Not the best days

Pāris pēdējās dienas bijušas smagas. Pasaule tā kā mazliet apzgriezusies otrādi un no debesīm nesnieg, bet gan no zemes man sejā birst smiltis. Tās aizmiglo acis un prātu. 

Īsiti nesaprotu, kā šodien rīkoties. Esmu Maskavā. Ja būtu Rīgā, dotos vēlā nakts pastaigā pa savu nedrošo rajonu, cenšoties iegūt mazliet svaiga gaisa un miera, un klusuma. Klusi, viegli soļi uz mitra asfalta un tikai manas siltās elpas dvaša gaisā, kā arī mana draudzene Nakts un tās pavadonis - Mēness. Viens virziens, viens mērķis, viena kustība uz priekšu. Diez, cik tālu es noietu, ja dotos kaut kur bez apstājas un mērķa?

Vai cilvēks var bez mērķa? Pēdējā laikā no kursa biedriem dzirdu izteikumus par nākotni. Citam kāzas plānojas, cits plāno studēt tālāk. Es nezinu, ko ēdīšu vakariņās un ko vilkšu no rīta. Tieši tik liela ilgtermiņā neplānotāja esmu. 

Pēkšņi mērķi kaut kur pazuduši, pazudis arī spēks un gribasspēks. Ir palikušas vien mehāniskas kustības un darbības, kuras lielākoties veicu, jo zinu, ka citādi apstāšos pilnībā.

Bet būs labi, vai ne? Vienmēr ja paliek labāk. Pēc ūdenspīpes, sulas, alus vai kāda laba drauga uzmundrinājumiem. Jā, turēšos pie tā. Iespējams, tas līdzēs.

"Ничего не нужно" jeb skaudrā skrejlapiņu dalītāju ikdiena

Tā jau ir - vai nu tu māki pārdot savu preci vai pakalpojumu, vai nokļūsti vietā, kuru mēdz dēvēt par "krēslas zonu", kurā nevienam tevis lolotais produkts, neatkarīgi no tā veida, vairs nav nepieciešams (jā,jā, tāda zona nepiemīt tikai cilvēkiem vēlos rudens vakaros). Attiecīgi, lai panāktu vēlamos mērķi, jāķeras pie visiem iespējamajiem līdzekļiem un veidiem, lai to sasniegtu. Viens no veidiem ir reklāma - wow, ne? Much mindblown, such success! Nu, lūk, un arī reklāmai ir neskaitāmi veidi. Viens no tiem - skrejlapiņu/flajeru un bukletu dalīšana lielveikalos.

Domāju, ka jebkurš ir piedzīvojis to neveiklo mirkli, kad dodies savās ikdienas gaitās, bet pārlieku smaidīga jaunkundze ar cerīgām acīm cenšas tavās tā jau aizņemtajās rokās ieslidināt skrejlapiņu, kura vairumā gadījumu ir bezjēdzīga un nevienu neinteresē - ja vien tie nav ēdiena kuponi. Ēdiens interesē visiem. Reti gan mēs aizdomājamies, ka cilvēki, kas aktīvi cenšas mums kaut ko "iesmērēt", neatkarīgi no tā, vai tā ir reklāma par gaidāmu pasākumu vai nesen atvērtu ātrās ēdināšanas restorānu, cenšas nopelnīt naudiņu ikdienas tēriņiem. Jāsaka, esmu mīkstsirdīga un vienmēr šāda tipa skrejlapiņas paņemu, pat neskatoties uz to, ka tā labākajā gadījumā nonāks istabas tālākajā nostūrī, kaut kur zem gultas (tur, patiesībā, ir daudz neiedomājamu lietu), jo kādus tik stāstus neesmu dzirdējusi no paziņam, kas agrāk nodarbojušās ar aktīvu šo lapiņu dalīšanu! Atceros, ka klasesbiedrene aktīvi stāstīja, ka ieguvusi darbu, kas saistīta ar lapiņu dalīšanu, un bija ļoti priecīga. Pirmajā dienā. Un tad - pooof - vairs ne, jo atklājās, ka viņa saņems 0.08 santīmus tikai par PAREIZI aizpildītu skrejlapiņu/aptaujas anketu, kas nozīmē, ka visiem, kas aizpildījuši, jābūt no 25-35 gadu vecumam ar vidējiem ienākumiem līdz LS 500. Viens no spilgtākajiem piemēriem, kādēļ es šī lapiņas paņemu, citreiz - vairākumā, jo zinu, ka par katrām, piemēram, 100 izdalītām vienībām, tu saņem ~EUR 3. Tātad esi ziedojies laiku, nervus, kājas un veselo saprātu, lai 100 cilvēkiem censtos ieskaidrot, ka ir forši darīt/apmeklēt/būt informētam par to, kas rakstīts uz skrejlapiņām. Tāpēc piekopju mūžslaveno akciju - "Paņem lapiņu - izglāb lapiņu dalītāju!" - jau vairākus gadus.

Šogad, saistībā ar festivālu BILDES 2014,  kuras LU SZF studenti šogad palīdz organizēt, arī man radās iespēja brīvprātīgā piespiedu kārtā dalīt skrejlapiņas T/C Spice - piektdiena, 24.oktobris; plkst. 17.00 - 20.30. Ļoti maģiski, ļoti satraucoši, ļoti nē. Devos uz Spici ar tādu nelielu satraukumu, jo, nu, bāc, ja reiz nekad neesi dalījis skrejlapiņas, tu taču nezini, kāda ir pareizā tehnika, kas jāsaka un tādas lietas, tieši tādēļ, satraukums, protams, neatkāpās. Pēc sastrēgumu izstāvēšanas uz Salu tilta (jā, jā, jā, kā parasti darbdienu vakaros ap plkst. 16.50), drīz vien nonācu Spicē un devos tikties ar kolēģi, kurš bija man "pielīmēts", lai dalītu skrejlapiņas. Uzvilkām Bilžu krekliņus, lai būtu mazliet oficiālāki, paņēmām milzu iepakojumu ar skrejlapiņām un, pēc īsas pamācības noklausīšanās, uzsākām skrejlapiņu dalīšanu. 

Mērķis: Atbrīvoties no ~150 skrejlapiņām

Laika periods: 3h30min, plkst. 17.00 - 20.30

Telpas rādiuss: ~4m

Amplitūda: 2x2m

Uzmanību! Gatavību! Aiziet! Uzsāku lapiņas dalīt ar milzu smaidu un centību saprast, kam šīs festivāla informatīvās lapiņas varētu "iesmērēt". Tad - pirmais solis.... Klusumu! Lūdzu, nedaudz uzmanības! Stress, nenormāls, nenormāls stress, un... Jā, pirmā lapiņa iedota pavecākai kundzei ar bereti! Success! Iekšēji, saprotams, gavilēju, jo manīju, ka manam kolēģim nesokas tik labi, kā man - viņš cenšas pastiept roku un iedot lapiņas garāmgājējiem, nemaz neskatoties uz viņiem un cerot, ka neviens viņam neko nevaicās. Tā es lēni, lapiņu pa lapiņai, tuvojos mērķim, līdz pie 4. lapiņas sniegšanas, saņēmu atraidījumu. Mans over-excitement, protams, bija lielāks nekā bēdas par neiedoto skrejlapiņu, tomēr mazliet jau ir nepatīkami, kad, laipni sveicinot garāmgājēju, pretim saņem - "ņet, a nam ņičivo ņidada", vai, piemēram, "mņe ņeinteresuet etot festival". Citreiz nācās dzirdēt tādas frāzes kā "Paldies, nē", "Sorry, we don't speak Latvian", vai "Es to lapiņu pēc tam tāpat izmetīšu ārā!". Ir jau saprotams, ir. Man arī nepatiktu, ja man censtos iedot kaut ko, kas mani neinteresē. Tādēļ mainīju taktiku - ja sākotnēji vispirms sasveicinājos, tad iedevu lapiņu, pasakot, ka tas ir festivāls BILDES, bet roku turot 45 grādu leņķī, tad šoreiz uzreiz minēju, ka tā ir festivāla programma, tur viss forši, vispār viss forši un rokas arī foršā 46 grādu leņķī. Joks, protams, taču, jā, mazliet pamainot tekstu, kuru teikt garāmgājējiem, lapiņu dalīšana veicās vēl labāk.

Atzīstu uzreiz - nostāvēju tur apmēram 1h30min, kad man jau bija apnicis. Ļoti, ļoti, ļoti apnicis. Ej, sāc putroties vārdos, nesaproti, ko gribi pateikt, bet garāmgājējs neizpratnē satver lapiņu un ar sarauktu seju dodas prom. Arī mans kolēģis jutās ļoti slikti, tādēļ pēc ~2h skrejlapiņu dalīšanas nolēmām pārtraukt šo visnotaļ aizraujošo nodarbi un mazliet atpūsties. Daudz. Un te - neliela statistika.

Izdalītas: ~110 skrejlapiņas no vēlamajām 150

Laika periods: 2h20min

Vidējais lapiņu dalīšanas ātrums: 1 skrejlapiņa minūtē

Atraidījumi: 19

Cilvēki, kas paši paņēma lapiņas: 3

Jāsaka, ka pēc šīs nelielās avantūras, esmu nākusi pie apgaismības pāris jautājumos. 

-->Piemēram, es, cilvēks, kuram šķiet apnicīgi dažādu flajerīšu dalītāji, beidzot spēju saprast, cik ļoti apnicīgi ir tie cilvēki, kas nepaņem to nolāpīto skrejlapiņu! 

-->Tāpat sapratu arī to, ka ir ļoti, ļoti vienalga, vai kāds paņem to skrejlapiņu vai nē - pats vainīgs, ka nepaņēmi, iespējams, nākamreiz palaidīsi garām lielisku piedāvājumu! 

-->Mazāk satraukties par lietām, jo cilvēkiem īsti nerūp arī tas, kāpēc tu tur stāvi kā muļķis un centies kaut ko kādam iesmērēt.

-->Endomondo neķer signālu Spicē, taču esmu pilnīgi pārliecināta, ka, dalot skrejlapiņas, nogāju apmēram 1-2 kilometrus, vienkārši riņķojot apkārt gar informācijas centru.

-->Nonācu arī pie atziņas, ka man šāda tipa darbs laikam nepatiktu arī tad, ja es būtu skolēns un, jo īpaši, ja man tas būtu jādara katru dienu. Laikam vienkārši neesmu tāda tipa cilvēks, kas var ieskaidrot cilvēkiem, ka tieši šis putekļu sūcējs ir pasaulē labākais putekļu sūcējs! 

-->Lieliska pieredze, cilvēku pētīšana un iespēja mazliet atslēgties no realitātes un pasmieties par cilvēkiem, kuri gluži kā nindžas cenšas izvairīties no tava acu skatiena un rokas stiepiena - "ka tikai man neiedod to nolādēto lapiņu!"

Lieliski ir arī tas, ka esi ticis līdz šī ieraksta beigām! Apsveicu! Dāvanā - kartupelis!

McDonald's

    Ārā līst. Esmu nosalusi. Salst rokas un vējš spēcīgi plivina manas blondās matu cirtas. Sejā ik pa laikam iesitas kāda lielāka lietus lāse, liekot atcerēties, ka ārā valda rudens. Soļoju cauri parkam un, gluži kā katru reizi, steidzos nokļūt mašīnā, kura mazliet, taču tomēr - pasargā no salkanā rudens vēja, kas nepārstāj spēlēties arī ar manu šalli. Cilvēki, kas soļo man pretim, ir ar drūmām sejām. Visi kā viens iet cauri Bastejkalna parkam, īpaši nepievēršot uzmanību apkārtējiem. Taču es pievēršu. Eju un vēroju lēni krītošās lapas, kas milzīgajā vējā tiek iepūstas kanālā. Ir tiešām auksts un rokas sajūt rudens nepatīkamo vēju vēl vairāk. 

  Man priekšā soļo divi policisti. Abi uzvilkuši lietus mēteļus, lielus, biezus cimdus un cepures. Gluži kā ziemā. "Ko viņi darīs ziemā?"- nodomāju. Bet atbilde jau nav nekāda neatrisināma kvantu fizika. Sajūtu pazīstamo izsalkuma sajūtu un nolemju iegriezties slavenajā ātrās apkalpošanas restorānā - McDonald's. Paverot durvis, nāsīs iesitas patīkams ēdiena aromāts, mani apņem siltums, savukārt rokas sāk atgūt iepriekšējo, veselīgo izskatu - no sārta pārvēršoties gaišākās krāsās. Cilvēku te tikpat kā nav, tikai kāda sieviete ar bērnu, lai gan - neierasti - , jo parasti ap 18.00 šī ēstuve parasti ir pilna. Es pasūtu to pašu, ko parasti - bērnu komplektu, un aizeju apsēsties restorāna tālākajā stūrī, kurā iekārtojos ērtāk un vēroju skatu uz ielas. Sākotnēji gan pamanu jaunekli, kas sēž man ar divu krēslu atstarpi  - viņš arī parūpējies, lai uz tiem neviens nesēž, jo uzlicis uz tiem savu lietussargu, datorsomu un mēteli. Tomēr skats uz ielas ir interesantāks.

   Ārā joprojām līst. Lietus sitas cilvēkiem sejās un vējš plosa to siltās drānas - mēteļus, jakas, džemperus, šalles. Pamanu kādu sirmu, gados pavecāku kungu, kurš, par spīti laika apstākļiem, stāv ārā un ar asterēm rokās gaida, šķiet, mīļoto. Uzreiz sāku galvā domāt, vai kungs šo sievieti pazīst jau sen, vai ir ieradies uz pirmo tikšanos? Varbūt viņš ziedus dāvā savai sievai katru dienu? 

   Kamēr notiesāju savu siera burgeru, aiz muguras dzirdu sievietes un dēla sarunu. Dēliņš ļoti neapmierināts, ka mamma paņēmusi vienkāršu ne-komplektu, nevis bērnu "Laimīgo maltīti". Momentā pametu acis uz savu mantiņu. Atdot to mazajam puikam? Nospriežu, ka netraucēšu sev mazliet atpūsties no ikdienas steigas un, dodoties prom, piedāvāšu sievietei savu mantiņu, jo, nu, man to tā īsti tāpat nevajag. 

Vientuļi sēžu un turpinu vērot cilvēkus. Man garām pabrauc neskaitāmas mašīnas, trīs tramvaji, un garām paiet apmēram 100 cilvēku. Kādi 80 no visiem vienkārši dodas kaut kur. Nodūruši skatienu zemē, tie lēni vai ātri soļo cauri pilsētas pelēcīgumam, kurā ievijas sarkani mēteļi un dzeltenās kļavu lapas. Atlikušie pamet skatu uz mani, bet domāju - drīzāk uz manu maltīti. Tad nolemju doties prom.

  Paņemu somu un uzvelku mēteli, neieliekot mantiņu kabatā, dodos uz izeju, taču mans labais nodoms atdot puisītim mantiņu izplēn vējā, jo mamma ar dēlu devusies prom. Ironiski nopētu nelielo rotaļlietu un nolemju, ka tā īsti nevienam nav vajadzīga. Skumji, tomēr patiesi. Pasmaidu par spīti rudenim, paveru restorāna durvis un manā sejā atkal iesitas nerātnais vējš. Un rokas, no gaiši rozā toņa lēni kļūst sārtas. Jo vējš. Dodos prom neatskatoties.

Oktobra blūzs

Pienācis kārtējais rudens. Kārtējais pelēkais, mitrais, aukstais un drēgnais rudens. Lai gan patiesībā, šis rudens noteikti ir siltāks par iepriekšējo. Krāsas, kas mājo koku lapās, galīgi nepalīdz aizdzīt rudens "neko negribu, viss slikti" sajūtu. Lai gan pēdējo nedēļu laikā esmu sapratusi, ka, iespējams, tieši tā arī ir - neko negribu, bet jādara, kā arī, viss slikti, bet cilvēkiem patīk laimīgi cilvēki. 

Nedēļa rit pēc nedēļas un nesaprotamu iemeslu dēļ, vienīgais, ko domāju vakaros, ir klusa velme, lai šī nedēļa paiet ātrāk. Lai tā aiziet prom. Un tā katru nedēļu, katru ceturtdienu, piektdienu, un patiesībā arī pirmdienu, klusi ceru, ka šī nedēļa ātrāk paies un nākamā nedeļa iesāksies labi, būs mazliet brīvāka kā iepriekšējā...Taču visu laiku atduros pret sienu un tāpat nekas daudz nemainās manā ikdienā.

Jā, esmu uzņēmusies par daudz. Es zinu. Tas jau nav noslēpums. Katru dienu dodos uz universitāti, paralēli plānoju nākamā radio raidījuma saturu, rakstu preses relīzes darbā, šķiroju bildes, pildu mājasdarbus vienai un otrai programmai, dodos uz veikalu, gatavoju ēst, dziedu korī - un tā nedēļu no nedēļas, ik pa laikam vēl iestarpinot tikšanās, intervijas ar cilvēkiem un citas svarīgas lietas. Tomēr vienmēr iznāk mazliet atslābt. Vismaz piektdienās un sestdienās. Cenšos, lai ir labi un cenšos mazliet aizmukt no ikdienas skrējiena. 

Skumjākais tas, ka cilvēki nesaprot. Pavisam nesen bija gadījums, kad nevarēju tikt uz tikšanos. Nu, nekā! Taču uzstājīgi, vārds pa vārdam un - boom! - Zane, kurai grūti atteikt, piekrīt tikties par vēdera tiesi,tas ir, nepaēdot pusdienas, vakariņas un mājās ierodoties ap 22. Tādos gadījumos, kad daudz darāmā, gribas vienkārši palīst zem segas un kādu brīdi nelīst ārā. Ieritināties ar ēdienu, labām filmām, bez-interneta vidi un cerēt, ka viss būs forši un visas lietas izdarīsies pašas.

Bērnībā domāju - jā, kad izaugšu liela, viss būs citādāk! Man būs stabils darbs, puisis, ģimene, suns un liela māja, visi būs laimīgi un apmierināti, dzive būs pilna ar varavīksnēm un spīdumiem. Tagad saprotu, cik ļoti biju kļūdījusies. Ja man būtu jāparāda mana vilšanās pakāpe, es drošvien piesietu vienu virves galu pie lidmašīnas un otru piesietu pie kāda koka tepat Latvijā. Lai tā lidmašīna aplido ap zemeslodi pāris reizes. Tieši tik ļoti esmu vīlusies. Un ja mana dzīve turpmāk būs tieši tāda...Tad nezinu, vai maz bija vērts bērnībā sapņot par skaistu māju un rotfelleru.

Gan jau pāries. Paliks labāk. Būs vieglāk. Gan jau. Vienmēr tieku galā ar problēmām un dzīvi.

Dublis 2014

Draudzības nozīme iekš šīm sacensībām. ;)

Šobrīd, kad patīkami smeldz kāju un roku muskuļi, atminos, cik aizraujoši, mitri un dubļaini bija nedēļas nogalē notikušajās piedzīvojumu sacensībās "Dublis 2014", jo tieši tas ir iemesls pāris nelielām un, gribētu teikt - nenozīmīgām, muskuļu sāpēm, zilumiem, kā arī skrāpējumiem. Šis bija mans otrais Dubļa gads un es, gluži kā pagājušogad, nenožēloju itin nemaz - prieks, smiekli, interesanti, izaicinoši uzdevumi, taču pats galvenais - dubļi, tranšejas un šķietami nepārvarami šķēršļi, kas tomēr ir izcīnāmi. Ja pagājušogad piedalījos ar komandu "Getto Klauni", kas bija mana default draugu daļiņa, tad šogad brutāli tiku "pārdota" citai komandai, kuras  nosaukums jau liecināja par tās dalībniekiem - "Kaut kas foršs". Un kamēr es biju kaut kas foršs, mani pagājušā gada cīņu biedri piedalījās Dublī zem nosaukuma "Pandas bez attieksmes".

Kaut Kas Foršs - Dublis 2014

Sākotnēji nezināju ko gaidīt no šī gada cilvēkiem, ar kuriem startēju, taču kolīdz izveidojām kopīgu Skype čatiņu, sapratu, ka būs labi un, iespējams, labāk, nekā gaidīts. Pavisam ātri nolēmām un vienojāmies arī par to, kas mēs būsim - no rajončika izmukuši hip-hopa un repa kutūras pārstāvji, kam ir #swegs, #yolo, #hood, #bros_before_hoes un citi ar šo kultūru saistītie hashtag'i. Tāpat uzradās lieliska ideja par radio paņemšanu līdzi trasē, kas vēlāk pildīja karoga funkciju. Un, pasakiet, lūdzu, kas var būt labāks par skanošu karodu radio formā? Noteikti, pica, bet tādas mums nebija, tāpēc radio, bija ļoti labs variants. ^_^ Tāpat visa komanda bija parūpējusies par atbilstošām klozītēm - tā Artis, piemēram, bija nomedījis aitu un staigāja mīkstā aitādas vestītē, visiem bija nopietna izskata ķēdes ap kaklu, Jānim un Diānai bija extra platas bikes, kurās, kā paši minēja, ieietu Lielais Kanjons, savukārt Matīss izskatījās visnopietnāk - kā īsts reperis slaš gangsteris. 

Devāmies uz Dubli sestdienas rītā un jāmostas bija agri, jo atšķirībā no pagājušā gada, kad bija iespēja teltīs nakšņot norises vietā, šogad šāda opcija piedāvāta netika. Tāpēc pēc ~2h ilgas(nu, jā, ilgas) gulēšanas, sēdos mašīnītē, uzvācu cilvēkus un devāmies uz Līgatnes pusi, kas šogad bija izvēlēta par Dubļa mājvietu. Pirms tam iestiprinājāmies Hesburgerā, nonākot galapunktā - saģērbāmies, bet uzsākot pašas sacensības, smējāmies par to, cik kopskatā smieklīgi izskatāmies. Taču bija labi. :)

Getto Klauni - Dublis 2013

Jau pirmie uzdevumi lika smakt. Vārda tiešajā nozīmē. Acīmredzot, manas nelielās pieredzes dēļ, nemācēju pareizi valkāt gāzmasku un, dodoties pildīt uzdevumu(uzdevums - ar plēvi aizklātās, slēgtās drupās, kurā iemesta dūmu svece, uz zemes/gar sienām jāatrod koka klucīši, uz kuriem uzrakstīts vārds KARTUPELIS ), sarijos dūmus un paniski centos atrast drupu izeju. Tajā brīdī nodomāju: "Hm, okay, ja šis ir pirmais uzdevums, tad kādi ir atlikušie?". Taču atlikušie nebija tik sarežģīti. Ja pagājušogad uzdevumu pildīšana prasīja vairāk prāta, nekā fizisko spēku, tad šogad bija otrādi un nozīmīgs

faktors bija arī muskuļu spēks. Vienā no uzdevumiem nācās peldēt/nirt cauri no koka izveidotām konstrukcijām, kam sekoja virvju siena. Izklausās viegli, taču, ja ir septembris, tev ir platas reperu bikses un tas ir 2.posms(kopā tādu šogad bija 10), kā arī upes gultne neļauj normāli kustēties, tad tas ir sarežģītāk, nekā izskatās. Kā jau minēju, šogad vairāk tika prasīts fiziskais, jo atlikušajos posmos nācās uzvilkt ~10m augstumā cilvēku, vai, piemēram, pārbaudīt līdzsvara dotības, kā arī iemēģināt roku bolderingā(note: uz baļķa, kuru drošināja atlikušie 4 komandas biedri). Man personīgi patika posms, kura ietvaros tu ar vinčas palīdzību tiki aizslidināts līdz ūdenstilpnes vidum, tev jālec ledus aukstā ūdenī(gluži kā milzu Ice Bucket challenge, tikai bez ledus), un jāpeld līdz krastam. Fiziski bija grūti, garīgi šķita, ka to nespēšu, taču kaut kā izkūlos. Bija arī posmi, kuros nācās pārbaudīt precizitāti, laivas būvēšanas prasmes, atjautību, kā arī milzīgā dubļu baseinā jāmeklē 20 gumijas pīlītes - šis posms gan bija vairāk fun-fun-fun, jo bija pēdējais un mēs visi iekšēji zinājām, ko tas nozīmē - duša, pirtiņa, siltas, sausas drēbes, silta zupa, atpūta un mājupceļš. 

Kopumā jāsaka, ka mūsu komandai - Kaut kas foršs!- veicās visnotaļ labi - bijām saliedēti, priecīgi, jautri. Zinu, ka daudz smējāmies par ar dubļiem pilnajām biksēm un apaviem un vienā no posmiem pat iekurinājām ugunskuru, lai orgiem, dalībniekiem un pašiem būtu siltāk. :)

Protams, lieliski bija piedalīties, taču vēl patīkamāk ir atskatīties uz padarīto un pārrunāt par to, kas izdevies un ko, iespējams, nākamgad vajadzētu uzlabot.

Ko lai daudz piebilst? Galvenais, protams, ir piedalīties. Šāda veida pasākumi ne tikai paplašina redzes loku, bet arī saliedē un, manuprāt, tā ir tāda varen-laba iespēja aktīvi pavadīt sestdienu. ņemot vērā, ka šī gada dubļainākais pasākums ir pavadīts, atliek vien gaidīt nākamo un, jā, tiekamies tur arī 2015.gadā, ja vien nekas nemainīsies! :)

Lai siltas tējas un rudens dubļi ir ar jums!

Kļūsti par brīvprātīgo iekš Rio Olimpiskajām/Paralimpiskajām spēlēm 2016. gadā!

Nesen uzgāju kādu interesantu lietu - mājaslapu, kurā sākot no 28.augusta ir iespēja pieteikties par brīvprātīgo Rio Dižaneiro notiekošajām Vasaras Olimpiskajām un/vai Paralimpiskajām spēlēm. Atminējos, ka tad, kad tuvojās Soču spēles, paziņoju savos sociālajos tīklos, ka esmu izturējusi atlasi un esmu apstiprināta kā brīvprātīgais un cilvēki sāka interesēties par to, kā, kur, kādā veidā un kad pieteicos. Tad nu, lūk, neliels ieskats tajā, kā tas norisinājās, cik sarežģīti vai viegli tas ir, kā arī kādā veidā norisinās kļūšana par brīvprātīgo!

1.solis - Anketa

Viss, saprotams, sākās ar pieteikšanās anketu. Atceros, ka tad, kad reģistrējos šai avantūrai uz Soču Olimpiskajām/Paralimpiskajām spēlēm, mani pārsteidza tas, kādu informācijas daudzumu par sevi jāsniedz. Saprotams, nepieciešams par sevi sniegt pamatinformāciju, kā piemēram, vārds, uzvārds, personas dati un tamlīdzīgi sīkumi. Pildot Soču anketu, bija jautājumi par pieredzi, pamatprasmēm, papildus prasmēm. Tāpat bija arī jautājumi par to, kādas valodas pārzina un kur strādāts pirms tam. Interesanti, ka bija arī jautājumi par to, ar ko nodarbojas vecāki, kur strādā un kāds ir to amats, taču pieļauju, ka tik smalka informācija bija nepieciešama tikai Krievijā notiekošajās spēlēs.

2.solis -Angļu valodas tests

Pēc anketas aizpildīšanas nepieciešams aizpildīt angļu valodas testu, kas ir viena no anketas sastāvdaļām. Šis tests ir ļoti vienkāršs un mazliet līdzinās CE, kurus piedāvā skola 12.klasi beidzot. Tā izpilde aizņēma apmēram 1 stundu un tajā bija iekļauti gan klausīšanās, gan runāšanas, gan rakstīšanas pārbaudījumi. Pēc aizpildes, tev tiek noteikts tavs angļu valodas līmenis un katru nedēļu ir jāizpilda pāris uzdevumi, kas atbilstoši tavām zināšanām. Tēmas, protams, saistās ar Olimpisko spēļu sporta veidiem, to specifikācijām un tamlīdzīgi.

3.solis - Skype intervija

Tad kādus 2-3 mēnešus valdīja klusums, līdz agrā pavasarī man zvanīja no Krievijas un lauzītā angļu valodā nolika fakta priekšā - tad un tad, tajā un tajā datumā norisināsies Skype intervija. Kad mani tad-un-tad sazvanīja, būtībā viss, kas tika pārrunāts intervijā aprobežojās ar anketā sniegto informāciju - līudza parunāt krieviski, angliski, kā arī vāciski, apjautājās par manām braukšanas prasmēm, kā arī pārbaudīja dažādu datumu patiesību. Un principā jau tad es zināju, ka esmu tikusi kā brīvprātīgais, jo jaukā dāma man paziņoja, ka man būs jābrauc ar VolksWagen mašīnu, kā arī mani pienākumi saistīsies ar atašeja lomu kādai no Nacionālajām Paralimpiskajām komitejām. 

Starpā, protams, bija komunicēšana ar tavu t.s. mentoru (1 cilvēks tika piesaistīts diviem brīvprātīgajiem)par dažādu formalitāšu kārtošana, piemēram, vīzas papīriem.

4.solis - Došanās turp 

Kāpēc es neaizbraucu būt par brīvprātīgo? Jo sanāca mazliet par dārgu. :( Tieši tajā laikā sanāca atdot paprāvu naudas summu par izglītību Latvijas Universitātē, līdz ar to, naudiņas biļetei man tobrīd nesanāca, jo nebiju arī laicīgi sākusi naudu krāt. Bet ir opcijas prasīt palīdzību no Olimpiskās komitejas vai, piemēram, savas pašvaldības - pieredze rāda, ka to var īstenot.

BRĪVPRĀTĪGAIS OLIMPIĀDĒ/ PARALIMPIĀDĒ
Plusi:

• Lieliska un neatņemama pieredze;
• Jauni draugi un paziņas;
• Jauks ieraksts CV;
• Vari izvēlēties, kādā jomā vēlies būt brīvprātīgais;
• Vari izvēlēties, cik ilgi vēlies būt brīvprātīgis;
• Iespēja apskatīt citu kontinentu;
• Iepazīt eksotiskas valsts kultūru;
• Uz mēnesi vai vairāk mainīt savu ikdienu;
• Izdarīt labu darbu;
• Iespēja redzēt Olimpiskās/Paralimpiskās spēles BEZ MAKSAS!

Mīnusi:

• Ceļa izdevumi;
• Ilgs atlases periods.

Galvenais - mēģināt! Patiešām, svarīgi ir izmēģināt savu veiksmi, jo tā ir lieliska iespēja sevi pārbaudīt pilnīgi citā darba vidē! Arī es, kad pildīju pieteikuma anketu uz Soču OS un PS, nebiju pārliecināta par tikšanu, taču, re! - tiku! :)

Ja esi ieinteresēts izmēģināt savu veiksmi:
Adrese, kur atradīt pieteikšanās anketu: http://www.rio2016.com/en/get-involved/volunteers
Pieteikšanās sākas: no 28.augusta
Olimpiskās spēles no: 5.08-21.08.2016.
Paralimpiskās spēles no:  7.09.-18.09.2016.

Am y tro cyntaf yn y Gymraeg jeb kā Zane Velsā viesojās

Jā, rudnes tuvošanās patiešām ir īstais brīdis, kad sākt rakstīt vairāk un vairāk. Šobrīd mazliet salst kājas un ārā vēl nav rimies lietus. Pie rokas siltas tējas krūze. Patīkami. Taču šoreiz mazāk par rudeni un vairāk par...Nu, jā, arī rudeni, tikai citā valstī - Anglijā. Tur patiesi iestājies rudens ar visām no tā izrietošajām sekām, ieskaitot lietu un maigi iedzeltējušas lapas.

Jau agrā 16.augusta rītā devos uz Lidostu RĪGA, lai pamestu mājīgo zemīti un dotos uz Angliju, kurā nedēļas garumā norisinājās Eiropas Čempionāts vieglatlētikā paralimpiskajiem sportistiem. Es, kā jau Zane ( jo šādi notiek jau otro reizi), vakaru pirms tam devos uz Alu, lai satiktu draugus un iedzertu alu (what a surprise, eh?), kas no rīta sagādāja pietiekami daudz interesantu kuriozu, piemēram, nelielas galvassāpes, miega trūkumu un patīkamu nogurumu lidojuma laikā, taču par to, iespējams, citreiz. :)

1.nodaļa. Sākums 
Mewn iaith mae rhyfedd.

Pirmais, kas mani ļoti izbrīnīja, bija dīvainā valoda all over the place, kuru drošvien var ievērot kādā no šajā blogā ievietotajām bildēm. Vienu brīdi šķita, ka atrodos kaut kādā "Gredzenu pavēlnieka" triloģijas filmā un cenšos izlasīt senās rūnas un, ja zem dīvainajiem uzrakstiem nebūtu bijuši angļu valodā rakstīti, es noteikti apmaldītos starp divām priedēm.

Otra lieta, kas noteikti ir pieminama - cilvēki. Pārāk jauki, pārāk saldi, pārāk izpalīdzīgi. Nav jau slikti, ja vēlas palīdzēt, taču brīdī, kad no viena brīvprātīgā tevi nosūta pie nākamā, bet tas, savukārt, tevi nosūta atpakaļ pie pirmā, gribas paņemt kirpiču (tulk.-ķieģelis) un iemest kādam pa seju. Galu galā - ja tu nezini, tad nesaki, ka, "iespējams, tas-un-tas zinās un man jādodas tur-un-tur". Kaitinoši.

Trešā lieta, kas patiešām bija lieta - daudz, daudz un garšīga ēdiena, kas mūs atbalstīja visa ceļojuma garumā - rīsi, makaroni, kartupeļi, vistas, cūkgaļa, mērces, dārzeņi, uzkodas, saldumi, augļi, sulas, kafijas, tējas un citas neiedomājami garšīgas lietas katru dienu, trīs reizes dienā. Tāpēc šobrīd ir grūti pierast pie fakta, ka ikdienā es ēdu 1x dienā, nevis 3x, kā tas veselu nedēļu bija ierasts. Ak, jā, savācos ar mega daudz kūkas un keksus, kuri šobrīd ar kāru aci uz mani skatās. ^_^

Kopumā pirmās divas dienas aizritēja bez steigas un pavisam mierīgi, cenšoties pierast pie nelielās laika starpības. Kamēr Latvijā jau 2.00 naktī, Lielbritānijā tikko iestājusies pusnakts un šķita, ka katru dienu izniekoju laiku, tāpēc devos gulēt 4:00 pēc Latvijas laika.

2.nodaļa. Vidus. 

Enw ofnadwy wreiddiol.

Dzīvojāmies iekš Svonsī (Swansea) universitātes un dzīvojām universitātes kampusā (tas man uzreiz atgādināja mūsu nelielo eurotripu, kurā pētījām universitātes ar Arti un Alexu) un katram tika atvēlēta pieklājīga kopmītņu istabiņa ar vienu gultu, lielu galdu, naktsskapīti, skapi, plauktiem un tualeti. Jāsaka - man patika, vienīgi sienas tādas plānas un viss bija ļoti dzirdams. Latvijā, šķiet, šādu kopmītņu nav un, ja būtu, summa, kas būtu jāmaksā, lai pabūtu vienatnē, varētu būt salīdzinoši liela. Arī cents no universitātes sanāca pavisam netālu, kā arī pāris metrus no teritorijas ieejas bija veloceliņš, skrejceliņš un jūra visā tās skaistumā, no kuras krastiem varēja manīt Īrijas aprises. Vispār jau jauki. Bija arī vāverītes un zosis, bet tas vairāk vietējā parkā.

Laikapstākļi, jāsaka, nelutināja. Un tie kārtējo reizi tik nepastāvīgi, gluži kā valdība Slovēnijā, kur tā mainās ik pēc 2 mēnešiem. Taču atšķirībā no valdības, lietus ar sauli mijās ik pēc 30-40 minūtēm. Bija auksts. +17 bija maksimālā temperatūra, ko pieredzēju, taču atlikušo laiku līņāja, pūta spēcīgs vējš un pēc pirmajām Anglijā nodzīvotajām dienām, nožēloju, ka nepaņēmu kādu mitrinošu sejas krēmu. 

Latvijas sportistu starti bija samērā izkliedēti, taču tāpat ikdiena pagāja apmēram šādi:

• Labrīt!
• Brokastis/skrējiens
• Stadions
• Pusdienas
• Stadions
• Vakariņas
• Kopmītnes
• Istabiņa
• Arlabunakti!
• Labrīt!...
• ...
• ...

Nemelošu, ka divas dienas man izdevās izrauties un vienu dienu izmantoju pastaigai gar jūru, taču otru - nelielais šopinga tūrei, lai iegādātos ikgadējos apakšveļas, zeķu un t-kreklu krājumus. Jāsaka, ka soma, gluži kā pēc Londonas Paralimpiskajām spēlēm, bija absolūti neaiztaisāma, bet tie jau tādi sīkumi vien bija. :)

3.nodaļa. Beigas.
Hyd yn oed yn well enw na'r blaenorol.

Un esam nonākuši pie neliela Le Grande Finalle, kas nebija tik ļoti Grande, bet bija tīri jauks. Pēdējā vakarā pirms došanās prom, Svonsī Eiropas čempionāta organizatori bija parūpējušies par patīkamu noslēguma ballīti, kurā sanāca iepazīties ar vairākiem interesantiem cilvēkiem no dažādām valstī. Un, lai gan sākumā šķita, ka balle būs beigta un neizdevusies, rezultāts bija patīkami pārsteidzošs un mājās ( kopmītnēs) pārradāmies ap plkst. 2:00 pēc Lielbritānijas laika joslas, savukārt jau 5:00 bija jābūt kaujas gatavībā, lai dotos uz Kardifas lidostu un dotos virzienā uz Rīgu. Lieki piebilst, ka visu lidojuma laiku - gan no Kardifas uz Amsterdamu, gan no Amsterdamas uz Rīgu - pavadīju 9 līkumos cenšoties izgulēties lidmašīnas ne visai ērtajos krēslos. Bet tas atkal cits stāsts.

Ierodoties mājās, secināju, ka ir bijušas pāris lietas, kas iespiedušās atmiņās no Velsas. Tādas kā nelielas atziņas.

1. Paisums un bēgums ir forši. Nekad nebiju redzējusi šo interesanto parādību, taču te nepilnas stundas laikā novēroju ūdens kustību apmēram 50m rādiusā. Tas bija cute, tiešām.
2. Gliemežvāciņi. Daudz, daudz gliemežvāciņu. Un dažādu. 
3. Karstā un aukstā ūdens neesamība vienā krānā, kas tos regulē, bet gan divi atsevišķi krāni, katrs savā pusē. Tas ir kaut kas, ko es necietu visas šīs nedēļas laikā. Ohh, kā man tas nepatika.
4. Lielbritānijas iedzīvotāji nemāk ballēties. Kā minēja kāds beļģu kungs, cilvēki no šīs valsts ap 21:00 jau ir piedzērušies, ap 24:00 uzsāk kautiņus un ap 1:00 ir mājās vai policijas iecirknī - simple as that! 
5. Birokrātija all over the place. Jāatzīst, ka papīru, ko pildīt bija mega daudz. Tieši tik pat daudz, cik dažādu likumu, kas jāievēro, vai, piemēram, strikta turēšanās pie sev vien zināmiem noteikumiem. Prieki, prieki, prieki! 

Jāsaka, bija jau ļoti jauki pat neskatoties uz to, ka Lielbritānijā pavadīta vien nedēļa. Patīkami bija pabūt citā vidē pie jaukiem(divkosīgiem?) cilvēkiem, izbaudīt pilnīgi citu atmosfēru, taču vēl patīkamāk bija ierasties mājās un saprast, ka Latvijā vēl jau projām ir siltāks, nekā iekš The UK un, jā, smaržo arī labāk! :)