Kuģi, pieklājība un gaišmataini cilvēki - Stokholma

     "Zeme zem manām kājām jau projām viļņojas!" - teica Zane, izkāpjot no kuģa Daugavas krastā. Ceļojums, kurš ilga vien trīs dienas, izvērtās par šī gada lielāko notikumu manā dzīvē. Kā man gāja? Ļoti labi. ;-)

     Iespējams, daudziem šķiet, ka Zviedrija tāda kaimiņu valsts vien ir. Nav! Un šī iemesla dēļ, man rodas aizdomas, ka liela daļa cilvēku šo visnotaļ interesanto valsti nemaz neiekļauj savā ikgada plānoto ceļojumu sarakstā. Jā, jā, arī zviedri ir ziemeļu tauta, klimats, patiesībā, arī viņiem ir visnotaļ līdzīgs Latvijas klimatam un tādēļ gribas izbaudīt kaut ko mazliet eksotiskāku, piemēram, palmas uz ielām, dzidri zilu jūru vai kādu apelsīnkoku pie pašas viesnīcas durvīm. Taču mans uzskats - ja ir iespēja, labāk vienreiz redzēt, nekā desmitreiz dzirdēt, jo vienas sajūtas par konkrēto valsti rodas, kad par to tiek stāstīts, taču pavisam citas - kad visu ir iespējams redzēt savām acīm. Un tieši tā tas ir arī ar Zviedriju. Tāpēc es, būdama kaislīga dažādu vietu, pilsētu un valstu apceļotāja, izmantoju fantastisko iespēju doties uz vienu no tām vietām, kur nekad neesmu bijusi, bet kur vienmēr esmu vēlējusies doties - uz Stokholmu. 

     Ceļojums sākās plkst. 16.00, kad es kopā ar vēl 10 cilvēkiem uzkāpu uz kuģa/prāmja "Romantika" klāja. Kā jau kārtīgi jaunieši, nolēmām noenkuroties kajītēs, mazliet izpakoties un doties apskatīt kuģi. Ierodoties kajītē - pirmais mīnuss - nav ledusskapja. Tas nozīmē, ka vairumā iepirktā gaļa un siers būs jāapēd pēc iespējas ātrāk, jo, otrais mīnuss - kājītē ir nenormāls karstums. Jā, tajā ir kondicionieris, taču tas, gluži kā mūsu kaimiņiem, nevēlējās strādāt. Bet galu galā - neviens neplānoja iet gulēt vai ēst visu vakaru, tāpēc uz abiem nelielajiem mīnusies noskatījāmies ar pievērtām acīm. Tad nu devāmies apskatīt prāmi, kurš, saprotams, bija milzīgs, bet pats galvenais, ka uz tā bija viss nepieciešamais labam atpūtas vakaram - kazino, klubs, karaoke, koncertzāle, bārs, veikali, internets, kafejnīcas un citas ekstras dažādām gaumēm. Likumsakarīgi, devāmies arī uz prāmī esošajiem veikaliem, lai iegādātos saldumus, piemiņas veltes un, galu galā, arī kaut ko dzeramu. Un te nu nācās saskarties ar pirmā stereotipa laušanu - duty free veikali uz prāmja nav lēti. Īpaši tas attiecas uz alkoholiskajiem un atspirdzinošajiem dzērieniem, kur, piemēram, viena 0.33 l tilpuma kolas bundžiņa maksāja Ls 1.09, savukārt Bacardi baltais rums, kuru iegādājos Latvijā par Ls 7.99, maksāja nepilnus Ls 16. Patiesībā, arī šokolādes, dažādi magnētiņi, atslēgu piekariņi un citas piemiņas veltes bija pietiekami dārgs prieks, lai daudzi no prāmja viesiem tikai tos apskatītu, ne iegādātos.

     Piestājot Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, mūsu draudzīgais bariņš nolēma izpētīt Stokholmu tuvāk, tādēļ paņēmām fotokameras, pilsētas karti un naudu un devāmies iekarot pilsētu! :-) Tad arī notika otra stereotipa laušana - visi zviedri nav blondi(runa šoreiz ir par matukrāsu)! Īpaši Stokholmā - pēdējo gadu laikā ir noticis daudz, tādēl nav pamata ticēt vecmāmiņam, kuras cenšas ieskaidrot, ka visi zviedri ir gaišmataini. Taču neskatoties uz matu krāsu, cilvēki Stokholmā ir visnotaļ pieklājīgi un jauki, protams, arī izpalīdzīgi. To var novērot ne tikai pēc viņu tīrības pilsētā, bet arī pēc tā, cik pieklājīgi šoferīši tevi palaiž pāri ielai pie gājēju pārejas. Tieši tas pats ar ceļa vaicāšanu - neviens neatteicās izpalīdzēt atrast pilsētas centru vai kādu konkrētu vietu, ko vēlējāmies apskatīt. 

     Pēc garām pastaigām pa pilsētu, nolēmām doties pusdienot, taču, zinot, ka Zviedrija ir dārga valsts, nolēmām aprobežoties ar slaveno McDonald's restorānu. Cenas? Jā, cenas nav pārāk vilinošas. Viena maltīte vienam cilvēkam McDonald's restorānā izmaksā apmēram SEK 60, kas ir apmēram ~ Ls 4, bet tas, protams, atkarīgs no tā, vai ņem parastu burgeru vai extramegagiga large burgeru. Cenas kopumā Zviedrijā neatšķitas no Latvijas cenām, īpaši apģērbu veikalos, kur, piemēram, apģērbu veikali Cubus, Lindex vai H&M piedāvā to pašu sortimentu, kādu Latvijā un par tieši tādu pašu summu. Savukārt, ja runājam par pārtikas veikaliem, tad iepērkoties tur, būs jāšķiras no prāvas naudas summas - 0.5 tilpuma Fanta, Sprite, Kola vai citi atspirdzinošie dzērieni maksā apmēram SEK 12, kas ir apmēram ~ Ls 1, bet par saldumiem var tikai sapņot - šokolādes, konfektes un citi našķi maksā vismaz divas reizes vairāk, nekā Latvijas veikalos.

     Jāsaka, ka atpakaļceļš no Stokholmas centra līdz prāmim bija ļoti nogurdinošs un garšs, tādēļ iesaku izmantot metro vai sabiedrisko transportu - tā galapunktā var nokļūt ātrāk. Tiesa, arī tad nāksies šķirties no SEK 40, kas ir apmēram Ls 3. Protams, arī pastaigas nenāk par ļaunu, jo tādā gadījumā var izlocīt kājās un nebaidīties, ka vakarā nenāks miegs, turklāt tiks ietaupīta nauda un, ja ir ziema, iespējams, sanāks laiks pat uzcelt kādu sniegavīru. ;-)

    Uzkāpjot atpakaļ uz prāmja klāja, sajutām nepatīkamo šūpošanu, tādēļ biju priecīga par māsīcas paņemtajām anti-nelabuma brīnumzālēm, kuras Latvijas aptiekā,šķiet, varēja iegādāties par Ls 1,74. Vakars tika pavadīts malkojot garšīgus dzērienus, baudot mūziku kuģa koncertzālē, dejojot un vērojot milzīgos viļņus Baltijas jūrā. Un vislabākais mirklis bija nākamās dienas rīts, kad melodiska balss pa kuģa radio paziņoja, ka esam piestājuši Rīgā un tas varēja nozīmēt tikai vienu - beidzot zeme zem manām kājām pārstās grīļoties! Kas, starp citu, vēl nav noticis tagad, 12 h pēc nokāpšanas no kuģa klāja. ;-))

     Manuprāt, galvenais priekšnosacījums šadiem ceļojumiem ir laba kompānija, jo tad var pasmieties, papļāpāt, lieliski pavadīt laiku un nebaidīties apmaldīties, jo vienmēr blakus būs kāds, kas palīdzēs - galu galā, divas galvas gudrākas par vienu. Noteikti iesaku izmantot iespēju ceļot, jo dažāda veida ceļojumi padara dzīvi piepildītu.

Filmas apskats: Blue Valentine (2010)

     Wow. Pirmie vārdi, kas ieneāk prātā, atceroties filmas sižetu. Neatkārtojams. Pamācošs? Iespējams. Filma galvenokārt norisinās divos laika periodos - 2010. gads, kas ir galveno varoņu tagadne, un apmēram 2005. gads, kas parāda, kā abi galvenie varoņi nonākuši līdz situācijai, kurā tie atrodas pašreiz un kā laika gaitā tie izmainījušies.

     Filma pārsvarā ir par izvēlēm. Izdarot vienu izvēli, tu nonāc pie nākamās, taču neviens nav spējīgs paredzēt, kāda izvērtīsies mūsu nākotne, pieņemot šādu vai citādu lēmumu. Tieši par to arī filma - kāda izvērtusies nākotne abiem galvenajiem varoņiem, šīs izvēles izdarot. Tā pilnīgi noteikit parāda, kāda rutīna var iestāties divu cilvēku attiecībās un kā šī rutīna tiek risināta. Taču, tieši tāpat kā ar uzmācīgu odu vasaras vakarā, nepietiek ar intīmu viesnīcas numuriņu un alkoholu, lai visu vērstu par labu. 

     Ja pirmā filmas trešdaļa šķita mazliet nesakarīga un nesaderīga, tad filmas pēdējā trešdaļā saproti tās uzdoto jautājumu skatītājiem - vai upurēt savu dzīvi pienākuma dēļ un dzīvot ar kādu, ko nemīli? Uz jautājumu precīza atbilde tā arī netiek sniegta, taču filmas beigas pilnīgi noteikti liek noprast atbildi.

     Interesants bija arī aktiera Rajens Goslings(Ryan Gosling) tēlojums, kurš filmu, protams, padarīja neatkārtojamu. Bija dīvaini redzēt šo skaisto, vienmēr kopto puisi pilnīgi citā ampluā. Ja parasti Rajens Goslings filmās ir skaistais kaimiņu puisis ar ideālu smaidu, žilbinoši zilām acīm un blondiem, kupliem matiem, tad šajā filmā - strādnieks, rutīnā ieslīcis cilvēks ar bērnu un sievu, kurš dzer lētu aliņu, izmanto kuponus, ir pilnīgi nesavaldīgs, un patiesībā, noprotams, ka arī pilnīgs cūka, kuram sāk atkāpties mati un arī acis paslēptas aiz negaumīgām saulesbrillēm. Taču tas, ka viņš spēja sevi parādīt no šīs, otras puses, pierāda, ka aktierspēle filmā kopumā ir lieliska.

     Manā galvā pašlaik skrien miljoniem domu, acu priekšā vēl pāris spilgtākās ainas un jautājumi - ko tādā vai citādā situācijā būtu darījusi es?

   Filma visiem varētu nepatikt. Taču, ja esi nolēmis to skatīties, iesaku sagatavoties interesantam, satraucošam, šokējošam piedzīvojumam. Godīgi sakot, biju domājusi, ka kinolente būs daudz citādāka, taču tā vienalga nelika vilties.

Filmas apskats: The Perks of Being a Wallflower (2012)

     Par ko ir filma? Ar ko lai sāk? Par īstu draudzību un sirsnību, pagātnes iespaidu uz tagadni, par vidusskolu, par dzīvi pēc vidusskolas; par pirmo mīlestību un pirmo pieredzi dažādās dzīves jomās. TAS NAV KĀRTĒJAIS CHEESY GABALS.

     Skatoties filmu, rodas sajūta, ka ikviens no mums ir bijis tādā situācijā kā kinolentes galvenais varonis. Ikviens ir bijis kautrīgs, uzsākot kaut ko jaunu, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem. Ikviens ir kādreiz uzņēmies iniciatīvu, ikviens ir juties nevietā, galu galā - ikviens no mums kaut reizi dzīvē ir apmeklējis ballīti. ;-)

     Pirmkārt, šķiet, nebiju sen redzējusi filmu ar tik piesātinātu emociju gammu. Smiekli, asaras, šoks, neizpratne - ne katra filma ir spējīga radīt visas iepriekšminētās emocijas. Taču šī noteikti to spēj. Un tagad, pāris minūtes pēc filmas noskatīšanās, ir tāds emociju pārplūdums, kas liek apjukt.

     Otrkārt, filma iespiežas atmiņā un liek padomāt par to, kā mēs attiecamies pret citiem. Tā rosina domāt arī par to, ko nozīmē īsta draudzība. Tā pilnīgi noteikti parāda, ko nozīmē īsti draugi un kā pret tiem jāattiecas.

     Treškārt, viens no lielākajiem filmas plusiem - fantastiska mūzika, kas rada filmai patīkamu atmosfēru un liek noticēt, ka pasaulē vēl ir cilvēki, kas klausās kaut ko mazliet vairāk par pasaules TOP 40 dziesmām.

    Ceturtkārt, filmā ir lielisks aktieru kokteilis. Emma Vatsone (Emma Watson), kura pazīstama no Harija Potera grāmatu ekranizācijām, iejutusies amerikāņu skolnieces lomā. Arī Logans Lermans(Logan Lerman), kurš pazīstams ar savām lomām filmās "The Gamer" un "Percy Jackson and the Olympians: The lightning thief", uzņēmies lomu, kas ir krietni(teikšu, pat ļoti) nopietnāka, nekā žanrs, kurā viņš ir radis darboties.  Neatsveramu lomu filmā spēlē arī Nina Dobreva(Nina Dobrev), kura plašākai auditorijai pazīstamā no seriāla "The Vampire diaries". Filmā spēlē arī daudz jauno aktieru, bez kuriem filma noteikti nebūtu tāda, kāda tā ir.
     Noteikti neiesaku spriest par filmu, pamatojoties uz citām - manuprāt, katra filma ir atšķirīga, katra filma ir citādāka un tās noteikti nevajadzētu likt vienā maisiņā. Iespējams, tāpēc par filmu dzirdēti dažādi viedokļi - lielā mērā cilvēki šo filmu salīdzina ar citām, it kā labākām filmām, taču tā nevajadzētu darīt. Šī filma noteikti ir ar dziļāku stāstu par "High School musical", jo tajā apskatītas daudzas aktuālas problēmas - nevienlīdzība, emocionālā un fiziskā vardarbība, kura, starp citu, īpaši aktuāla Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī seksuāla izmantošana, pedofīlija. Smaga, bet ļoti laba filma, kurā ir gan smiekli, gan asaras.

     Vai ir vērts skatīties šo filmu? Šis jautājums ir nevietā, jo filma pilnīgi noteikti ir "must see". Es, būdama kino baudītāja, nevis profesionāls kritiķis, filmai noteikti piešķirtu 10 no 10. 

       Iedvesmai, noklausies vienu no filmas skaņu celiņa ierakstiem. :-) 

David Bowie - Heroes

Filmas apskats: Life of Pi (2012)

Ir daudz filmu par kuģu katastrofām, daudz par cilvēkiem uz neapdzīvotām salām,  bet vēl neviena filma nav bijusi ar tādu sižetu, kā filma „Life of Pi”. Tā ir filma par ģimeni, kura nolemj ar visu viņiem piederošo zooloģisko dārzu doties prom no Indijas. Ceļā uz Kanādu, kuģis avarē un kuģa katastrofā izdzīvo tikai viņš un, jā, Bengālijas Tīģeris. Kamēr viņi vairākus mēnešus ar laivu un nelielu plostu dreifē pa okeānu, abi nodibina savstarpējas, neparastas un draudzīgas attiecības.  Filma balstīta uz Jana Martela(Yann Martel) darbu „Pi dzīve”.

Filmu noskatīties nolēmu 2012.gada nogalē – zināju, ka vēlos aiziet uz kino, tikai nebiju droša, uz kuru filmu. Starp grāvējiem - bondiādi „Skyfall” un hobitiādi „The Hobbit”  - nolēmu aiziet uz mazliet pieticīgāko, taču, nenoliedzami, viskrāšņāko filmu „Life of Pi” .

Jau pats filmas sākums pievērš skatītāja uzmanību – stāsts liks noticēt Dievam.  Tajā brīdī tu saproti, ka gaidāms kaut kas interesants,  jo liela daļas sabiedrība pret augstāku spēku esamību ir visai skeptiski noskaņoti. 

Filma aizrauj, un tas ir pats būtiskākais.  Jau pirmās piecas minūtes liek pārstāt ēst popkornu un iedziļināties fantastiskajā stāstā.  „Life of Pi”, protams, nav tikai filma par to, kā izdzīvot ekstrēmās situācijās. Tā māca ticēt kaut kam pat tad, ja esi skeptiski noskaņots pret augstāko spēku esamību. Tā māca vienlīdzību, piemēram, filmas galvenais varonis bija trīs reliģiju pārstāvis. Filma māca atrast sevi pat neskatoties uz citu pārmetumiem vai grūtībām, jo galvenais šajā filmā ir zināt, kas tu esi.  Filma ir draudzības paraugs – nedrīksti diskriminēt, ar draugu ir jādalās visā un draugu nedrīkst pamest vienu.

Filmas beigas bija negaidīti skumjas un tajās atkal parādījās cilvēku skepse.

Filma, protams, nebija tikai garīgs baudījums – tā bija arī vizuāls baudījums acīm. Lieliski specefekti, lieliski  3D efekti un, protams, redzams ari Džeimsa Kamerona (James Cameron) pieliktais pirksts specefektu izveidē.

Jautāsiet, vai es guvu apstiprinājumu par Dieva esamību? Pārliecinieties paši. ;-) Filmā ir vērts ieguldīt – skatīties to uz lielā ekrāna ir daudz jaukāk, nekā „novilkt” to nelegāli vai vēlāk skatīties to blu-ray kvalitātē  – efekts nebūs tāds, kāds skatoties uz kino ekrāna.

Noteikti iesaku noskatīties! Un arī mana vērtējuma šoreiz nebūs – filmu katrs uztver tik ļoti individuāli, ka tā ir nenovērtējama. 

Grāmatas apskats: Fifty Shades of Grey

     Pavisam nesen pasauli pārņēma masu haoss - ja vieni uztraucās par it kā gaidāmo pasaules galu 2012. gada 21. decembrī, tad citi, savukārt, izplūda karstās(un es domāju patiešām karstās) diskusijās par jaunāko britu rakstnieces E.L. James erotisko noveļu sēriju „Fifty Shades of Grey". Tā ir trīs grāmatu sērija -  „Fifty Shades of Grey",  „Fifty Shades Darker” un „Fifty Shades Freed”, kuras tikai pirms neilga laika nonākušas arī pie lasītājiem Latvijā un divas no triloģijas grāmatām izdotas latviešu valodā. Pati erotisko noveļu autore ir divu dēlu māmiņa, mājsaimniece, kura šim darbam iedvesmu smēlusies no visiem tik ļoti pazīstamās Stefānijas Meijeres grāmatas „Krēsla”. Lai cik interesanti tas arī nebūtu, šķiet, ka tieši „Krēsla” ir pilnīgs pretstats tam, kas notiek grāmatā „Greja piecdesmit nokrāsas”. Grāmatā „Krēsla” mīlestība atspoguļota kā kaut kas trausls, kā kaut kas svēts, kurā sekss pirms kāzām pilnīgi noteikti nav atļauts. Savukārt „Greja piecdesmit nokrāsās” tieši sekss ir tas, kas saista un caurstrāvo grāmatu – tas ir skarbs, kaisles un vaidu pilns...Nu, par to var pārliecināties, izlasot visu šo noveļu sēriju.

     Lai vai kā, ziņkārības vadīta, nolēmu arī es izlasīt šo ieintriģējošo darbu.  Grāmata vēl nebija iznākusi latviski, tādēļ nolēmu, ka būs vien jālasa angļu valodā – vēlme to izlasīt bija pārāk liela. Angļu valodā izdoto grāmatu aizņēmos no draudzenes. Viņa pati to bija aizlienējusi no vietējās bibliotēkas un teica, ka izlasījusi to ātrāk, kā paredzēts, tādēļ man esot nedēļa laika, lai to izlasītu. Nedēļa? Tas taču ir tik īss laika sprīdis! Meitene, protams, centās iegalvot, ka grāmata pilnīgi noteikti aizraus un es nejutīšot, kā tā „apēd” manu laiku. Ziniet, ko? Tā arī bija.

     Nemanāmi lapu pēc lapas, grāmatu pabeidzu trīs dienu laikā. Un nemaz nejutos vīlusies. Skaista, romantiska un dominances pilna grāmata, kuras galvenais varonis ir sekss. Daudz, daudz seksa. Tiešām daudz. Taču tas nebija slikti, jo, atklāti sakot, nekad nebiju lasījusi kaut ko tik atklātu. Protams, ierastais sižets ar Skaistuli un Briesmoni, kur viens no varoņiem ir ellīgi bagāts un pieredzējis, bet otrs  ir neveikls, trausls zieds – tas nekur nav pazudis.  Arī valoda, kādā stāsts tiek rakstīts, ir vienkārša, saprotama. Situācijas – mūsu pašu ikdiena, mūsu pašu emocijas un pārdzīvojumi.  Izlasot pirmo grāmatu,  sapratu, par ko sievietes visā pasaulē ir tādā sajūsmā – beidzot ir vīrietis(izdomāts, bet ir!), kurš prot apieties ar sievieti.  Interesanti, ka daudzi šo darbi pielīdzina spāņu ziepju operai – tā pilnīgi noteikti NAV spāņu ziepju opera! ;-)

     Mana nepacietība bija neaprakstāma, tādēļ nolēmu izlasīt arī otro grāmatu un tik pat ātrā laika posmā izlasīju arī darba pēdējo – trešo grāmatu. Abas, gluži kā pirmā, nelika vilties. Visas tik pat izcilas, kā pirmā. Jā, jā, atzīšos, otrajā sāka apnikt Greja privātīpašnieciskums, viņa dominējošais tēls, taču savā veidā tas piedeva darbam odziņu, jo automātiski bija vēlme uzzināt, kā stāsts beigsies.

Visvairāk man patika tas, ka katrā grāmatā ir kaut kāds sižets. Pirmajā grāmatā Grejs iepazīstina Anastasiju ar to, kāds patiesībā ir viņa dzīvesstils. Otrajā grāmatā Grejs un Anastasija cenšas izprast viens otra dziļāko būtību. Trešajā grāmatā, kura, manuprāt, bija ar notikumiem visbagātākā, Anastasija cenšas tikt galā ar savu pagātni jeb precīzāk – viņas bijušo bosu, kurš ir dikti skaudīgs uz Greju.  Patīkami bija aprakstītas arī seksa ainas, kuras pilnīgi noteikti liks nosarkt pat vispieredzējušākajiem mīlētājiem. Lielais mīnuss, kas mazliet sāka kaitināt otrajā grāmatas daļā, bet pieļauju, ka tas ir manas nepacietības dēļ, bija lielais seksa ainu daudzums.  Detalizēti aprakstītas mīlas ainas katrā grāmatā bija vismaz 7-15 un TIK dažādās vietās, ka jābrīnās par autores lielo izdomu.

     Kāpēc triloģija, manuprāt, obligāti jāizlasa ikvienam? Laba atslodze ikdienai, viegla lasāmviela, labs brīvā laika pavadīšanas veids, bet pats galvenais – pieredzes lauka paplašināšana. ;-)

     NB! Noteikti iesaku grāmatu lasīt oriģinālvalodā, tātad – angliski. Piedodiet, mīļie tulki, taču tulkojums no angļu valodas uz latviešu valodu ir diezgan neadekvāts, jo, aizstāt vārdu „fuck” ar „viņš pateica rupju vārdu” ir vienkārši sakot – galīgi garām.