Būt labam ir Tavā garā!

Pēdējā laikā sāku saprast, ka gribu visiem izpatikt. Ne patikt, jo patikt visiem nevar, lai gan izpatikt jau arī nē, bet izpatikšanai jāpieliek lielākas pūles. Šī vēlme dīvainā kārtā sasaistījās ar  remontu dzīvoklī, kas šajā gadījumā nozīmēja arī jaunu mēbeļu iegādi. Tad nu radās jautājums - ko ar tām nevajadzīgajām, bet reāli labi kalpojošām lietām, darīt?

Pavisam veiksmīgi  un jāsaka -nejauši - atradu šo lielisko Facebook domubiedru grupu, kurā ikvienam, kurš dzīvo Rīgā vai tās apkaimē, ir iespēja atdot nevajadzīgās lietas kādam, kam tās, iespējams, ļoti noder. Grupas moto - ļoti vienkāršs un patīkami pārsteidz, jo, stājoties par grupas biedru, tu apņemies, ka mainīsi/atdosi lietas, neiesaistot naudu.

Te arī neliels ieskats grupas aprakstā:

-This group is dedicated to all of us here in Riga who tend to accumulate, accumulate and fill in spaces that could otherwise be used for something more interesting than storage and dust collector.

If you have something to GIVE write that at the beginning of your message, the same for when you NEED something. It would also be nice if you deleted your message once something got FREE and you don't have it anymore or if you received that special something you needed.

Most importantly keep it FREE! -

Ilgi nebija jāgaida un jau nākamajā dienā pēc apstiprināšanas virtuālās grupas biedru sarakstā, ievietoju pirmo "postu", atdodot savas vecās klades, kuras kādu laiku stāvēja pagultē neizmantotas. Tā, rakstā pa rakstam, cilvēkiem atvedu gultu, grāmatas, kumodi, veļas žāvētāju, televizoru, apģērbu, aizkarus, lampas un citas man nevajadzīgās lietas, pretī par to saņemot kādu šokolādes tāfelīti, šampanieti, želejkonfektes vai vienkārši "paldies", kas, patiesībā, arī nav peļama lieta. Vienu reizi man paveicās un viens no puišiem, kurš pieteicās pie veļas žāvētāja, plkst. 21:30 piegādāja man svaigi ceptus virtuļus no "Ze Donats", kuri, jāsaka, bija ellīgi garšīgi. ;-)

Interesanti, bet sākumā šķita, ka cilvēki šajā domubiedru grupā apmainās ar dažādiem nieciņiem, piemēram, bižutēriju vai apģērbu. Liels bija mans pārsteigums, kad redzēju, ka cilvēki labprāt atdod pāris gadus vecu veļas mašīnu vai ledusskapi, gultu vai dīvānu, šķiet, reiz redzēju, ka cilvēki atdod piecdaļīgu sekciju ideālā stāvoklī.

Būt labam ir patiešām forši- pēc padarītā vienmēr ir gandarījuma sajūta un prieciņš, ka kādam izdevies palīdzēt un ka lietas, kuras agrāk bija tuvas, neaiziet postā, bet tiek atdotas kādam, kam tās ir patiešām vajadzīgas. 

Kā saka vecais, labais teiciens: "Dots devējam atdodas."  

Dariet labu un labas lietas notiks arī ar jums. :)

Adrese uz domubiedru grupu: https://www.facebook.com/groups/461766623888325/?hc_location=stream
Iedvesmai šim vakaram:  Claude Debussy - Claire de Lune

Indiāņu vasara

Vasara. VASARA. Va-sa-ra. V A S A R A. Dali, kā gribi, domā, ko gribi un īstenībā vari arī darīt, kā gribi, jo vasara neizbēgami tuvojas izskaņai. Bet- tā vēl nav beigusies, un, kamēr citi izmisīgi meklē skapī dziļi noglabāto rudens džemperi, es relaksējos braucot ar riteni vai vakaros vērojot zvaigznes. Tāpat - vienkārši un ar smaidu sejā - atmiņās pārcilāju to, kas šovasar noticis un ko šovasar esmu piedzīvojusi. Un ziniet? Tik daudz, cik piedzīvots šovasar - tik piesātināta, pilna, krāsaina un sulīga vasara man vēl līdz šim nav bijusi. Patiesi. Un ja man jāatceras ikkatrs notikums, pasākums vai joks, par kuru smējos vēderu turēdama, atzīšos, laikam nebūs iespējams, tāpēc padalīšos ar tiem notikumiem, kuri atmiņā palikuši visspilgtāk.

MAIJS: Laivu braucieni un citas zaļumballes

Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, savu vasaras garšu jau izjutu lieliskajā un burvīgajā trīs dienu garajā Fizmatu rīkotajā Laivu braucienā( saīsināti - LB ), kurā nokļuvu pilnīgi nejauši. Sākotnēji ļoti ilgi domāju, vai mesties šajā avantūrā, jo LB norisinājās no 4.05. līdz 6.05., bet vēl nepilnas divas nedēļas pirms šī satraucošā notikuma Latviju klāja balta un pūkaina sniega kārtiņa. Velns. Pirmā doma - vai pamodīšos nosalusi un vai vispār pamodīšos, ja ārā naktī gaisa temperatūra nepārsniedz +3C atzīmi. Vienu brīdi pat jutos kā sliktā TOP-SHOP reklāmā, kur kāds izmisīgi cenšas iestāstīt, ka "šis putekļu sūcējs ir vislabākais putekļu sūcējs pasaulē!", tikai putekļu sūcēja vietā - "pasākums" un "laivu brauciens". Beigās daudz nebija jādomā, jo tiku nostādīta fakta priekšā - izvēlies, būsi Guntis Maivis, Guntis Laivis vai Guntis Daivis. Un tas, lūk, bija lūzuma punkts, jo, ja man piedāvā tik krutu vārdu, grēks nepiekrist un nepiedalīties! Turklāt komandas nosaukums - "Šļak,šļak,šļak,šļak,šļak krūtis" - vien bija ko vērts! Un es piekritu. Un nenožēloju. Ne mirkli. Ūdens, forša kompānija, kas vienlaicīgi bija arī izpalīdzīgi, jautri un lieliski laivas biedri, ugunskuri, dzīvie radiatori, sarma, malkas ciršana, zupu vārīšana, migla, jauni cilvēki, interesanti cilvēki, teltis, apdegusi seja, slapji airi, ūdenspīpe, pātaga, nakts trase, mazliet alkohola, paštaisīta Moka - un tie ir tikai daži no atslēgas vārdiem, ar kuriem varu raksturot LB tā, kā to redzēju es. Tas noteikti bija lielisks iesākums manam mīļākajam gadalaikam - vasarai. Patiesībā, šis pasākums noteikti pelnījis atsevišķu ierakstu, jo stāstu no šī leģendām apvītā pasākuma ir fantastiski daudz. BET! Noteikti nedrīkst aizmirst pateikt paldies tiem, kuri LB padarīja īpašu - komandas kapteinim un visai "Šļak x5 krūtis" komandai, kā arī orgiem, kuri katru gadu nebīstoties rīko tik  A W E S O M E  pasākumus un māsīcai Agnesei, kura iepazīstināja mani ar LB!

JŪNIJS: Sports, spēles, peldes un motocikls jeb Indiāņu vasaras

Jūnijs, kurā ik gadu svinu savu dzimšanas dienu, izvērtās piepildītāks nekā parasti - regulāras ik vakara peldes, ūdenspīpes vakari un ātra pārvietošanās ar motociklu, taču par visu pēc kārtas. 

Pirts pie Putna, šķiet, bija pirmais īstais vasaras notikums - Baldonē sevi aicināja izklaidēties, pērties, cept desas un mest kūleņus Misters Putniņš a.k.a. Putns, kurš dāsni atvēlēja savas mājas,lai tajās notiktu LB afterpārtijs jeb komandas saliedēšanās pasākums. Tajā netrūka jautru čalu, neķītru joku, dziļu sarunu, rotu taisīšana no follijas, vodkas+saldējuma kokteiļi un gulētiešanu saullēktā.

Jāsaka, ka jūnija pirmā nedēļa pagāja sportiskā garā, jo mani labsirdīgi uzņēma slinko sliņķu komandā "Unicorn Pr0n", kurā īstenībā neviens nebija sliņķis, lai gan komandas kapteinim dikti tā likās ( mēs centāmies! izgāzāmies, bet centāmies! ). Ar šo izcili sportisko komandas sastāvu piedalījāmies LU SP rīkotajās ikgadējās sporta spēlēs. Arī tur, saprotams, slēpjas savs stāsts apakšā un pieļauju, ka arī tur noteikti vajadzētu atvēlēt veselu ierakstu, taču īsumā - foršas potītes, daudz sporta, vēl sports, sports, sports, pīrādziņi, salauztas brilles, dejas līdz rītam, kailums, cilvēki, skola, Salacgrīva, sports.

Jāņi, Jāņi, Jāņi, Jāņi... Šovasar, jūnijā, tā īsti laikam sapratu, kas ir īsti Līgo svētki un Jāņi. Izrādās, tas nav tikai alus, siers un šašliks, bet gan neaprakstāmi saliedēts un draudzīgs vakars ar rotaļām, dejām, vainagu pīšanu, tradīciju ievērošanu, dienas/pusnakts/nakts/rīta peldi un pavisam īstu, mājās sietu sieru. Šie svētki tika pavadīti tik šķīsti un svētīgi, ka, šķiet, uzkrāju enerģijas lādiņu atlikušajai vasarai.

Jūnija noslēgums, savukārt, bija dzimšanas dienas gaidīšanas/sagaidīšanas/pavadīšanas periods. Viss sākās ar ietiepīgu tortes cepšanu 28.jūnija pēcpusdienā un īsi pēc tam vakars turpinājās ar lieliskām sarunām, nekā nedarīšanu un smiešanos līdz 5 no rīta, bet 29.jūnija vakarā ar pašcepto torti devos uz folkklubu "Ala", cerībā ieraudzīt cilvēkus, kurus biju lūgusi ierasties uz glāzi alus. Rezultātā ieradās cilvēki, kuri bija nolēmuši pabūt "Alā" mazliet ilgāk, nekā uz vienu glāzi alus un - šeku,reku - vismaz 35% no svinētājiem attapās 7 no rīta ar domu, ka laikam jāsāk soļot uz māju pusi. Jāatzīst, sen nebiju tā izklaidējusies un tik neizsakāmi jautri pavadījusi laiku, un tieši tas manu 2013.gada dzimšanas dienu padarīja neatkārtojamu.

Jūnijā bija arī nenormāli daudz un šausmīgi skaistu blakus lietu. Kā vienu no tām varu minēt peldēšanu vakaros un naktīs pilnīgā tumsā vai tikai nelielā tumsā. Bet tumsā. Vienalga - divatā, trijatā, piecatā - sajūtas, kādas pārņem, kad pēc darbīgas dienas iegremdējies ūdenī, ir neaprakstāmas. Tu peldi, peldi, peldi un īsti nedomā par lietām, bet izbaudi mirkli. Kā otru no blakus lietām noteikti jāmin motocikls - lai gan pati vēl neesmu ieguvusi tiesības vadīt dzelzs rumaku ( a.k.a. motociklu ), šovasar pirmo reizi izjutu kā ir sēdēt uz motocikla. Sajūtas? Neaprakstāmas! Vēderā dzīvo tauriņi, kņud pakausis un mazliet trīc kājas. Uz mirkli pat šķiet - jā, pasaule pieder tikai man! - un smaids sejā neizzūd līdz pat brīdim, kad esi nonācis galapunktā."So far so good", kā teiktu mana iekšējā balss, bet  no tā patiess tikai būtu "good", jo tik ļoti "far" vēl nav.

JŪLIJS: Češīras kaķis, Trakais cepurnieks un Marta Zaķis jeb svētki, svētki un svētki. 

Jūlija sākums man atmiņā paliks ar Dziesmu un Deju svētkiem, kuri norisinājās no 4.jūlija līdz 7.jūlijam, un, ņemot vērā, ka tie bija mani paši pirmie lielie sadziedāšanās svētki, emocijas, saprotams, bija vairāk, nekā vajag. īstenībā tik daudz emociju, ka 8.jūlija dienā aizmigu Vērmaņdārzā. Arī te prasītos vesels bloga ieraksts, taču īsumā - karstums, dziesmas, lietus, mēģinājumi, garšīgas maizītes, motocikls, siltums, sarunas, slapjš, Teterovskis, noslēguma koncerts, dejas, alus, tramvajs, vēl dejas, mūzika, notis, Aura, Vērmaņdārzs, Juventus.

Šī gada jūlija mēneša vidus ir mans festivālu mēneša pirmais pieturas punkts - festivāls "Summer Sound". Lai gan biju gandrīz 100% pārliecināta, ka nebraukšu, jo biju māsai apsolījusi viņu sagaidīt lidostā, tie paši jauniegūtie LB draugi un peldes biedri diezgan pārliecinoši mani pierunāja braukt, sakot, ka "māsa varot mājās tikt ar taksi". Sacīts-darīts! Nedēļu pirms festivāla biju iegādājusies biļeti, kā arī pieņēmusi aicinājumu braukt uz Liepāju ar motociklu, kur atkal radās jautājums - vai man būs dibens vai nebūs, kad ieradīsimies galamērķi.  Rezultātā ar visu dibenu un lielisku noskaņojumu ierados Liepājā un pavadīju tur skaistas un notikumiem bagātas 3 dienas, izbaudot lielo viesmīlību un patīkamo attieksmi no cilvēkiem, pie kuriem viesojāmies. Tāpat, šajā festivālā iepazinu arī Češīras kaķi, Trako cepurnieku un Marta Zaķi, kuri nav iedomu tēli, bet gan reāli cilvēki, kuriem iespējams piedēvēt kādu(daudzas) šo pasaku tēlu īpašību, bet par to - citreiz. Kuram notikumam gan nepienāktos vesels bloga ieraksts? Arī šim, noteikti, nepieciešams, bet atslēgas vārdos ir īsāk - follija, glāzes, suņi, veikals, ūdenspīpe, chill, Hektormens, Prāta Vētra, jūra, aukstums, dzeltens, nepazušana, ēdiens, auskari, basketbols uz izģērbšanos, Mika, The Sound Poets, Juris, čupa-čupi, guļammaiss, aukstums, siltums, pelde, jūra, zils dvielis, pankūkas, zupa, dziedāšana un A līmeņi. Jāsaka, ka paldies atkal jāsaka jau vairāk vai mazāk zināmajai kompānijai, jo tieši tā šo festivālu padarīja pavisam īpašu un neaizmirstamu - aizbraucot mājās, vēl labu laiku gremdējos atmiņās par to, kas šajās dienās Liepājā darīts un ko no tā noteikti vajadzēs atkārtot arī nākamgad.

Lai gan festivāls "Positivus" kārtējo reizi man gāja secen, jūlija beigas pavadīju strādājot/izklaidējoties Austrijā un Francijā, par ko jau rakstīju pāris emuāra ierakstus iepriekš, tāpēc sīkāk nav vērts izplūst. Īsumā - bija skaisti, atsvaidzinoši un lieliski. Arī karsti. :) "We already got this far, let's go further" teiktu Zane, bet tad saprotu, ka vairs nav tik ļoti "further", kur doties - tikai viens vasaras mēnesis palicis. 

AUGUSTS: Pavisam laba daba, pavisam laba mūzika un pavisam jauks mēnesis

Šķiet, ka tieši šis vasaras mēnesis atmiņā palicis visspilgtāk. Kāpēc? Drošvien, jo pēdējais.
Pats, pats pirmais, kas iešaujas prātā, kad domāju par augustu, ir festivāls "Laba daba" - mājīgs, neliels, interesants un mazliet citāds festivāls, kurš norisinājās Ratniekos (woop,woop! festivālu vasara var turpināties!). Protams, pirms festivāla atkal dilemma - būšu uz festivālu vai  netikšu, un, ja tikšu, vai man patiks? Rezultāts bija pārsteidzoši labs - lieliska mūzika, daudz deju un milzīga telts, kurā visi atpūtās un darīja neko. Tāpat pirmo reizi festivāla ietvaros sanāca izpeldēties Gaujā, jo tā nedēļas nogale bija tik ellīgi karsta, ka tu karsējies arī ūdenī būdams. "Laba daba" man ļoti asociējās ar zaļumballēm kaut kur laukos. Idille. Ak, jā, vai es jau minēju, cik fantastiski skaistas izskatījās zvaigžņotās debesis? ^.^ Kārtējo reizi pierādījās arī fakts, ka daudz ir atkarīgs no tāda faktora, kā kompānija. Un, guess what?, es atkal biju tādā kompānijā, kurā nekad nav garlaicīgi.

Otrs svarīgais notikums ir "Sēdēšana pie cilvēkiem mājās" notikums.Tas gan īstenībā nebija viens notikums, bet kādi divi vai trīs - kāds izdomā uzrīkot pie sevis nelielu pasēdēšanu un viss. Tu atpūties, izsmejies, paskaties uz Bembiju vai paklausies "Alises Brīnumzemē" OST'u, paklausies, kā kāds deklamē Dekameronu un dodies mājās ar lielisku noskaņojumu. Šādi vakari ir ne tikai jauki un mīlīgi, bet arī liels enerģijas lādiņš nākamajai dienai.

Augusta beigās izbaudīju arī atpūtu pie ezera Valdemārpilī, kur darījām visu, ko parasti dara pie ezera atpūšoties - ugunskurā cepām kartupeļus, uz iesmiem dūrām desas, sēdējām pie ugunskura, malkojām dzērienus, peldējām, gulējām teltī, iepazinām pāris vietējos iedzīvotājus un tā īsti darījām neko - tas gan bija ļoti interesants pasākums, jo man tas iezīmēja nosacītu rudens tuvošanos. Un te Zane var droši teikt "we wen't far enough", bet "not too far", jo vēl taču ir rudens! ;)

Tagad, kad koku zari lēnām sāk vilkt nost savu vasaras ietērpu un iemantot visai pievilcīgu, krāsainu izskatu, atskatos uz visu vasarā padarīto un saku, jā, kopumā šos trīs/četrus mēnešus es raksturotu kā ļoti izdevušos. Nenožēloju pilnīgi neko no tā, kas izdarīts un priecājos par to, kas padarīts. Taču galvenais - iepazīti lieliski cilvēki un iegūti jauni draugi, tāpat darītas trakas, interesantas un, cerams, atkārtojamas lietas. Nākamgad ceru uz ko līdzīgu. Bet pagaidām - priecīgu, krāsainu un tējām pilnu rudentiņu. :)

Home made - apsveikuma kartiņa

Citreiz ir brīži, kad šķiet - no radošās enerģijas, kas tevī ir, uzsprāgsi. Tādās dienās cenšos izdomāt, ko darīt, lai radošo garu nomierinātu, taču parasti tas viss aprobežojas ar nekā nedarīšanu un "varbūt vēlāk kaut ko sākšu darīt", vai labākajā gadījumā -  "kādas filmas tagad aktuālas?" variantu. 

Jebkurā gadījumā, vairāku gadu laikā esmu sapratusi, ka galvenais ir sākt kaut ko darīt un enerģija turpināt iesākto parādīsies pati. Tā, lūk, pirms kāda laika mans radošais mošķis tā plosījās, ka izdomāju apgleznot( nu, labi, apzīmēt ) istabas sienas ar multfilmu varoņiem. "Happy Tree friends" varonim sekoja feja no Pītera Pena, bet tam - ziedošs ķirša zars pašā istabas stūrī. 

Arī vakar, ap plkst. 1:00 manī vārījās tāds enerģijas lādiņš, ka nevarēju iemigt un nekas cits neatlika, ka iegūtās pāris stundas pavadīt lietderīgi. Paņēmu pāris rokdarbiem nepieciešamus priekšmetus un nolēmu uzmeistarot apsveikumu māsas brālim uz tūlīt gaidāmajām kāzām. Rezultāts bija patiešām pārsteidzoši labs, ņemot vērā, ka visu darīju tumsā un tas aizņēma vien ~ stundu.

Es izmantoju:

• a4 sudrabots kartons
• a4 balta lapa
• dzeltena&lillā 0.5mm plata lente ~ 1m
• šķēres
• dekoratīvi taureņi no koka
• PVA līme
• lineāls
• zīmulis

Reāli, pats galvenais ir izdomāt dizainu - kartiņa būs liela vai maza, atvērsies no sāna vai no apakšas un tādus sīkumus. Ja ir slinkums, lieti noder arī Misis Google, kura pēc atslēgvārdiem "invitation" vai "wedding invitation templates/designs", "greeting card" un citiem ar to saistītiem vārdiem, izmet visnotaļ daudz un dažādus interesantus variantus un variācijas - tā sacīt - izvēlies, ko vēlies, paņem, ko izvēlējies. Atradu arī dažādus video iekš Mistera Youtube, kurā soli pa solim iespējams izveidot visdažādākās apsveikuma kartiņas vai ielūgumus ar n-tajām grūtības pakāpēm.

Kopā par šīs konkrētās apsveikuma kartiņas izgatavošanu samaksāju Ls 1.46 - tīri tikai materiālu dēļ.
Svarīgi atcerēties. ka ar rokām darinātas lietas būs daudz vērtīgākas, nekā tās, kuras nopirktas veikalā par divreiz lielāku naudas summu, tāpat - cilvēki novērtēs ieguldīto darbu un radošais mošķis, kas tik aktīvi plosījās, vairs nebūs tik aktīvs. :)

Kaut kas vairāk par statusu

Šobrīd fonā skan The Killers - Goodnigt, Travel well un sajūtas ir... Man ir sajūtas? Pagaidām šķiet, ka nav. Šobrīd iestājies neliels tukšītis, jo naktī, pirmkārt, nesaprotamu iemeslu dēļ, sapņoju par kukaiņiem, plēvi un ēdienu, bet, otrkārt, šodien uz Vāciju atpakaļ devās mana mīļā, foršā Diāna, kura atgriezīsies tikai nākamgad jūlija mēnesī. Un tas ir patiesi skumji.

Agrāk, kad dzīvojām kopā diendienā, mūsu māsu attiecības bija izcili briesmīgas - kašķējāmies par it visu, katru nenozīmīgu sīkumu pārmetām viena otrai; tāpat dikti strīdējāmies par to, kura nomazgās netīrās tējas krūzes vai izsūknēs istabu. Tagad viss tik ļoti mainījies, ka pēdējo trīs gadu laikā mums ir bijuši vien 4-5 strīdi - tie vairāk vai mazāk par to, ka viena vai otra čammājas, līdz ar to, nevarētu teikt, ka tie ir strīdi. Drīzāk - asa komunicēšana. ;)

Šodien tikai sapratu, ka laikam ne tikai attālums, bet vecums mūs padarījis tik nosvērtas un patiesi dzīves gudras. Laikam beidzot saprotu, ka cilvēki krasi mainīties nemēdz- tie ir apstākļi, kuri izdomā - "Jā, kādēļ neizmainīties?". Vienalga, vecums vai dzīvesvieta - tie ir apstākļi, tie mainās. Ar gadiem saprotu vairāk(nav tā, ka nebiju to sapratusi jau pirms tam, vienkārši, tagad to saprotu skaidrāk), ka cilvēki, kas tev tuvi un mīļi, ir jālolo, jāmīl un jāpavada ar tiem pēc iespējas vairāk laika. Tad, kad to cilvēku vairs nav - neatkarīgi no tā, vai viņi devušies uz darbu un atgriezīsies mājās pēc 8 stundām, vai viņi devušies uz dzīvi citā valstī - saproti, ka, jā, man vajadzēja darīt tā un ne citādi. Skumji, bet fakts.

Un visam šim beigās negaidīts atklājums - māsu mīlestība ir patiesi skaista. Vienkārša, pilna ar ilgām sarunām un tiešām, tiešām - neaprakstāmi skaista.

Francija. 3.,4.,5. diena.

Francija, konkrēti Liona, tomēr manu viedokli nav mainījusi - tā noteikti nav vieta, kur es vēlētos pavadīt vairākus savas dzīves gadus - netīrība, angļu valodas neesamība un dīvainās smakas apkārt varētu būt tie atslēgas vārdi, kas uz šo brīdi raksturotu to, kā es redzu Lionu. Bet nestrebsim karstu - te ir arī jaukas lietas. 

3.diena jeb "kāpēc franči tik ļoti ēd bagetes?"

Pirmā lieta - ārā joprojām valda karstums, tiesa, zibens un lietus klātesamība mazliet uzlabo situāciju, jo, well, ir ļoti karsts un tāds teikums "man ir vēss" šajā valstī neeksistē. Vismaz ne pagaidām. Tāpat kā karstums, kurš pārsteidzis Dienvideiropu nesagatavotu, šokē angļu valodas neesamība - ja centies iegādāties saldumus, tad gaisā kāds apjucis francūzis cenšas ātri vilkt cipariņus, lai es saprastu, cik daudz naudas man jāsamaksā par, piemēram, turzu ar franču saldumiem. Tāpat notiek arī restorānā (īstenībā, ēstuvītē, kas bageti dēvē par pilnvērtīgu dienas maltīti) - centies runāt angliski, pārdevējs atbild franciski un tad ej un saproti, dabūsi savu bageti ar majonēzi vai kečupu, abiem vai nebūs tev bagetes vispār. Interesanti, lai neteiktu vairāk. Ak, jā,  arī apģērbu veikalā viņi vai nu izliekas, ka nesaprot angļu valodu vai arī vienkārši vienmēr rāda visiem ārzemniekiem, cik ļoti skaists un plats smaids viņiem ir. 

Jā, kas tiem frančiem ar tām bagetēm? Visu šo dienu laikā esmu atradusi tikai vienu restorānu, kurā iespējams iegādāties vairāk, nekā sausu maizi ar trīs gabaliņiem sarkanas krāsas desas/gaļas un vienu salātlapu. Bagetes un sviestmaizes te ir visur - tas ir visierastākais ēdiens, kāds atrodams vienā no lielākajiem iepirkuma centriem Lionā, un galvenais, ka tām ir vismaz 20 dažādas variācijas. 

Liona patīkami pārsteidz cenu ziņā - biju gatavojusies nesamērīgi augstām cenām un, atzīšos, ir veikali, kuros patiešām var šķirties no milzīgām naudas summām (te es,protams, runāju par t.s. firmas veikaliem un "Stockmann" tipa veikaliem), taču kopumā viss ir saprātīgās cenās, īpaši apģērbs. Tagad, kad ir izpārdošanas sezona, viens bikšu pāris veikalā "Bershka" maksā 9.90 EUR, bet pāris kedu veikalā "New Yorker" - 6 EUR. 

4.diena jeb "Zanei vienalga, ka strūklakā nedrīkst peldēt un par metro arī īstenībā nav jāmaksā"

Diena, kad izbaudīju metro burvību, par kuru vismaz 3 cilvēki no 10 nesamaksāja. Un mums neviens neko neteica, īstenībā, pat palīdzēja - kāda francūziete noskenēja savu metro karti un izstūma vienu latvieti kopā ar sevi. Divi par vienu cenu, ja vēlamies būt precīzi. Bet, ja godīgi, man nav ne jausmas, kas ir metro un kā, pie velna, saprast, kur jāpārsēžas, jāiet vai jārāpo, lai nokļūtu galamērķī a.k.a. vietā, kur vajag nokļūt. 

Atkal valda karstums, šajā dienā - +32 grādi skaitās auksts un citi cilvēki staigā jakās ar garajām piedurknēm (crazy persons). BET! Šī ir diena, kad temperatūra nepārsniedz +38 un pieklājīgi turās +33  - +36 grādu robežās (man patīk, nesūdzos). Šī bija arī diena, kad pirmo reizi savā mūžā peldējos strūklakā un IT WAS AMAZING! Ņemot vērā, ka nav Lionā ūdenstilpnes, kas varētu atspirdzināt, tad man bija vienalga un es viena pati iekāpu strūklakā "pamērcēt kājas", kas izvērtās par "man ir vienalga un es eju peldēties". Rezultātā pie galdiņa, kur sēdējām, pieskrēja pārdevēja un teica, ka peldēt tur nedrīkstot, taču viņa neko nevarot izdarīt. Un vēl - strūklaku, kurā peldēju, dizainēja tas pats vīrelis, kurš ASV esošo Brīvības statuju. Cool.

Pēc notikuma ar strūklaku, vienu slapju kleitu un dienu slapju apakšveļas pāri, secināju, ka policija Francijā nestrādā pārāk labi, vai arī visiem ir vienalga, ka tu pārkāp likumu, jo apcietināta neesmu un no cietuma nerakstu. Pagaidām.

Atkal pārliecinos par Lionas skaistumu - mini Eifelis, skaistas baznīcas un, ja sākotnēji jutos kā Anglijas pilsētā, tad tagad varu apgalvot, ka sajutos kā esot Romā, lai gan tur nekad neesmu bijusi - skaisti un puķēm nosēti logi un palodzes, šauras ieliņas, nelielas mājas un ielu muzikanti, kā arī daudz vīteņaugu un lauru lapu koku. Un vai es pieminēju lavandu? Jā, tās te ir daudz.

P.S. Runājot par to, cikos francūži beidz darba dienu, jāsaka, ka veikali beidz darbu ap plkst. 19., bet restorāni savus viesus aicina pamest telpas ap plkst. 00:00. Tad sākas vakars tiem, kuri vēl nevēlas iet gulēt un kuri vēlas darīt foršas lietas, piemēram, spēlēt pokeru.

 

5.diena jeb "kanalizācija, desas un citi sieri"

Visur, kur eju, smaržo dīvaini. Vai tā te ož visu laiku? Laikam pie šī aromāta pierod. Kopumā esmu saodusi kādas četras nepatīkamas smaržas un visas - lielveikala apkārtnē. Gandrīz visur var saost kanalizāciju - sēdi pie galdiņa, malko Mojito/kolu/alu/ūdeni - kanalizācija. Soļo no pāri ielai - kanalizācija. Dodies cauri metro stacijai - kanalizācija. Visur. Otrs visbiežāk sastopamais aromāts vairāk sastopams pārtikas veikalā, kur, piemēram, piena produktu nodaļa ir tabu - ož jau pa gabalu. Un ne jau tie garšīgie sieri un izsmalcinātie piena izstrādājumi, bet pa zemi izlietais piens, kurš karstumā sācis rūgt. Te mēs nonākam pie fakta konstatējuma - lielākā daļa francūžu ir nekārtīgi un vienaldzīgi pret tīrību - tas, starp citu, novērojams arī vecpilsētas sirdī, kur pa zemi mētājas McDonald's maisi un ēdiena iepakojumi, vienreiz lietojamās krūzes, pudeles, avīzes un cita draza. 

Bet kopumā - pilsēta ir ļoti skaista un Lionas iedzīvotāji tiešām lepojas ar to, kas viņiem ir - pieminekļi, neskaitāmi daudz strūklaku, baznīcas, pilsētas laukumi un vecas jūgendstila, baroka un romiešu laika celtnes.

Cenas nemainīgas - kokteilis Mojito maksā 5.50 EUR, kas ir lētāk, nekā Austrijā. Tāpat, pasūtot steiku, tev atnes steiku, nevis karbonādi, kas tikai pēc nosaukuma ir steiks. Šodien pusdienas normālā ēstuvē trīs cilvēkiem izmaksāja apmēram ~71 EUR, kas ir trīs reizes dārgāk, nekā iegādājoties trīs bagetes ar gaļu, salātlapu un kečupu.

Šodien uzzināju vēl divus faktus par Lionu. Pirmais, kas šķīta patiešām interesants, bija fakts, ka Lionā nedzīvojot īsti francūži. Tā esot alternatīva iebraucējiem un tieši šī iemesla dēļ, darbu atrast ir sarežģīti, ja vien neesi vietējais ar miljons gadu pieredzi, trīs augstākajām izglītībām un pazīšanos darba vietā, kur esi noskatījis vēlamo amatu. Savukāt otrs fakts ir algas - Lionā vidējā alga ir apmēram ~ 1200 EUR.

Dienas notikums: Gāju uz dzīvokli, lai pārvilktu kreklu, kuru nosmērēju, ēdot gaļu (ļoti svarīgs fakts). No punkta A - lielveikala-, līdz punktam B - dzīvoklim-, jāmēro apmēram 700 metri. Uz stūra stāv vīrietis, kurš izvelk savu mantību un sāk čurāt virsū nabaga sienai. Saprotams, ja vajag - vajag, neko nepadarīsi, bet interesantākais tas, ka francūži iet garām un viņiem tas liekas pilnīgi pašsaprotami. Un es vēl brīnos, kāpēc visur ož pēc kanalizācijas...

Iedvesmai - Alt-J - Breezeblocks

Francija. 1.-2. diena.

Kā minēju vienā no iepriekšējiem ierakstiem, mans ceļojums no pasakaini skaistās, kalnainās un saulespuķēm bagātās Austrijas, turpinās Lionā, Francijā. Arī šis ceļojuma posms sākās ar kaut ko - piemēram, atziņu, ka, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā, saullēkts vienmēr un visur būs kaut kas maģiski skaists. Jā, saullēktu man izdevās redzēt, pat neskatoties uz kalniem un augstajām koku galotnēm, kas spītīgi turpināja slēpt šo neparasto skaistumu (tagad vēlos sagaidīt saullēktu vēlreiz). Šoreiz nestāstīšu par to, kas norisinājās backstage jeb lidostā, vairāk vēlos dalīties savos pirmajos (un, protams, ne tik pirmajos) iespaidos par to, kas ir Francija, kāpēc tā ir tik tūristu iecienīta valsts un kādēļ viens no galvenajiem transporta līdzekļiem te ir motocikls. 

 1.diena jeb "Kā, lūdzu?"

Pirmais, ko redzi, izgāžoties no lidmašīnas, saprotams, ir lidosta. Jauka, plaša, kondicionēta. Otrais, iespējams, ir cilvēki, kas atkal skrien kur nu kurais un tu attopies milzu mashpit'ā, ar kura palīdzību centies nokļūt sev vēlamajā galapunktā. Trešais nav nekas saskatāms. Tas ir jūtams. Dodoties ārpus lidostas telpām, uzskrienot kādam virsū un saņemot pretī klusu "Pardon!"(tulk.atvainojiet), vienīgais, ko vari darīt ir apjukt un galvā aši izdomāt, kā pateikt kaut ko gudru un kaut ko tādu, kas kaut vai mazliet izklausītos francisks. Nesanāk. Tajā brīdī saproti, ka ar vācu vai krievu valodu neizbrauksi, bet angļu valoda... Nu, tā ir angļu valoda - liela daļa franču angliski runā tik pat slikti, cik es runāju itāliski ( un es protu skaitīt līdz 20, kā arī pateikt "mājsaimniece").

 

Braucot cauri pilsētai, ieraugu kārtējo zaļo audzi - šoreiz nebeidzams daudzums ar maïs (tulk. kukurūza), kas lepni aizņem vismaz 15% no tā zaļuma, ko redzēju. Ja runājam par attīstību, tad te nu man ir ko piebilst. Kultūra uz ceļiem, jāatzīst, ir savdabīga - automašīna un pagrieziens ir divas nesavienojamas lietas; tāpat interesanta liekas rāvējslēdzēja principa neesamība un, jā, arī sarkanās gaismas, vismaz vakaros, te neeksistē. Un motocikli - to te ir ļoti daudz, galvenokārt tādēļ, ka ar tiem pilsētā ir vieglāk pārvietoties - tiem ir stāvvietas, nav jāstāv sastrēgumā un citas ekstras.

Pirmais iespaids par pilsētu radies jauks un pozitīvs, šķiet, ka arī cilvēki ir jauki, lai gan ar frančiem pļāpājusi vēl neesmu. Ja jāsalīdzina ar Austriju, tad Austrijā cilvēki izskatījās mazliet laimīgāki un smaidīja arī par sīkumiem. Francijā cilvēki vairāk saprot svešos un citādi domājošos. Fakts, ka gulēju mašīnas bagāžas nodalījumā, cilvēkiem varētu šķist interesants - francūži gan pavaicāja, vai nevajag nofotografēt. Tāpat Liona šķiet arī ļoti multikulturāla pilsēta un nesaprotamu iemeslu dēļ ( īstenībā, saprotamu), nepamet sajūta, ka esmu kādā Anglijas pilsētā.

Un vai es jau minēju, cik ļoti karsts te ir? Tagad jāiedomājas situācija, ka ieej pirtiņā ar visām drēbēm, tu gribi noģērbties, bet tu nedrīksti, bet pirtiņas durvis atvērt nevar. Apmēram tā varētu raksturot to spiedīgo karstumu, kas te valda.

Rītdien plānā atrast kādu vietu, kur ķert saules starus, doties iepirkties, parunāt ar francūzi un izbaudīt to, ko cilvēki mēdz dēvēt par atpūtu. 

2.diena jeb "diena, kurai papildus nosaukuma nebūs"

Es nemēdzu slapināt gultā, bet no rīta pamodos slapja - karstums jau projām tik liels, ka par kondicionieris īsti nelīdz - gluži kā grupas "Prāta Vētra" populārajā dziesmā - "spilvens spiež un sega par šauru, sapnis nekāds un miegs par cauru". Respektīvi, tu ej gulēt +28 grādu siltumā, un mosties, kad ārā ir +36 grādi.

Otrā diena, īpaši, kad esi izgulējies, liekas daudz saulaināka. Gan tieši, gan pārnestā nozīmē. Un šodien arī cilvēki Francijā šķita laimīgāki, nekā vakar, tāpēc nolēmu kārtīgi izbaudīt vienu no Lionas lielākajiem iepirkšanās centriem.

Pirmais novērojums - cilvēki izvēlas apģērbu, kas ir dārgāks, taču kvalitatīvāks. Piemēram, veikals NEW YORKER bija gandrīz tukšs, lai gan pašlaik atlaides tur ir milzīgi lielas un Latvijā cilvēki par šādām atlaidēm atdotu savu labāko kurpju pāri. Vai arī ne. Bet būtība ir skaidra - NEW YORKER is bad, HUGO BOSS is the real deal! 

Cenas ir mazliet augstākas, nekā Latvijā. Starp citu, Francijā, gluži kā daudzās citās Eiropas valstīs, ir ierasts iegādāties lietas vairumā. Piemēram, desmit vienu metru garas maizes bagetes maksā 4 EUR, kas ir izdevīgāk, nekā iegādāties vienu maizes bageti par 0.50 EUR. Arī konfektes un šokolādes var iegādāties "multipakās", t.i., pēc 8 šokolādes pa 5 EUR, vai 1 šokolādi par 1.45 EUR. (un jebkurš cilvēks saprot, ka lētāk nopirkt astoņpaku). Neliels ieskats manos šīsdienas pirkumos:

• 4 gabaliņi gaļas, fasēti - 3.03 EUR
• 10 x 0.33l kolas bundžiņās - 4.64 EUR
• Nutella 1kg - 4.12 EUR
• 2l ūdens - 0.18 EUR
• 4 virtuļi ar ievārījumu - 2 EUR
• 4 AA izmēra baterijas "Duracel" - 4.19 EUR
• 800g raviolli ar gaļu - 4.29 EUR
• 250g tomātu kečups "Heinz" - 1.49 EUR 

Tātad atliek secināt, ka vairumā pirkt ir izdevīgāk, bet ūdens un maize te maksā lētāk, nekā Latvijā santīmos. Tāpat veikalos novērojams, ka franči kopumā ir kūtri uz ēstgatavošanu (lai arī cik dīvaini tas nebūtu), jo ir liels piedāvājums gatavajiem mikroviļņu krāsns ēdieniem. Arī sagrieztas vistas, gaļas, sieri un citi gardumi ir lielā piedāvājumā un par nieka 10 EUR vari iegādāties krāsnī ceptu vistiņu, kas gan 10 minūtes jāpasilda krāsnī, lai tā būtu gatava. 

Dienas plāni - izdevušies, mērķi - sasniegti! Manīs, kā ies rīt. :)

Iedvesmai -   The XX - Angels

Austrija. Mazliet no visa.

Tagad, kad apmēram 38 stundas jau esmu pabijusi šajā kalnainajā un burvīgajā valstī, ko citi mēdz dēvēt par Austriju, varu padalīties arī savos pirmajos ( un, iespējams, ne tik pirmajos) iespaidos par to, kas ir Austrija, kas te ir citādi un kādus stereotipus esmu lauzusi, viesojoties šeit vien nepilnas trīs dienas.

Saprotams, ka ceļojums uz kādu vietu vienmēr sākas no kāda punkta. Mans, lai cik neparasti tas būtu, sākās Vecrīgā, kad apmēram 4 no rīta attapos, ka pēc 4 stundām beidzas t.s. "iečekošanās" lidojumam. Bet tas nav svarīgi. Svarīgākais ir tas, ka laicīgi nokļuvu visur, kur bija jānokļūst un lielu problēmu ceļā uz Austriju nebija, ja neskaita lielo daudzumu gaisa bedru.

Ierodoties Vīnes lidostā, kur iepriekš biju bijusi 2009.gadā, mani nepameta tā haosa un neziņas sajūta, kas rodas, kad esi apmaldījies - milzīgi plašumi, nenormāli daudz veikalu un vismaz 15x vairāk cilvēku nekā veikalu, kas kā mazas skudriņas skraida kur nu kurais. Tāpat apmulsina arī labirinta efekts - lai nokļūtu līdz bagāžai, jāiziet cauri vismaz 10 dažādām telpām, 11 durvīm vismaz trīs dažādos līmeņos un tikai tad, iespējams, ja nebūsi veicis nepareizu pagriezienu, nokļūsi pie ilgi kārotajām mantām.

Daba Austrijā arī ir...divejādas dabas. No vienas puses - kalni, skaisti mežu masīvi, kā arī plaši Sonnenblumen(tulk. saulespuķu) lauki, kuru dzeltenā krāsa tā vien apžilbina. Taču no otras puses - smogs, kura dēļ kalnus, kas atrodas tālāk par 100 km, nemaz nevar ieraudzīt. Tāpat arī gaiss ir smacīgs un teksts "iziešu paelpot svaigu gaisu" parasti izvēršas par "aiziešu uz viesnīcu un ieelpošu kondicionēto gaisu, jo tas ir svaigāks". Tāpēc jāsecina, ka Austrijā darbojas izcilais teiciens "Kurš putniņš agri ceļas, ierauga skaistumu, kuru pa dienu nevar redzēt".

Cilvēki. Hm... Esmu vīlusies. Vācija vienmēr palikusi atmiņā ar jaukiem, atsaucīgiem cilvēkiem, kuri neatsaka palīdzēt un kuri parasti uzsmaida par to, ka tu esi ārzemnieciņš, kurš nezina, kur atrodas, piemēram, tuvākās labierīcības. Austrija mani nošokēja, tiesa, ne labā nozīmē n tieši te notika pirmā stereotipa laušana, jo benzīntankā uz jautājumu "Wo ist die Toiletten?"(tulk. Kur ir tualetes?), sieviete nikni pašķielēja un ar rādītājpirkstu norādīja virzienu uz ārdurvīm. Iespējams, es neesmu vienīgais cilvēks, kas viņai to jautā ik dienas, tāpēc viņa bija neapmierināta, taču vilšanos izbaudīju arī vienā no pasākumiem, kuru apmeklēju. Kā izrādās, Austrijā dzīvojošie neuzskata par nepieciešamu piecelties kājās savas valsts himnas laikā.(Tagad jāiedomājas situācija, ka esi Mežparkā un dziedi Latvijas himnu, bet neviens nepieceļas kājās!!!) Jā, tas patiesi bija dīvaini, ka četri, pieci cilvēki stāv kājās, kamēr atskaņo kādas valsts himnu, savukārt atlikuši ~ 50 cilvēki sēž sapīkuši un savā starpā sarunājas. Atklāti sakot, iestājās apjukums. Varbūt esmu ar veciem uzskatiem, taču, manuprāt, tas ir tik pat neglīti, kā aiziet uz operu vai teātri džinsu biksēs.

Vieta, kur pašlaik esmu, atrodas apmēram ~80 km no Vīnes un izrādās - ir ne tikai vecākā pilsēta Austrijā, bet arī Apakšaustrijas galvaspilsēta. Sankt Pölten jeb Sanktpoltena izmitina apmēram ~ 50.000 iedzīvotāju. Iespējams, tādēļ tā ir klusa, mierīga un provinciāla tipa pilsētiņa ar kalnainām, šaurām alejām, baznīcām, pieminekļiem un vēl nenovērtētu skaistumu. Pa dienu visas kafejnīcas un tējnīcas, kā arī ēstuves un restorāni ir gandrīz tukši - uz pirkstiem var saskaitīt 6 vai 7 cilvēkus, kuri nesteidzīgi malko vīnu vai smēķē āra kafejnīcās( starp citu, šī pilsēta var lepoties arī ar lielu smēķētāju skaitu). Šķiet, ka šīs pilsētas iedzīvotāji savu dienu uzsāk vakarpusē ap 20.00, kad pilsētas laukums ir pilns ar cilvēkiem, riteņbraucējiem un dzīves baudītājiem, taču viss...ir ļoti kluss. Vecrīga vienmēr ir pārpildīta un pilna ar cilvēkiem. kas atrodas steigā, taču te neviens neskrien.

Cenas arī, patiesībā, nav nemaz tik augstas, kā sākotnēji bija licies - piemēram,  glāze ar vietējo alu 0.5l tilpumā gandrīz visur maksā 3.50 EUR, savukārt kokteilis Cuba Libre 6.80 EUR, kas ir apmēram tik pat daudz, cik 25 cm pica vietējā restorānā. Ēdiena dažādība, saprotams, novērojama visās ēstuvēs un kārtīga maltīte vienam cilvēkam parasti svārstās cenā no 5.00 EUR līdz 14.00 EUR.

Kopumā iespaids radies jauks, taču neesmu droša, vai šī ir tā vieta, kur es vēlētos palikt ilglaicīgi. Pārāk...Lēns dzīves ritms. Vismaz te.

Pēc divām dienām mans ceļš vīsies uz valsti, kurā vēl ne reizi neesmu bijusi - leģendām apvīto Franciju un konkrēti - lielo Lionu. Nevaru vien sagaidīt! ;)