Dubaija, mazuli!

Jau labu laiku cenšos rast mirkli, lai papildinātu sava bloga lapas ar ierakstu par neseno došanos uz Apvienotajiem Arābu emirātiem, kurš izrādījās... Nu, okay, neliels hints - Bad Luck Zane atkal bija uzdevumu augstumos un parādīja, kā ir ceļot ar milzu problēmu kalnu, kas lēnām dodas līdzi. Bet, ja reiz šis raksts top, kaut ko esmu izdarījusi pareizi un esmu veiksmīgi nokļuvusi Latvijā. Šajā bloga ierakstā nekā pamācoša nebūs, tāpēc, ja vēlējies noskaidrot, kā ar izpletni izlekt no pasaulē augstākas ēkas pašas galotnes, piedod - šo informāciju es sniegt nespēšu. Vairāk iz pieredzes - kas patika, kas nē, kas reāli notika un pāris bildītes acu priecēšanai.

Jāsāk ar to, ka Dubajā viesojos jau pagājušogad - atceros to nenormālo over-excitement, kad darbā man paziņoja, ka pēc pāris mēnešiem jādodas uz Dubaiju. Biju safanojusies, pārskatījusies dažādus video no skaistās Dubaijas un cerēju uz tik pat fantastisku, pieredzes bagātu ceļojumu. Arī toreiz, dodoties uz šo eksotisko valsti, man lidostā kārtējo reizi nepaveicās - 6h ilga dirnēšana tranzīta zonā, bez mazākās nojausmas, vai maz tiksim iekšā valstī, jo kāds nebija laicīgi reģistrējis mūsu vīzas. Rezultātā, sakontaktējoties ar vietējo vēstniecību, valstī mūs ielaida ar klusu teikumu: "Spītīgie latvieši, varējāt atgriezties savā Āzijā". Jā, viņiem šķita, ka Latvija ir ciemats Āzijā. Bet, ko tur daudz par pagājušogadu. Šogad veicās absolūti lieliskāk! (te, iespējams, neliela sarkasma pieskaņa manā sacītajā).Lai gari un dikti neaprakstītu to, kā es no Latvijas nokļuvu Dubaijā, jāatceras pāris atslēgas vārdi - lidmašīnas aizkavēšanās, tranzīts, mamma paliek Stambulā, es nokļūstu Dubaijā, pazudusi bagāža, smilšu vētra, sniega vētra, vētra-vētra. Respektīvi, visas zvaigznes bija nostājušās tieši tā, lai mēs - Latvijas Paralimpiskās komitejas delegācija - nokļūtu šajā skaistajā vietā tieši par 18h vēlāk, nekā plānots, nokavējot visu, ko vien var nokavēt. 

Temperatūra

Šogad došanās uz Dubaiju vispār bija krietni citādāka, nekā pagājušogad. Ja 2014.gada februārī mūs Dubaijā sagaidīja milzu svelme, kas bija apmēram +35C katru dienu, tad šogad smilšu vētras dēļ  visas manas vasaras drēbes nebija noderīgas un ik pa laikam prasījās uzvilkt kaut ko krietni siltāku, jo laikapstākļi nelutināja - apmēram +23C siltums, vējš, aukstas naktis un smiltis, kas birst acīs, nāsīs un ik pa laikam strīķējas gar zobiem. Pirmo reizi piedzīvoju miglu, kas bija brūnā krāsā un kas nebija migla, bet gan smilšu graudiņi, kas tika mētāti šurpu turpu pa visu pilsētu.

Kultūršoks

Atceros, ka pagājušogad ierodoties Dubaijā, mani ķēra mini kultūršoks, jo īsti nesapratu, kādā pasaules malā atrodos. Cilvēki, kultūru un izdarības bija citādākas, nekā biju pieradusi redzēt tipiskā Eiropas Savienības valstī - piemēram, gājēju pārejas, līdzīgi kā Maskavā, tā īsti neeksistēja un arī satiksme uz ielām pārsvarā norisinājās ar domu "būtu forši līdz viesnīcai tikt sveikai un veselai". Tāpat - AAE dzīvojošie ir ļoti skaļi un, manuprāt, īsti neievēro kaut kādu privātumu, jo ik pa laikam nācās apklust un pārtraukt ar kādu sarunu tikai tāpēc, ka blakus esošais pāris sarunājās pārāk skaļi. Te atsaucas atmiņā arī tipiska aina no lielveikala, kurā biju paviesojusies, kamēr atrados Dubaijā. Pieeju pie kases, lai samaksātu par precēm un nesaprotu, kāpēc rinda pirms manis nesamazinās. Izrādās, kasiere no sākuma apkalpo tikai vīriešus, kas stāv rindā, bet tikai pēc tam - sievietes. Un vīriešiem rindas princips bija ļoti vienaldzīgs - viņi nāk un iet,  iespraucas rindā, kad vien redz izdevību un pēc 10 minūšu ilgas vērošanas, nolēmu rīkoties. Piegāju pie otras rindas, ko bija izveidojis bariņš vīriešu un pateicu, ka stāvu rindā pietiekami ilgi, lai nopirktu to, ko vēlos. Vīrieši atvainojās (woooooow!) un ļāva man piekļūt pie kases, samaksājot par precēm. Lieki piebilst, ka tad es no šī veikala burtiski skrēju ārā, jo šķita, ka esmu pārkāpusi likumu. Līdzīgs gadījums atgadījās šogad, kad nolēmu likt lietā savas neesošās topogrāfiskās dotības un devos ar metro uz Dubaijas centru (dzīvoju apmēram 15 min attālumā). Sameklēju kartē nepieciešamo informāciju, atrodu metro staciju un pat iekāpju pareizajā vilcienā, kad attopos, ka esmu viena no apmēram ~8 sievietēm, kas atrodas stāvgrūdus piebāztā metro vagonā, kas pilna ar vīriešiem. Kādas divas dienas pēc tam uzzināju, ka, izrādās, sievietēm ir atsevišķi vagoni, kuros viņas drīkst kāpt iekšā, bet atlikušie ir paredzēti tikai vīriešiem. Lūk, tāpēc tie vīrieši bija neapmierināti ar manu klātbūtni un ik pa laikam nopūtās vai noelsās savā dīvainajā valodiņā.

Valoda

Ja reiz valoda, tad valoda. Jāsaka, ka, cik dzirdēju no vietējiem Dubajas latviešiem, krāšņākā AAE vieta sevī iekļauj vien 10% vietējo iedzīvotāju. Atlikušie 90% ir iebraucēji no Indijas, Pakistānas, Albānijas, un, protams, Eiropas valstīm. Ja ir vēlme izbaudīt īsto Emirātu noskaņu, Dubaija, iespējams, nesniegs vislielāko ieskatu tajā. Pagājušogad tādu ieskatu lielā mērā man radīja Sārdža, kurā uzturējāmies visvairāk - tur arī parādījās realitāte, kur sieviete pieskata 3 bērnus, nes iepirkumu maisiņu, trīs somas un piecus lāčus uz muguras,bet vīrietis soļo blakus, ielicis rokas kabatās. Valodas ziņā arī jāpiemin, ka liela daļa iedzīvotāju sazinās angļu, nevis arābu valodā, un lielā mērā Dubaijā sastopami ļoti daudz krievu tautības cilvēku - gan tūristi, gan tie, kas kļuvuši par vietējiem.

Ēdiens

Ja ir vieta, kur var labi paēst, tad tā ir Dubaija. Cik paguvu noprast no kopumā divu nedēļu pieredzes, ēdiens tur ir fantastiski bagātīgs un dažāds. Sākot no tipiska Subway un McDonald's, kas spīd uz katra stūra, beidzot ar tradicionāliem ēdieniem, kuri vairumā gadījumu ir diezgan asi. Gandrīz visi ēdieni bija piesātināti ar viņu tipiskajām garšvielām, bet, piemēram, vista, vizmaz man, vienmēr garšoja vienādi, neatkarīgi no tā, kā pagatavota. Ik pa laikam uzdūros arī dīvainām ņammām. Tā, piemēram, viens arābs mani pierunāja iemēģināt "pasaulē garšīgāko zaļumu kombināciju", kas beidzās ar tās iespļaušanu salvetē un centieniem atgūt elpu no zaļumiem pievienotā etiķa un citrona daudzuma. Abos gados - gan šogad, gan pagājušogad, man izdevās nogaršot viņu nacionālos saldumus, kurus viņi pagatavo turpat ielas malā uz milzīgām, sakarsētām metāla plāksnēm (tas gan noteikti nebūs nekas tāds, ko iespējams redzēt ~10km rādiusā no Dubaijas centra - jādodas tālāk!) - viens no visgaršīgākajiem darinājumiem bija karamelē un pūdercukurā izvārtītas tādas kā eļļā vārītas biezpiena bumbiņas. Mmm, kaaaaifs - saldas bez gala, sātīgas un, apēdot vienu, droši gribēsi prasīt nākamo. ;)

  

Apskates objekti

Lielākajā daļā video, kurus biju redzējusi iekš Youtube pirms došanās uz leģendām apvīto Dubaiju, bija trīs galvenie apskates objekti - The Torch, kas tiek uzskatīts par pasaulē augstāko celtni, Dubaijā esošā Buras viesnīca un Palm Jameirah jeb mākslīgi izveidotā palma iekš jūras. Nu, es no tiem tā kārtīgi paguvu apskatīt tikai vienu. Lielā mērā ar kājām iekš AAE nav pieņemts staigāt - visi izvēlas mašīnas un/vai metro, jo tā vienkārši ir ātri un, ņemot vērā, ka degviela tur maksā ~0.20 centus par galonu, kabata arābam plānāka nepaliks. Tas arī izskaidro to, kapēc tur nav mašīnu, kas ir vecākas par ~8 gadiem - jo visiem ir vienalga par degvielas patēriņu - ūdens veikalā maksā dārgāk, nekā tas nolādētais galons degvielas. Atgriežoties pie tiem apskates objektiem - lielākā daļa no tiem atrodas vienā vietā - milzīgā Buras viesnīca, kurai tūrists tā vienkārši nevar piekļūt, pludmales, sapņaina vecpilsēta un vietējie tirdziņi, bet atlikušās vietas, kas ir Palm Jameirah un, piemēram, tas pats Dubaijas lielveikals, atrodas apmēram 25km attālumā viens no otra. Vismaz man tā šķita, jo brauciens ar taksi no vienas malas uz otru šķita ļoti, ļoti ilgs. Tāpēc skaisto mākslīgo jūrā izveidoto palmu es neredzēju, toties Dubaijas centru ar mega augstajām celtnēm gan izbaudīju.

Kopumā jau ļoti forši - eksotika, kur ārpus pilsētas govju vietā mani skaistus kamieļus ganāmies, kā arī pilnīgi cita kultūra un pieredze, ko iegūsti, dzīvojoties tur, ir neaprakstāma. Iespējams, vīriešu attieksme atsevišķos jautājumos un reizēs bija nejauka, ņemot vērā, ka bieži vien ar tevi pat necentās uzsākt sarunu, tomēr viss kopējais iespaids no tā netika sagrauts. Ar strādāšanu gan tur ir dīvaini -

• AAE valstīs nav sociālo garantiju, tas nozīmē - nekādu pensiju vai veselības apdrošināšanas ( ja vien neesi vietējais arābs, jo tiem nodrošina pat mašīnu un dzīvokli, kas, cik nopratu, ir bez maksas;
• Savu biznesu atvērt vari tikai tad, ja Tev ir sadarbības partneris, kas ir arābs un ir vietējais;
• 500 eur ir neliela summa priekš Dubaijas - algās cilvēki saņem krietni vairāk.

Vai es gribētu tur dzīvot ilgtermiņā? Nu, tur noteikti nav slikti, un, pieļauju, ka iespējas gadījumā, 3-6 mēnešus tur dzīvot nebūtu nemaz tik slikti, tomēr Latvija laikam tuvāka. Atceros, ka taksists, ar kuru runājos īsi pirms lidoju prom, stāstīja par top vietām un lietām, kas noteikti jāizdara - diemžēl, laika trūkuma un darba dēļ man tas neizdevās, tomēr viņš minēja, ka Safari apmeklējums, nakšņošana tuksnesī, braukāšana pa bezceļiem, izbraucieni ar privātu jahtu un vēl šis tas, esot a must. Nu, iespējams, citu reizi! :)

Viss slikti, viss slikti

Šodien ir pienākusi diena, kad mans optimisms ir izsmelts. Un man vienalga, jo mēdz taču būt dienas, kad vēlies nedarīt neko, vai ne? Ak, pareizi, neko nedarot nekas neies uz priekšu. Tomēr šodien arī par to vienalga.
Iespējams, jāskaita dienas. Tās, kas sliktas. Un jāreģistrē. Lai īpaši labajās varu atcerēties, cik patiesi jauki ir, ja ir labas un foršas, pozitīvas un piedzīvojumiem pilnas dienas.
Tātad - 1.diena.
Šodien pamodos ar pozitīvām vibrācijām, domājot, ka diena būs izdevusies. Bija izdevusies līdz brīdim, kad izgāju pa durvīm.
Un šodien, lai cik ļoti vēlētos pievērsties bakalauram, lol nau verc, jo darbs, dzīve un skumja mūzika.
Blah,blah.
Back to work.

Pirksts ir tapis!

Hey, guys! Sāpes mazajā pirkstiņā lika atgādināt par sevi un to, ka, iespējams, par operāciju jāieraksta kāda rinda arī blogā. :) 

So, a quick update: Ja neskaita to pulsējošo sajūtu, kas izstrāvojas cauri mazajam pirkstiņam katru sekundi, es jūtos ļoti labi. Un, ja pirmajās pēcoperācijas stundās mana roka bija burtiski kā pagale, kuru es nespēju kontrolēt un likt tai kustēties, tad šobrīd visi pirksti, šķiet, arī mazais, kustas tieši tā, kā tiem jākustas. 

Kā jau Zanei, man bija interesnti piedzīvojumi gan pirms, gan pēc opeācijas, piemēram, māsiņa iedeva zāles, kas lika smieties par visu un, šķiet, mudināja arī runāt par visu. Kundze man balkus sāka runāt par to, kā cūku bērēs viņa gatavo ruletītes un pievieno gan zirnīšus, gan rīvētus brukānus, bet es smējos par faktu, ka viņa mani no pāris metru attāluma vairs neredz. Interesants moments bija arī anestēzija, kurā anesteziologs pirms operācijas nikni teica, lai beidzu čīkstēt un nevarot būt, ka tā sāp. Nu, jā, sure, kad tev rokā iestumj padusē 7cm garu adatu un baksta cauri tavai miesai, sāpes ir tikai ilūzija. Operācija ilga apmēram 1.30h, bez sarežģījumiem un veiksmīgāk, nekā plānots, un šobrīd man ir skaists ģipsis. ;)

Arī pēcoperācijas sapņi bija dīvaini un mazliet haotiski - guļot sapņoju par to, ka manu slimnīcas gultuman vēlas atņemt īsa auguma kungs ar garu sirmu bārdu un gariem sirmiem matiem - līdzīgi, kā Gendalfs. Sapņoju arī par to, ka pie manis pēc operācijas ienāca māsiņa, bet pamodos no tā, ka māsiņa patiešām pie mnis ienāca un vaicāja, kāda pašsajūta.

Par cimdiem: burtiski mēneša laikā ir tapuši 3.5 pāri cimdu - 3 no uzadītajiem pāriem tiks nosūtīti to īpašniekiem pavisam drīz, savukārt atlikušie taps kaut kad drīz pēc šuvju noņemšanas un pirkstiņa sadzīšanas.

Turam īkšķus, sargājam pirkstus un paldies!

Zane 

Mamutu medības 2015

"Kaut Kas foršs!" pirms starta Mamutu medībās 2015

-Aww, yiss! - teica Zane, kad Diāna tai pēc Dubļa 2014 piedāvāja piedalīties "Jauno Vanagu" rīkotajās piedzīvojumu orientēšanās sacensībās Mamutu medības 2015. Šī bija otrā reize, kad iesaistījos šadā nakts avantūrā, kas paredzēja 9h ilgu orientēšanos pa mežu, brikšņiem, klajumiem, pļavām, ezeriem, stigām, cenšoties saprast, kurā pusē ir ziemeļi, kurā - dienvidi, kā arī to, kāpēc mežs, kurā mēs tobrīd atrodāmies, izdala tik baisas skaņas. Bet par to - mazliet vēlāk. 

Par "Mamutu medībām" biju dzirdējusi daudz - prātam neaptverami uzdevumi, orientēšanās -27C grādu salā, brišana cauri sniegam, kas mazliet pāri gurniem, fiziski grūti un citreiz pat neizpildāmi uzdevumi, kas prasa no dalībnieka ne tikai lielisku fizisko sagatavotību, bet arī mentālu izturību un, protams, imunitāti pret aukstumu, sniegu, salu, lietu un citiem šķēršļiem. Bet kāpēc 100x dzirdēt, ja var vismaz 1x piedzīvot pats? Tad nu piedzīvoju arī pati - kopā ar komandu "Kaut kas foršs!", ar kuru kopā pagājušogad rudenī izcīnījām draudzīgākās komandas titulu piedzīvojumu sacensībās Dublis 2013.

Sastāvā - Diāna, Jānis, Artis, Ivars un es- devāmies tālajā ceļā uz Kuldīgu jeb Kuldžiņu, kā mēdzu to dēvēt. Sakrāmējāmies manas mammas lielajā mašīnā, nospraudām mērķi uz Raiņa ielu 21 un ap 16.45 izbraucām no Rīgas. Jāsaka, ka tas bija pietiekami liels iesildīšanās posms jau līdz pašam sacensībām - tumsa, nepārredzams un slidens ceļš, putenis un redzamība, kas nepārsniedz ~150m uz priekšu. Rezultātā, ap plkst. 19.00 iebraucām Kuldīgā, devāmies paēst čempionu vakariņas, kas sastāvēja no Hesburger veltēm, kā arī iepirkāmies, lai visas 9 h, atrodoties kaut kur Kuldīgas mežā, mums būtu ko iekost, iedzert un dāvināt citiem. Savukārt pēc nelielas veikala iekarošanas, devāmies uz Kuldīgas Sporta kompleksu, kur norisinājās visu komandu pulcēšanās.

Jau sākumā sapratām - mūsu komanda nav pirmā svaiguma un mūsu divi labākie skrējēji noteikti ir Diāna ar Arti - viens ikdienā nodarbojas ar futbolu, bet Diāna pāris reizes nedēļā ievingrina roku sieviešu lakrosā. Pārējie kā nu pārējie - arī labi sportisti un skrējēji, bet vienam temperatūra mazliet pāri +38℃ , otram celis iznīcināts, bet man kā trešajai nekad nav padevušies ātri, fiziski skrējieni, pat neskatoties uz to, ka skriešana ir viens no veidiem, kā nomierināt savu prātu. Bet, neskatoties ne uz ko, mēs bijām gatavi cīnīties ar nezināmo,pildīt uzdevumus un visā visumā - izpriecāties no sirds!

Jāatzīst, ka kā jau katru reizi pirms pasākumiem, kur neesi drošs par laikapstākļiem vai to, ko ceļa laikā Tev vajadzēs(līdzīgi, kā tas bijis ne tikai ar pirmajiem Laivu Braucieniem, bet arī Eirotripu un fizmatu rīkoto "Spēks un jauda"), līdzi uz Kuldīgu paņēmu neskaitāmi daudz drēbju gabalu - pāris bikšu pārus, jakas, legingus, zeķes, vēl zeķes, apakšveļu un vēl zeķes, kā arī vēl daudz zeķu, kuras, patiesībā, visa vakara garumā lietu noderēja. Saprotot, ka skriet biezā ziemas jakā un biezajās biksēs būs diezgan neērti un pārāk karsti, beigās izlīdzējos ar sekojošajām lietām:

• divi pāri legingu - termo un parastie;
• termo zeķes;
• vilnas zeķes;
• parastas kokvilnas zeķes(6 pāri);
• silti, mitrumnecaurlaidīgi ziemas zābaki;
• vēja necaurlaidīgi šortiņi;
• kokvilnas t-krekls;
• siltā jaka ar rāvējslēdzi;
• vēja un lietus izturīga jaka;
• bafs;
• šalle, cimdi(2pāri), cepure;
• atstarotājs;
• pieres lukturis

Savukārt uz pieciem cilvēkiem mums bija 3 mugursomas, kurās salikām tādas lietas, kā:

• musli batoniņi;
• snicker's batoniņi;
• enerģijas dzērieni;
• kotlešmaizītes;
• ūdens;
• pirmās palīdzības lietas -plāksteri, salvetes, Ibumetin;
• maisiņi;
• extra zeķu pāri, apakšveļa, džemperi

Šeit noteikti liels paldies jāsaka pieredzējušajiem komandas biedriem, kuri  Mamutu medībās piedalās jau otro vai trešo gadu un palīdzēja saprast, kas ir tās lietas, kuras trasē jāņem līdzi noteikti, un kas ir tās lietas, kuras līdzi nevajadzētu ņemt. Es būtu paņēmusi koferi uz ritentiņiem un vēl pāris somas ar lieko apģērbu. :)

Un te sākas šī piedzīvojuma interesantākā daļa - Mamutu Medību 2015 sākums!

Brīdī, kad tiesnesis deva signālu un tu tur stāvi tāds smaidīgs, satuntulējies sīpoliņš kopā ar savu komandu, kura ir satuntulējusies tieši tāpat, esi entuziasma un prieka pilns. Liekas - viss ir iespējams! Un tad tu sāc skriet. Pirmais kilometrs noskriets godam - bez apstājas, apmēram 6 minūtes, kā man tas parasti ir, turklāt bariņš cilvēku mums priekšā rosināja skriet ātrāk, jo, nu, sacensības taču! Pēc 1 km veikšanas, sāku just sāpes un grūtības sagādāja ne tikai atelpoties, bet pat spert soli, un kamēr Diāna ar Arti un Ivaru bija mazliet mums priekšā, mēs ar Jāni skrējām mazliet nopakaļ.

Šādi mēs pārvietojāmies - graciozs "finger" iekš kartes. :)

Bet ko tur daudz par startu! Uzdevumi - tie taču bija mega interesanti! :) Saņemot karti, devāmies uz mūsu 1.posmu, kuru organizēja "Baltais kalns". Tur bijām pirmie, kas ieradušies un tas nozīmēja tikai vienu - mazākas rindas nākamajos sešos posmos. Uzdevumi divi. Pirmais - aizdedzināt 40 svecītes eglītē ar nosacījumu, ka vienu sērkociņu vari iegūt, ja četri komandas biedri sinhroni pietupjas 10 reizes ar garu bluķi rokā. Otrs - aizdedzināt brīnumsvecīti zem ūdens. Izpildot 1.posmu, sekoja arī 2.posms, kuru atradām salīdzinoši viegli - skrienot pāri stigām, šķērsojot grāvjus un cīnoties ar zariem, nonācām pie otriem diviem uzdevumiem, kur vienā pāri slack line jālien apmēram 3-4m garam ārliņģim, bet otrā - ar fancy trīsriteni jāpadrifto pa ezera ledu. Šis, šķiet, bija viens no jaukajiem posmiem, kur es un Ivars paguvām saslapināt matus, muguras un dibenus, lienot pāri āliņģim, bet atlikusī komanda ne tikai mūs atbalstīja, bet pēc tam izdriftojās pa ezera ledu. 3.posms tika atasts ātri un nesapīgi, taču ar tieši tik pretējiem īpašības vārdiem varētu aprakstīt to, kādi bija divi uzdevumi šajā posmā. Vienā no posma uzdevumiem nācās ar basām kājām un aizsietām acīm iziet labirintu, kas bija uzstādīts uz auksta, slapja, nepatīkama dīķa ledus(jo tieši šie ir atslēgas vārdi, kas raksturo to šausmīgo sajūtu, kas pēcāk pārņēma mūsu kāju pirkstus). Saprotams, viss nebija tik peļami -otrs uzdevums paredzēja izģērbšanos un došanos siltā, kūpošā kubulā, kurš, kā vienojāmies ar komandu arī pēc tam, deva tādu kā otru elpu un, protams, palīdzēja sasildīties.

Brienot pāri klajiem laukiem, izturot salu un sāpīgu vēju, kas sitās sejā un purināja mūs, kamēr gājām, nonācām arī pilnmēness apspīdētajā 4.posmā. Šis, šķiet bija viens no izaicinošākajiem posmiem, vismaz viena uzdevuma ziņā noteiki - iegūt 10g matu. Uz galda stāv šķēres, matu mašīnīte, bet mēs apjukuši stāvam un nesaprotam, vai tas, ko pateikts darīt, patiešām jādara. Visvairāk apšņikājām Jāni, kurš šķīrās no vismaz 8g matu, mazliet ziedoju arī es no savas bizes gala, taču, kā minēja Diāna, ja vajadzētu, matus dabūtu vēl. Jāatzīst, ka tiesneši bija parsteigti par to, ko tik cilvēki neizdomā skūt - bārdas, krūtis, kājas, paduses, savas intīmās vietas un kaimiņa matu cirtas arīdzan! 

Līdz 5.posmam sanāca veikt palielu gabalu, taču tajā bija divi uzdevumi, kas saistīti ar gaisu - kur vienā no uzdevumiem jārāpjas kokā un jāmanipulē ar spaiņiem, bet otrā - jācenšas noķet 10 plastmasas bumbiņas, kas palaistas pa upes straumi. Te arī bija milzīgs komandas darbs - Diāna meta, Ivars ķēra, Jānis un Artis koriģēja, bet es centos neiekrist upē un noķert bumbiņas, kuras Ivars, iespējams, palaidis garām. Pēc tam gan Jānis izcilā līdaciņā ieleca pakaļ vienai no bumbiņām, kā rezultātā Diāna viņam atdeva savus legingus, jo viss atlikušais viņam bija slapjš. 

Komanda pēc finiša

Pēc piektā posma izpildīšanas, mūsos bija manāms nogurums un līdz 6.posmam sanāca veikt milzīgi lielu gabalu - vismaz tajā brīdī tā šķita. Nogurums bija pārņēmis mūs visus, taču putenī skrējām pāri laukiem, stigām, pa ceļu un neceļu, līdz nonācām līdz 6.posmam, kur es ļoti, ļoti sabijos, jo lauka vidū manīju kustību. Samiedzu acis un redzu, ka pa apsnigušo lauku mūsu virzienā skrien kādas 7 - 8 meža cūkas. Nekavējoties informēju komandas biedrus, patvērāmies aiz organizatoru mašīnas un turpinājām vērot notikumu gaitu, kad no labās puses skrienošie pretinieki sabiedēja nabaga cūciņas un tās mainīja savu virzienu, dodoties atpakaļ iekšā mežā. Fuuuu. Ak, jā, 6.posms. Tas bija tāds savdabīgs - tajā bija vajadzīgas sapiera cienīgas iemaņas, kā arī mazliet spēka un precizitātes un zināšanas latviešu tautas folklorā. Diemžēl, 7.posmu pēc apmēram stundas maldīšanās mežā, mēs tā arī neatradām un pēc nelielas viesošanās ļoti baisā vietā, kurā šķita, ka koki ar mums runā, steigšus devāmies prom uz Kuldīgas sporta kompleksa pusi, kur sacensības ne tikai sākās, bet arī noslēdzās. Ieradāmies finišā apmēram 10 minūtes pirms kontrollaika beigām un burtiski paplīsām kur nu kurais. 30 km un 9h vēlāk, bildē, kura vēsta par to, ka esam finišējuši, var redzēt, ka es vairs nevaru nostāvē kājās, tāpēc Jānis mani ienesa kadrā. Mēs bijām tieši tik noguruši, ka pat pacelt buljona pīrādziņu šķita neiespējami, bet Hesburgerā iegādātais čīzburgers, kas bija paredzēts gardai notiesāšanai, tā arī palika neapēsts. 

Kopumā man ļoti,ļoti patika. Protams, bija mirkļi, kad uznāca drebulis vai uz kājas izveidojās kāda tulzna, bet tas viss pieder pie procesa. Okay, šobrīd sāp viss. Sāp trepes un piecelšanās no gultas, nemelošu, ka sāp arī centieni piesēst vai pacelt kāju augstāk par 4cm virs zemes, taču es zinu, ka arī nākamgad gribēšu piedalīties šajās piedzīvojumu sacensībās! Gandarījums par paveikto uz pāris dienām garantēts!

Pirksti top!

Gluži nesen Latviju pāršalca ziņa par Pingvīnu Zani, kas sākusi akciju "Pingvīns", kas paredzēja, ka 100 biznesa cilvēki vienu dienu atteiksies no savām fancy pusdienām. Izlasot, šķita mazliet absurdi - vai cilvēks var prasīt naudu kam tādam? Ceļošanai. Vai tas nav kaut kas tāds, ko cilvēks nopelna pats un tad izbauda? Manas domas gan ļoti ilgi pie šī nekavējās - galu galā, cilvēki ir prasījuši naudu arī silikona krūtīm. 

And then it stroke me. Patiesībā, ne mani, bet Arti. Es viņam pastāstīju par situāciju ar pirksta operāciju - iestājoties valsts rindā, jāgaida nesamērīgi ilgs laiks, kas pirkstam kaitētu vēl vairāk un izdevīgāk būtu vienkārši paņemt kredītu. Viņš, šķiet, jokojoties izteica ideju par to, ka varētu uztaisīt kādu Kickstarter'i, kur es adītu cimdus, bet cilvēki man ziedotu naudas. Sākumā ideja bija vienkārši nereāla, bet kādu brīdi padomājot, sapratu, ka ideja nav nemaz tik peļama. 

Attapos kādā darbdienas vakarā, šķiet, naktī no 22.janvāra uz 23.janvāri. Plkst. 2.00. Gofundme.com mājaslapa. Klusums. Un pilnīgi traka ideja, kuru var mēģināt īstenot. Tā nu ķēros pie rakstīšanas, īsi pastāstot par to, kas noticis un kādam mērķim nepieciešama nauda, kā arī paskaidroju, kāpēc pati nevaru operāciju atļauties uzreiz. Publicēju ierakstu. Gribēju dzēst ārā. Tomēr neizdzēsu. Pateicu sev - no rīta izdzēsīšu, jo saprotu, ka reāli cilvēkiem ir savas problēmas, kāpēc gan tiem jārisina manējās?

Un laikam jau labi, ka ap plkst 7.00 nolēmu ierakstu neizdzēst un paraudzīties, kā sokas. Un burtiski nepilnu 14 h laikā, pateicoties maniem draugiem, paziņām un pilnīgiem svešiniekiem, kuri vēlēja veiksmi un izturību, biju ieguvusi par apmēram Eur 100 vairāk, nekā sākotnējā summa. Joprojām pasaulē vēl nav tādu vārdu, kas izteiktu manu pateicību un neizmērojamo prieka sajūtu, kas mani pārņēma brīdī, kad sapratu, ka operācijai nepieciešamā summa ir savākta un mans pirksts drīz tiks sadakterēts. ^^

A QUICK UPDATE: Gribēju vien pateikties vēlreiz par atbalstu, jo pirksti top. Un top pateicoties cilvēku neaprakstāmi dāsnajam atbalstam. Pavisam nesen paviesojos pie mikroķirurga atkal, kurš piešķīra man operācijas datumu - 27.februāris. Tas nozīmē, ka pēc darba komandējuma - meistarsacīkstēm vieglatlētikā Dubajā no 20.02. līdz 26.02., nākamā diena paies, kā minēja ārsts, "vieglā žvingulī". Ir arī vesela kaudze lietu, kas darāmas līdz konkrētajam datumam. Tā, piemēram, nepieciešams nodot virkni analīžu, paralēli apmeklēt anesteziologu un noskaidrot, vai operācija būs veicama vietējā vai vispārējā narkozē. Tāpat, sieviete, kas mani reģistrēja operācijai, minēja, lai neņemu līdzi uz slimnīcu neko pārāk vērtīgu un noteikti nedodos uz slimnīcu ar personīgo auto. Tas, savukārt, liek domāt par to, kā nokļūšu no punkta A līdz punktam B un pēc tam no punkta B atpakaļ (.)A.

Nepatīkams, taču pieminams fakts: šī ir pirmā etapa operācija. Tas nozīmē, ka neveiksmes gadījumā nāksies veikt vēl vienu operāciju, lai rokas cīpslas rekonstruētu, nevis vienkāršī sašūtu kopā.

Top ne tikai pirksti, bet arī dūraiņi - šobrīd, kad saprasts, ka jāada ļoti daudz, uzreiz saku - visticamāk, ka šajā ziemā dūraiņus saņems tikai 2-3 cilvēki. Adīšana tāda ir - jo rūpīgāk centies, jo lēnāk vedas uz priekšu, turklāt katrā dūrainītī gribas ielikt mīļumu, centību un sirds siltumu. Pārējiem būs mazliet jāpagaida, taču līdz 2015.gada beigām apsolos darināt skaistus, vismaz 18 pārus dūraiņu, no kuriem divi pāri ir gandrīz gatavi. Sixteen more to go! :)

Tāpat esmu nolēmusi, ka gadījumā, ja kāda no saziedotās naudas pēc operācijas un atveseļošanās procesa paliks pāri, ziedošu to tālāk kādam/kādai, kam tā būs nepieciešama. 

Vēlreiz - liels paldies! Bez jūsu palīdzības operācija labākajā gadījumā tiktu veikta maija sākumā - esam ietaupījuši gandrīz trīs mēnešus! :)

5 ieteikumi, kas padarīs jū... - NĒ!

Nē, nē, noteikti nē. Nekādu ieteikumu, padomu vai mācīšana dzīvot, bet pieļaujau, ka virsraksts pievērsa uzmanību, vai ne? :) Īsāk sakot, pienācis Janvāra vidus, kas liecina par pirmo gada dienu veiksmīgu aizvadīšanu. Nu, vai arī ne tik veiksmīgu, taču noteikti pirmās 15 dienas ir pagājušas, kas var liecināt tikai par to, ka atlikušas106 līdz Fizmaru Laivu braucienam un tikai 351 diena līdz 2016.gadam, kas lielākajai daļai cilvēku visticamāk sāksies ar jaunām apņemšanām, cerībām un plāniem, vai sasniedzamajiem mērķiem.

Kamēr citi cilvēki aizņemti ar mērķu un Jaungada apņemšanu pildīšanu (šis, patiesībā, ir pirmais gads, kad pat līdz šim brīdim neesmu sapratusi, kādas varētu būt manas Jaungada apņemšanās), pēdējās 15 dienas ir bijušas tieši tik krāsainas, ka esmu atradusi 5 lietas, kas pēdējo 15 dienu laikā aizpilda manu brīvo brīdi (jā, iespējams, rakstā būs daudz ciparu, kuriem galīgi nebūs nozīmes).

Viss sākās ar adīšanu. Jā, jā, adīšanu. Un, lai gan liela daļa cilvēku uzskata, ka adīšana paredzēta vecām omītēm, kurām vēlos ziemas vakaros nav ko darīt, Diāna un viņas istabas biedrene Iveta no Zellijas pierādīja pretējo - skaistas, pašadītas zeķes vai dūraiņi ir vienkārši burvīga dāvana Ziemassvētkos, lai ķepiņas vienmēr būtu siltumā. Diāna man uz Ziemassvētkiem sagādāja absolūti fantastiskus, tumši zilus dūraiņus, kuri ir tik vienkārši, bet skaisti, ka iet klāt pie visa un rokas vienmēr saglabā siltas. Meiteņu iedvesmota, arī es sāku adīt. Pēdējo reizi adāmadatas turēju rokās vēl skolas laikos, kad adīju šalli - tas riebās tik ļoti, ka uz liecības ailītē "Mājturība" gozējās skaists "4", lai gan vecākiem tas nešķita tik skaists, cik skaists tas bija man. Ah, yes, pareizi - pie tās adīšanas. ~18 stundas ar pārtraukumiem un arī man tapa pašai savi, brūni dūraiņi, kuri, protams, nav perfekti, taču man ļoti mīļi, jo tie ir mani pirmie. 

Adīšanu pārņēma lasīšanas drudzis. Ikdienas steigā gaaaaalīgi neizdodas pa grāmatai mēnesī izlasīt - vismaz tik, cik es gribētu, noteikti neizdodas. Tāpēc nolēmu ar jauno gadu laboties un 4.janvārī manās rokās nokļuva grāmata "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrarri". Lai gan grāmata nav pārāk bieza, vien nepilnas 300 lappuses, šobrīd esmu tikusi aptuveni līdz 20 lapai, kas noteikti nav daudz, taču tas ir tas smukais mazumiņš, ar kuru sākt. Grāmata patiesi ir laba. Esmu sajūsmā un lielākais prieks par to, ka pašai arī ir kāds brīdis, ko pavadīt lasot literatūru, kas pārmaiņas pēc nav kāds zinātniskais raksts, kas jālasa obligāti, lai izveidotu referātu universitātei. Otra grāmata, kas pie manis nokļuva Ziemassvētku dāvanas formā, ir jauka, mīļa un sirsnīga grāmata ar ironisku pieskaņu - "How to tell if your Cat is plotting to kill you". Šobrīd esmu pusē un esmu patīkami pārsteigta, cik ļoti pāris lapas ironisku un satīrisku joku var uzlabot Tavu garastāvokli un bēdas padarīt par nebijušām. :)

Anime. Jā, anime. Anime, iespējams, skan bērnišķīgi, taču noteikti ne. Tas, ka Pokemoni ir Anime, nenozīmē, ka anime ir paredzēta tikai bērniem (pie šī es vēlos teikt, ka tādai izcilai asu sajutu medībai noteikti jānoskatās Attack On Titan, The Death Note vai Elfen Lied, kur šīs animes ir, viegli sakot, izcili savdabīgas). Šobrīd gan es sevi vēl nevarētu saukt par šī žanra pārzinātāju un pieļauju, ka Artim un Mārim, kas ar šo ir aizrāvušies vairāk, būtu tūkstošiem piebilžu un vairākas "izniekotas dienas skatoties animi" (ja pareizi atminos, Artis bija izniekojis 89 dienas). Mana aizraušanās pašlaik ir Van Helsing. Woah, noteikti, arī ne bērniem paredzēta, taču ir ļoti fun-fun un ik pa laikam nākas aizrīties ar tēju vai kādu mandarīnu - pārsvarā no tā, kas norisinās konkrētā epizodē.

Ja neskaita animes, tad esmu aizrāvusies arī ar kādu datorspēlīti, kura nav "GTA:San Andreas", kuru pieminu regulāri, bet gan "The Binding of Isaac:Rebirth". Nekad nebūtu domājusi, ka aizraušos ar datorspēlēm. Nekad. Tas vienmēr licies tāds brīvā laika aizsišanas līdzeklis, kurš lielā daļā gadījumu var novest pie mini-atkarības, kura ievelk savā spēles pasaulītē. Taču tagad jāsaka, ka I've never been so mistaken in my life.  Jo spēlīte ne tikai attīsta reakciju, trenē roku muskulatūru, bet arī liek fantazēt. Spēle gan neaizņem pārāk lielu daļu mana brīvā laika - bez mācībām, darba, praksi un darbošanos radio man ir arī draugi, ar kuriem ļoti labprāt pavadu visu,visu savu brīvo laiku, jo bez tiem - nu, nekā. Laikam jāsaka paldies tam spēkam, kas iedalīja man manējos, jo mani draugi ir forši, forši! :) 

And the last, but not least - esmu lielā mērā aizrāvusies ar dzīvi. Jā, ļoti. Man patīk dzīvot un sajust to foršo sajūtu, kas ir pēc labi padarīta darba. Man patīk sajūta, kad viss ir izdarīts, bet vēl vairāk man patīk sajūta, kad nekas nav izdarīts, bet tev ir atļauts maaaazliet paslinkot. Katru rītu, protams, nesanāk celties ar smaidu līdz ausīm, bet vienmēr taču ir vērts meģināt, vai ne? Ir jau brīži, kuros nokaras deguns un par spīti tam, ka darāmā ir ļoti daudz, guli zem segas, iespiedis galvu spilvenā un ceri, ka telefons neiezvanīsies, e-pasts neatnāks un visi akadēmisko darbu termiņi pērkšni kļūs bezgalīgi. Bet es ceru, ka šādas dienas šogad būs mazāk. Jo pagājušogad bija visai daudz. 

Veiksmes un lai jauki,

Zane

Ziemīši, tie, kas Vācijā bija

Gluži kā Lūks Skaivolkers pret Dārtu Veideru, kā Harijs Poters pret Voldemortu, kā Gredzens pret Saurona aci...Nu, okay, nepārspīlēsim - drīzāk kā šokolādes saldējums ar plombīra saldējumu - līdzīgi saskārās kultūras arī manos Ziemassvētkos, kurus 2014.gada nogalē nolēmu pavadīt Vācijā, pie Diānas, kura tur dzīvo jau piekto gadu. Eh, Ziemassvētki pagājuši, Jaunais gads arī pienācis... Tāpēc nolēmu uzraktīt pāris rindas, lai pagremdētos atmiņās par nesen pieredzētajiem svētkiem. :)

Patiesībā, jau dodoties turp mani sagaidīja pirmie "Zane ceļo!" piedzīvojumi, kas ik pa laikam uzpeld, kad kaut kur dodos. Nu, piemēram, streiks Frankfurtē, kura dēļ netiku mājās laikā. Šoreiz gan tas nebija streiks, lai gan, iespējams, to tā varētu dēvēt. 30 minūtes pēc pacelšanās, pilots visai lidmašīnai laipni paziņoja, ka mums jādodas atpakaļ uz Rīgu, jo "lidmašīnai radušās tehniskas ķibeles". Tajā brīdī lidmašīnā vadīja neliels sasprindzinājums un arī manā galvā aši pavīdēja doma - hm, nu, ja reiz pienācis mans laiks, tad tas ir tagad.  Bet, ja reiz šis ieraksts tapis, tad esmu sveika un vesela, un pēc lidmašīnas veiksmīgas nomaiņas, atkal devāmies ceļā pie Diānas uz Trīri, kas ir pilsēta Vācijas rietumos, netālu no Luksemburgas robežas.

Nonākot tur mūs priekšā sagaidīja milzīgs kalns ar dāvanām, kādu redzēju pirmo reizi. Godīgi. Pilns ar lielām, skaisti saiņotām dāvanām, maziņam un rūpīgi saiņotām, spīdīgos papīros, ar atlasa lentēm... Labi, savu sajūsmu par to skaistumu, ko redzēju, tekstuāli izteikšu vēlāk, taču kaut kur šī bildīšbloga ieraksta maliņā varat redzēt skaisto dāvanu noklāto galdu. 

Interesanti, ka, lai gan Ziemassvētku tradīcijas lielos vilcienos ir līdzīgas tām, kādas mums ir Latvijā, tās tomēr bija pietiekami atšķirīgas, lai ar savu pieredzi dalītos. Ar to es negribu teikt, ka vācieši Ziemassvētku maltītes laikā dejo uz galdiem (ļoti iespējams, kādam tā ir tradīcija), noteikti nē, taču, piemēram, tādas parastas lietas kā Ziemassvētku eglīšu tradīcija vai ēdiena izvēle manī radīja izbrīnu.

ĒDIENS, ĒDIENS, ĒDIENS jeb kādēļ vāciešiem patīk desas?

Manā ģimenē Ziemassvētkos pierasts rūpīgi pieēsties un pieļauju, ka mums kā kārtīgiem latviešiem tas ir asinīs – pēc garas darba dienas sātīgi paēst un pēc tam pavadīt laiku atpūšoties. Līdzīgi ir arī ar Ziemassvētku vakaru Latvijā – visu dienu rūpīgi esi saiņojis dāvanas, gatavojis ēst, pucējies un klājis galdu, vai, piemēram, pušķojis eglīti, bet pēc garās gatavošanās jaukajam vakaram tiec atalgots ar kārtīgi ceptu karbonādi, kotletēm, cepešiem, kartupeļiem, sautētiem kāpostiem, salātiem, uzkodām un vēl sazin ko. Te nu parādās viena no lielajām atšķirībām starp to, kā svin vācietis parastais un latvietis parastais – tradicionālais Ziemassvētku ēdiens, ko vācietis parastais liek galdā, ir vārīti kartupeļi vai kartupeļu kroketes un desiņas. Salāti viņiem šķiet nevajadzīgi un tieši tāds uzskats valda arī par uzkodām.

Svecītes eglītē – NEIN, NEIN, NEIN, NEIN, NEIN, NEIN!

Jā, lai cik interesanti vai savdabīgi tas nešķistu, ģimenei, pie kuras pavadījām Ziemassvētku vakaru, šķita dīvaini, ka izpušķotajā eglītē līdz ar spīdīgām bumbiņām un mirdzošām spuldzītēm, ir arī eglīšu svecītes (huh, it kā jau tā nepietiktu ar pārmērīgi daudz ēdiena, latvieši vēl egli dedzināt izdomājuši). „Nu, okay, lai jau tās svecītes stāv” – noteikti nodomāja vācieši, līdz brīdim, kad nolēmām svecītes aizdedzināt. Tad sākās jautājumi par to, cik droši vai nedroši ir dedzināt eglītē svecītes un vai svecītes nekļūs par pēdējo, ko egle savā īsajā mūžā redzējusi. Un mēs arī. Bet nekļuva. Tas mazliet smīdināja – galu galā, es jau kopš bērna kājas esmu radusi pie svecītēm eglītē, bet gados vecāks kungs ar kundzi izbrīnā iepleta acis un mainīja savu lokācijas vietu tālāk no egles. Paskaidrojot, ka tā ir viena no tradīcijām, ko Latvijā piekopj visai bieži, vācieši paskaidroja, ka eglītē svecītes dedzināt šķiet visai dīvaini un tā noteikti neesot viena no tradīcijām, kas Vācijā aktuāla. Tāpat viņi pavaicāja, cik bieži aizdegas mītnes no svecītēm svētku eglītē.

Televīzijas programma – OK, kāpēc Grinčs vēl nav nočiepis Ziemassvētkus?

Latvijā, šķiet, ir pierasts noskatīties visu „Viens pats mājās” frančīzi līdz Ziemassvētkiem, bet 24., 25.un 26.decembrī skatīties filmas ar Ziemassvētku tematiku vai animācijas filmas, kuras televīzija piedāvā skatīties kopā ar ģimeni. Vācijā ir maaaaazliet citādi. Svētku dienā televīzijas plašajos klajumos iespējams atrast ne tikai Džeimsu Bondu, bet arī dažādas animācijas filmas, tāpat raidījumus un televeikalu. Vienā kanālā pa dienu uzslēdzu „Viens pats mājās”, taču tā bija vienīgā Ziemassvētku filma, kuru todien noķēru. Mani izbrīnīja 25.decembra interesantā filmu izvēle kādā kanālā. Kamēr spēlējām UNO un slēgājām kanālus, uzdūrāmies filmai „Schindler’s list”, kas ir par genocīdu pret ebrejiem holokausta laikā – asinis šķīst, kailas sievietes/vīrieši, šausmīgi skati, līķu dedzināšana u.c. un tas viss Pirmo Ziemassvētku vakarā. Filma tiešām bija interesanta, nepārprotiet! Taču Latvijā parasti pierasts redzēt filmas, kas tuvāk Ziemīšu tēmai.

Ja neskaita pāris šokus, ko piedzīvoju, kopumā Ziemassvētkus Vācijā pavadīju patiešām jauki un sirsnīgi, pat neskatoties uz to, ka Latvijā sniegi sniga-putināja, jo Trīrā ziedēja ķirši (arī šis spektakjulārais skats apskatāms vienā no bildītēm tepat sānā). Galvenais bija pabūt kopā ar ģimeni un atpūsties, neko nedarīt, spēlēt galda spēles, papļāpāt ar ģimeni un pāris vāciešiem, apskatīt basketbola spēli, kārtīgi izēsties Itāļu restorānā un malkot kādu glāzi vīna. :)

Pie reizes - lai jauks un izdevies 2015! Let's keep in touch! :)