visas 9 h, atrodoties kaut kur Kuldīgas mežā, mums būtu ko iekost, iedzert un dāvināt citiem. Savukārt pēc nelielas veikala iekarošanas, devāmies uz Kuldīgas Sporta kompleksu, kur norisinājās visu komandu pulcēšanās.

Jau sākumā sapratām - mūsu komanda nav pirmā svaiguma un mūsu divi labākie skrējēji noteikti ir Diāna ar Arti - viens ikdienā nodarbojas ar futbolu, bet Diāna pāris reizes nedēļā ievingrina roku sieviešu lakrosā. Pārējie kā nu pārējie - arī labi sportisti un skrējēji, bet vienam temperatūra mazliet pāri +38℃ , otram celis iznīcināts, bet man kā trešajai nekad nav padevušies ātri, fiziski skrējieni, pat neskatoties uz to, ka skriešana ir viens no veidiem, kā nomierināt savu prātu. Bet, neskatoties ne uz ko, mēs bijām gatavi cīnīties ar nezināmo,pildīt uzdevumus un visā visumā - izpriecāties no sirds!

Jāatzīst, ka kā jau katru reizi pirms pasākumiem, kur neesi drošs par laikapstākļiem vai to, ko ceļa laikā Tev vajadzēs(līdzīgi, kā tas bijis ne tikai ar pirmajiem Laivu Braucieniem, bet arī Eirotripu un fizmatu rīkoto "Spēks un jauda"), līdzi uz Kuldīgu paņēmu neskaitāmi daudz drēbju gabalu - pāris bikšu pārus, jakas, legingus, zeķes, vēl zeķes, apakšveļu un vēl zeķes, kā arī vēl daudz zeķu, kuras, patiesībā, visa vakara garumā lietu noderēja. Saprotot, ka skriet biezā ziemas jakā un biezajās biksēs būs diezgan neērti un pārāk karsti, beigās izlīdzējos ar sekojošajām lietām:

• divi pāri legingu - termo un parastie;
• termo zeķes;
• vilnas zeķes;
• parastas kokvilnas zeķes(6 pāri);
• silti, mitrumnecaurlaidīgi ziemas zābaki;
• vēja necaurlaidīgi šortiņi;
• kokvilnas t-krekls;
• siltā jaka ar rāvējslēdzi;
• vēja un lietus izturīga jaka;
• bafs;
• šalle, cimdi(2pāri), cepure;
• atstarotājs;
• pieres lukturis

Savukārt uz pieciem cilvēkiem mums bija 3 mugursomas, kurās salikām tādas lietas, kā:

• musli batoniņi;
• snicker's batoniņi;
• enerģijas dzērieni;
• kotlešmaizītes;
• ūdens;
• pirmās palīdzības lietas -plāksteri, salvetes, Ibumetin;
• maisiņi;
• extra zeķu pāri, apakšveļa, džemperi

Šeit noteikti liels paldies jāsaka pieredzējušajiem komandas biedriem, kuri  Mamutu medībās piedalās jau otro vai trešo gadu un palīdzēja saprast, kas ir tās lietas, kuras trasē jāņem līdzi noteikti, un kas ir tās lietas, kuras līdzi nevajadzētu ņemt. Es būtu paņēmusi koferi uz ritentiņiem un vēl pāris somas ar lieko apģērbu. :)

Un te sākas šī piedzīvojuma interesantākā daļa - Mamutu Medību 2015 sākums!

Brīdī, kad tiesnesis deva signālu un tu tur stāvi tāds smaidīgs, satuntulējies sīpoliņš kopā ar savu komandu, kura ir satuntulējusies tieši tāpat, esi entuziasma un prieka pilns. Liekas - viss ir iespējams! Un tad tu sāc skriet. Pirmais kilometrs noskriets godam - bez apstājas, apmēram 6 minūtes, kā man tas parasti ir, turklāt bariņš cilvēku mums priekšā rosināja skriet ātrāk, jo, nu, sacensības taču! Pēc 1 km veikšanas, sāku just sāpes un grūtības sagādāja ne tikai atelpoties, bet pat spert soli, un kamēr Diāna ar Arti un Ivaru bija mazliet mums priekšā, mēs ar Jāni skrējām mazliet nopakaļ.

Šādi mēs pārvietojāmies - graciozs "finger" iekš kartes. :)

Bet ko tur daudz par startu! Uzdevumi - tie taču bija mega interesanti! :) Saņemot karti, devāmies uz mūsu 1.posmu, kuru organizēja "Baltais kalns". Tur bijām pirmie, kas ieradušies un tas nozīmēja tikai vienu - mazākas rindas nākamajos sešos posmos. Uzdevumi divi. Pirmais - aizdedzināt 40 svecītes eglītē ar nosacījumu, ka vienu sērkociņu vari iegūt, ja četri komandas biedri sinhroni pietupjas 10 reizes ar garu bluķi rokā. Otrs - aizdedzināt brīnumsvecīti zem ūdens. Izpildot 1.posmu, sekoja arī 2.posms, kuru atradām salīdzinoši viegli - skrienot pāri stigām, šķērsojot grāvjus un cīnoties ar zariem, nonācām pie otriem diviem uzdevumiem, kur vienā pāri slack line jālien apmēram 3-4m garam ārliņģim, bet otrā - ar fancy trīsriteni jāpadrifto pa ezera ledu. Šis, šķiet, bija viens no jaukajiem posmiem, kur es un Ivars paguvām saslapināt matus, muguras un dibenus, lienot pāri āliņģim, bet atlikusī komanda ne tikai mūs atbalstīja, bet pēc tam izdriftojās pa ezera ledu. 3.posms tika atasts ātri un nesapīgi, taču ar tieši tik pretējiem īpašības vārdiem varētu aprakstīt to, kādi bija divi uzdevumi šajā posmā. Vienā no posma uzdevumiem nācās ar basām kājām un aizsietām acīm iziet labirintu, kas bija uzstādīts uz auksta, slapja, nepatīkama dīķa ledus(jo tieši šie ir atslēgas vārdi, kas raksturo to šausmīgo sajūtu, kas pēcāk pārņēma mūsu kāju pirkstus). Saprotams, viss nebija tik peļami -otrs uzdevums paredzēja izģērbšanos un došanos siltā, kūpošā kubulā, kurš, kā vienojāmies ar komandu arī pēc tam, deva tādu kā otru elpu un, protams, palīdzēja sasildīties.

Brienot pāri klajiem laukiem, izturot salu un sāpīgu vēju, kas sitās sejā un purināja mūs, kamēr gājām, nonācām arī pilnmēness apspīdētajā 4.posmā. Šis, šķiet bija viens no izaicinošākajiem posmiem, vismaz viena uzdevuma ziņā noteiki - iegūt 10g matu. Uz galda stāv šķēres, matu mašīnīte, bet mēs apjukuši stāvam un nesaprotam, vai tas, ko pateikts darīt, patiešām jādara. Visvairāk apšņikājām Jāni, kurš šķīrās no vismaz 8g matu, mazliet ziedoju arī es no savas bizes gala, taču, kā minēja Diāna, ja vajadzētu, matus dabūtu vēl. Jāatzīst, ka tiesneši bija parsteigti par to, ko tik cilvēki neizdomā skūt - bārdas, krūtis, kājas, paduses, savas intīmās vietas un kaimiņa matu cirtas arīdzan! 

Līdz 5.posmam sanāca veikt palielu gabalu, taču tajā bija divi uzdevumi, kas saistīti ar gaisu - kur vienā no uzdevumiem jārāpjas kokā un jāmanipulē ar spaiņiem, bet otrā - jācenšas noķet 10 plastmasas bumbiņas, kas palaistas pa upes straumi. Te arī bija milzīgs komandas darbs - Diāna meta, Ivars ķēra, Jānis un Artis koriģēja, bet es centos neiekrist upē un noķert bumbiņas, kuras Ivars, iespējams, palaidis garām. Pēc tam gan Jānis izcilā līdaciņā ieleca pakaļ vienai no bumbiņām, kā rezultātā Diāna viņam atdeva savus legingus, jo viss atlikušais viņam bija slapjš. 

Komanda pēc finiša

Pēc piektā posma izpildīšanas, mūsos bija manāms nogurums un līdz 6.posmam sanāca veikt milzīgi lielu gabalu - vismaz tajā brīdī tā šķita. Nogurums bija pārņēmis mūs visus, taču putenī skrējām pāri laukiem, stigām, pa ceļu un neceļu, līdz nonācām līdz 6.posmam, kur es ļoti, ļoti sabijos, jo lauka vidū manīju kustību. Samiedzu acis un redzu, ka pa apsnigušo lauku mūsu virzienā skrien kādas 7 - 8 meža cūkas. Nekavējoties informēju komandas biedrus, patvērāmies aiz organizatoru mašīnas un turpinājām vērot notikumu gaitu, kad no labās puses skrienošie pretinieki sabiedēja nabaga cūciņas un tās mainīja savu virzienu, dodoties atpakaļ iekšā mežā. Fuuuu. Ak, jā, 6.posms. Tas bija tāds savdabīgs - tajā bija vajadzīgas sapiera cienīgas iemaņas, kā arī mazliet spēka un precizitātes un zināšanas latviešu tautas folklorā. Diemžēl, 7.posmu pēc apmēram stundas maldīšanās mežā, mēs tā arī neatradām un pēc nelielas viesošanās ļoti baisā vietā, kurā šķita, ka koki ar mums runā, steigšus devāmies prom uz Kuldīgas sporta kompleksa pusi, kur sacensības ne tikai sākās, bet arī noslēdzās. Ieradāmies finišā apmēram 10 minūtes pirms kontrollaika beigām un burtiski paplīsām kur nu kurais. 30 km un 9h vēlāk, bildē, kura vēsta par to, ka esam finišējuši, var redzēt, ka es vairs nevaru nostāvē kājās, tāpēc Jānis mani ienesa kadrā. Mēs bijām tieši tik noguruši, ka pat pacelt buljona pīrādziņu šķita neiespējami, bet Hesburgerā iegādātais čīzburgers, kas bija paredzēts gardai notiesāšanai, tā arī palika neapēsts. 

Kopumā man ļoti,ļoti patika. Protams, bija mirkļi, kad uznāca drebulis vai uz kājas izveidojās kāda tulzna, bet tas viss pieder pie procesa. Okay, šobrīd sāp viss. Sāp trepes un piecelšanās no gultas, nemelošu, ka sāp arī centieni piesēst vai pacelt kāju augstāk par 4cm virs zemes, taču es zinu, ka arī nākamgad gribēšu piedalīties šajās piedzīvojumu sacensībās! Gandarījums par paveikto uz pāris dienām garantēts!